Dūdas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lielās Skotijas dūdas

Dūdas ir pūšamais mūzikas instruments, kam ir raksturīgs gaisa rezervuārs un mēlīšu skaņas stabules. Dūdas ir pazīstamas daudzām tautām Eiropā, Ziemeļāfrikā, Persijas līča reģionā, kā arī Kaukāzā.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dūdas veido gaisa maiss, kam pievienota gaisa padeves sistēma, melodijas un burdona stabules.

Vācbaltiešu valodnieks un mācītājs Augusts Bīlenšteins savā 1918. gada darbā „Latvju tautas mūzikas materiāli” par dūdu uzbūvi rakstīja šādi:

Tā sastāv no plāna, šķelta dēlīša, kas aptuveni pusotra metra garš un deviņi centimetri plats. No viena gala līdz otram tika nostieptas 3 zarnu stīgas. Starp nostiepšanas rezultātā izliekušos dēlīti un stīgām ievietoja piepūstu un izžāvētu cūkas pūsli, kas kalpoja kā rezonators. Viņš priecīgi strīķēja pa stīgām ar primitīvu paštaisītu zirga astru lociņu, ko sauc par sībogu (Ziehbogen). Stīgu toni viņš varēja paaugstināt vai pazemināt, kad ar kreiso roku, kas turēja dūdas augšgalu, mazliet sastūma rīku kopā, kā iznākumā stīgas kļuva vaļīgākas.

Augusts Bīlenšteins, „Latvju tautas mūzikas materiāli” (1918)[1]

Savukārt Jūlija Sproģa 1943. gada darbā „Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā” apraksta dūdu gatavošanu:

Ņem apmēram 5 pēdas (ap pusotra metra) garu un 3 collas (ap 7.5 cm) platu plēstu dēlīti un tam uzvelk no vītas auklas divas stīgas. Tad starp stīgām iesprauž izžāvētu cūkas (var arī liellopu) pūsli. Tāds instruments spēlēts apmēram līdzīgi violončellam ar smuiguli (lociņu). Lociņu darināja no koka loka, starp kura abiem galiem pārstiepa aukliņu vai ašķi. Aukliņu vai ašķus iesmērēja ar priežu sveķiem (..) Spēlējot tur dūdas ar kreiso roku un, lai panāktu, piem. zemākas skaņas, dūdu saspiež, sasniedzot vaļīgāku stīgu spiedienu; lai panāktu augstākas skaņas, atlaiž dūdu taisnāk.

Jūlijs Sproģis, „Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā” (1943)[1]

Gaisa padeve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parasti gaiss tiek padots maisā, pūšot to tam pievienotā caurulītē. Bieži vien šai caurulītei ir pievienots vārstulis, kas nelaiž gaisu ārā, bet vecākām konstrukcijām šāda vārstuļa var nebūt, un tādā gadījumā spēlētājam ar mēli ir jāaiztaisa gaisa caurulīte veicot ieelpu. Dažās konstrukcijās paredzēta plēšu izmantošana gaisa padevei, vispazīstamākās - tradicionālās īru Ilen dūdas un Ziemeļumbrijas dūdas.

Maiss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maiss ir hermētisks gaisa rezervuārs, kas ļauj regulēt un uzturēt pastāvīgu gaisa spiedienu, kamēr dūdnieks uzpūš vai piepumpē dūdas spēles laikā. Dūdu maisi parasti tiek izgatavoti no dzīvnieku ādas, reizēm izdaiļoti ar audumu. Atsevišķās zemēs dūdu maisus mēdza veidot arī no citiem atbilstošiem materiāliem - piem. no roņu kuņģa vai cūkas pūšļa. Mūsdienās dūdu maisus mēdz veidot arī no sintētiskiem materiāliem. Spēles laikā dūdinieks maisu tur padusē un ar elkoni maisu piespiežot regulē gaisa spiedienu tajā. Gaisa spiedienu maisā ir nepieciešams uzturēt vienmērīgu, lai panāktu vienmērīgu un precīzu skaņas augstumu. Dažkārt dūdu maisu tur nevis padusē, bet priekšpusē, to spiežot izmantojot abas rokas.

Stabule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dūdām visbiežāk ir viena melodijas stabule un viena vai vairākas burdona stabules. Tomēr ir arī izņēmumi, piemēram, Ungāru tradicionālajām dūdām melodijas stabule sastāv no 2 kopā saliktām stabulēm, kā arī mēdz būt dūdas bez burdona stabulēm. Pēc stabules konstrukcijas dūdas tiek iedalītas 2 pamattipos:

  • Eiropas pašā rietumu daļā (ar austrumu robežu starp Vāciju un Itāliju) ir sastopamas dūdas ar dubultmēlīti un konisku stabules urbumu
  • Pārējā Eiropā (arī Latvijā) un citos pasaules reģionos ir sastopamas dūdas ar vienkāršo mēlīti un cilindrisku stabules urbumu

Melodijas stabulēm ir melodijas caurumiņi, kurus ar pirkstiem aizklājot ir iespējams izspēlēt melodiju. To skaits var būt dažāds, bet parasti nav lielāks par 9.

Burdona stabule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burdona stabule dūdu spēles rada nemainīgu skaņu, kas parasti ir noskaņota oktāvu zemāk par melodijas stabules balsta skaņu. Burdona stabules var būt vairākas, tad tās tiek skaņotas kvintas un oktāvas intervālos, tomēr skaņojumi var būt dažādi. Visbiežāk burdona stabules tiek balstītas uz spēlētāja pleca, vai arī tās nokarājas uz leju no dūdu maisa.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzu ceļinieku un Augusta Hupela 1777. gada etnogrāfiskajos aprakstos minēts, ka „somu stabules” bijušas latviešu un igauņu iemīļotākais tautas instruments. Livonijas teritorijā šis instruments ir ienācis, domājams, 15. gs. Dokumentālas liecības par instrumenta lietošanu Livonijas teritorijā ir kopš 16. gs. Tā, 1550. gadā izdotajā Bāzeles zinātnieka Sebastiana Minstera darbā Cosmographia atrodams attēls, kurā velnu un raganu dejām pavadījumu spēlē trīs muzikanti - dūdinieks, lautists un rata liras spēlmanis. Šis ir pirmais zināmais instrumentālās muzicēšanas attēls no Livonijas. Lai arī pastāv iespēja, ka šis attēls attēlo nevis konkrētu Livonijas muzicēšanas piemēru, bet Eiropā pieņemto populārās mūzikas attēlošanas veidu. Ir arī citas ziņas par dūdu spēli, piemēram, Baltazars Rusovs Livonijas hronikā raksta šādu latviešu zemnieku raksturojumu:

Jau sestdienā saradās zemnieki no liela attāluma ar sievām, meitām un kalpiem, un tūlīt ķērās pie dzeršanas. Dūdas bija dzirdamas gandrīz jūdzi tālu; tāda jautrība vilkās cauru nakti līdz rītam. Uz dievkalpošanu zemnieki ieradās iedzērušies un piedzērušies; viņi sarunājās tik stipri, ka mācītājs no viņu trokšņa zaudēja vai samaņu. Un kad viņi, tikpat gudri, kā ienākuši, atkal atstāja baznīcu, tad sākās no jauna dzeršana, dejas, dziesmas un lēkāšana, ka no lielā trokšņa, sievu un meitu dziedāšanas, un no daudzo dūdu skaņām, cilvēks varēja zaudēt samaņu.

Tomēr ar instrumenta spēli saistītā trokšņainība nav bijusi pa prātam zemes valdniekiem, un tad ar likumiem dūdošanu sāka ierobežot un pat aizliegt. Sākot no 1753. gada dūdu spēle tika aizliegta. Lielu darbu dūdu spēles tradīciju iznīcināšanā paveica hernhūtiešu organizācijas, Vidzemes reģionos, kur hernhūtiešu draudzes bija visaktīvākās, tika savākti un iznīcināti gandrīz visi instrumenti, līdz ar to no šī reģiona ir saglabājies maz senākā slāņa tradicionālās muzicēšanas pierakstu. 19. gadsimta beigās dūdas Latvijā gandrīz vairs nekur neskanēja, un tikai Alsungā vēl 20. gs. pirmajā trešdaļā bija saglabājušies dūdu spēlmaņi, no kuriem pazīstamākais ir Pēteris Šeflers, kurš ir tapis ieskaņots 30. gados iznākušā skaņuplatē, kā arī viņa spēle ir nofilmēta filmā „Dzimtene sauc”. 20. gadsimta pirmajā pusē dūdas vēl tika spēlētas arī dažos Latgales ciemos, bet par to ir maz dokumentētu ziņu.[1]

Mūsdienu lietojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dūdu spēle Latvijā atjaunojās ar folkloras kustības uzplaukumu 20. gs. 70. un 80. gados. Par pirmajiem dūdu spēlmaņiem tiek uzskatīti Dainis Stalts, Valdis un Māris Muktupāvels, Māris Jansons. Instrumenti tika gatavoti no jauna, izmantojot paraugus, kas bija atrodami vēstures muzeja arhīvos, kā arī tika veiktas rekonstrukcijas pēc dokumentētajiem dūdu attēliem. 20. gs. 90. gados bija mēģinājumi apvienot Latvijas dūdu spēlētājus vienā grupā "Dūdinieki". 2000. gadā ierakstu izdevniecība "Upe" izdeva Latvijā veikto dūdu ierakstu kolekciju albumā "Dūdas Latvijā".[2] No 2003. gada Latvijā darbojas dūdu un bungu grupa „Auļi”, kas spēlē gan Latvijas tradicionālos dūdu meldiņus, gan arī veido savus skaņdarbus, un ir iemantojusi vērā ņemamu popularitāti Latvijā.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Valdis Muktupāvels (1999). Latviešu mūzikas instrumentu sistemātika (latviski). Latvijas Mākslas augstskolu asociācija. Atjaunināts: 2015. gada 13. augustā.
  2. UPE - Mūzikas ierakstu izdevniecība | UPEs katalogs