Dūdas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dūdas
Pastmarka dūdas.jpg
Latvijas Pasta 2014. gadā dūdām veltīta pastmarka
wind
Citi nosaukumi Dūkas, dūda, somas stabules, dūdu pūslis, dūdulis (Krimuldā), dūkas, dūka (Raunā), dūciņas, kulenes (Neretā)[1]
Klasifikācija Pūšamais mūzikas instruments, gaisskanis
Hornbostela—Zaksa klasifikācija 422.22-62[1]
(Cilindrisks vienkāršo mēlīšu gaisskaņu instruments ar elastīgu gaisa tilpni[1])
Izgudrotājs tautas mūzikas instruments
Mūziķi
Auļi, Kaspars Bārbals[2][3]
Izgatavotāji
Māris Jansons, Eduards Klints[4]

Dūdas jeb somas stabules ir pūšamais mūzikas instruments, kam ir raksturīga gaisa tilpne un mēlīšu skaņas stabules. Dūdas ir pazīstamas daudzām tautām Eiropā, Ziemeļāfrikā, Persijas līča apgabalā, kā arī Kaukāzā.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dūdas veido gaisa maiss, kam pievienota gaisa padeves sistēma, melodijas un burdona stabules.

Gaisa padeve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parasti gaiss tiek padots maisā, pūšot to maisam pievienotā caurulītē. Bieži šai caurulītei ir vārstulis, kas nelaiž gaisu ārā, bet vecākām konstrukcijām šāda vārstuļa var nebūt, un tādā gadījumā spēlētājam, veicot ieelpu, ar mēli jāaiztaisa gaisa caurulīte. Dažās konstrukcijās gaisa padevei paredzēta plēšu izmantošana, vispazīstamākās — tradicionālās īru elkoņdūdas (īru: píobaí uilleann) un Ziemeļumbrijas dūdas.

Maiss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maiss ir hermētiska gaisa tilpne, kas ļauj regulēt un uzturēt pastāvīgu gaisa spiedienu, kamēr dūdinieks uzpūš vai piepumpē dūdas spēles laikā. Dūdu maisi parasti tiek izgatavoti no dzīvnieku ādas, reizēm izdaiļoti ar audumu. Atsevišķās zemēs dūdu maisus mēdza veidot arī no citiem atbilstošiem materiāliem, piemēram, roņu kuņģa vai cūkas pūšļa. Mūsdienās dūdu maisus mēdz veidot arī no sintētiskiem materiāliem. Spēles laikā dūdinieks maisu tur padusē un ar elkoni maisu piespiežot, regulē tajā gaisa spiedienu. Gaisa spiedienu maisā ir nepieciešams uzturēt vienmērīgu, lai panāktu vienmērīgu un precīzu skaņas augstumu. Dažkārt dūdu maisu tur nevis padusē, bet priekšpusē, to spiež, izmantojot abas rokas.

Stabule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dūdām visbiežāk ir viena melodijas stabule un viena vai vairākas burdona stabules. Tomēr ir arī izņēmumi, piemēram, Ungāru tradicionālajām dūdām melodijas stabule sastāv no 2 kopā saliktām stabulēm, kā arī mēdz būt dūdas bez burdona stabulēm. Pēc stabules konstrukcijas dūdas tiek iedalītas 2 pamattipos:

  • Eiropas pašā rietumu daļā (ar austrumu robežu starp Vāciju un Itāliju) ir sastopamas dūdas ar dubultmēlīti un konisku stabules urbumu
  • Pārējā Eiropā (arī Latvijā) un citos pasaules apgabalos ir sastopamas dūdas ar vienkāršo mēlīti un cilindrisku stabules urbumu

Melodijas stabulēm ir melodijas caurumiņi, melodija tiek spēlēta, tos ar pirkstiem aizklājot. Caurumiņu skaits var būt dažāds, parasti tas nav lielāks par 9.

Burdona stabule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burdona stabule dūdu spēles laikā rada nemainīgu skaņu, kas parasti ir oktāvu zemāka par melodijas stabules pamatskaņu. Burdona stabules var būt vairākas, tad tās tiek skaņotas kvintas un oktāvas intervālos, tomēr skaņojumi var būt dažādi. Visbiežāk burdona stabules tiek balstītas uz spēlētāja pleca, vai arī tās nokarājas uz leju no dūdu maisa.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gravīra „Spēlmaņi un nešķīsta dejošana” no Olafa Magnusa 1555. gada Historia de Gentibus Septentrionalibus
Dūdinieks Pēteris Šeflers vedībās Alšvangā izpildot „Garo danci”, kadrs no 1935. gada filmas „Dzimtene sauc

Daudzu ceļinieku un arī mācītāja, vēsturnieka un folklorista Augusta Vilhelma Hūpela 1777. gada etnogrāfiskajos aprakstos minēts, ka somas stabules bijušas latviešu un igauņu iemīļotākais tautas instruments.[5] Livonijā un pārējā Ziemeļeiropā dūdas varētu būt ienākušas ap 15. gadsimtu, bet dokumentālas liecības par instrumenta lietošanu Livonijā ir kopš 16. gadsimta. Tā, 1550. gadā izdotajā Bāzeles zinātnieka Sebastiana Minstera darbā Cosmographia atrodams, iespējams, apkārt ceļojošā literāta Hansa Hāzentētera 1547. gadā no Livonijas atsūtīts attēls, kurā velnu un raganu dejām pavadījumu spēlē trīs muzikanti — dūdinieks, lautists un rata liras spēlmanis. Šis ir pirmais zināmais instrumentālās muzicēšanas attēls no Livonijas. Ļoti līdzīgs attēls ar dūdinieka un lautista pavadījumā pa apli dejojošiem velniem parādās arī Olafa Magnusa 1555. gadā izdotajā Historia de Gentibus Septentrionalibus.[6]

Ir arī citas ziņas par dūdu spēli, piemēram, Baltazars Rusovs Livonijas hronikā sniedz šādu 16. gadsimta latviešu zemnieku raksturojumu:

Jau sestdienā saradās zemnieki no liela attāluma ar sievām, meitām un kalpiem, un tūlīt ķērās pie dzeršanas. Dūdas bija dzirdamas gandrīz jūdzi tālu; tāda jautrība vilkās cauru nakti līdz rītam. Uz dievkalpošanu zemnieki ieradās iedzērušies un piedzērušies; viņi sarunājās tik stipri, ka mācītājs no viņu trokšņa zaudēja vai samaņu. Un kad viņi, tikpat gudri, kā ienākuši, atkal atstāja baznīcu, tad sākās no jauna dzeršana, dejas, dziesmas un lēkāšana, ka no lielā trokšņa, sievu un meitu dziedāšanas, un no daudzo dūdu skaņām, cilvēks varēja zaudēt samaņu.

Tomēr ar instrumenta spēli saistītā trokšņainība nepatika zemes valdniekiem, un ar likumiem dūdošanu sāka ierobežot un pat aizliegt. Sākot no 1753. gada dūdu spēli ierobežoja mazākos gadatirgos, bet 1760. gada 15. decembrī to aizliedza pavisam, un dūdotājam nu jau draudēja miesas sods un saimniekam — naudas sods. Lielu darbu dūdu spēles tradīciju iznīcināšanā paveica hernhūtiešu organizācijas, Vidzemes apgabalos, kur hernhūtiešu draudzes bija visaktīvākās, tika savākti un iznīcināti gandrīz visi instrumenti, līdz ar to no šī novada ir saglabājies maz senākā slāņa tradicionālās muzicēšanas pierakstu. 19. gadsimta beigās dūdas Latvijā gandrīz vairs nekur neskanēja. Līdz 20. gadsimta pirmajai trešdaļai pēdējie īstie dūdinieki — Dūdinieku Krišs no Jūrkalnes un Pēteris Šeflers no Alšvangas[7] — vēl bija sastopami suitu vidū. 20. gadsimta pirmajā pusē dūdas tikušas spēlētas arī dažos Latgales ciemos, taču par to ir maz dokumentētu ziņu. Šeflera „Četrpāru dancis” ieskaņots 20. gadsimtā 30. gados iznākušā skaņuplatē, bet dūdošana vedībās nofilmēta 1935. gada filmā „Dzimtene sauc”.

Izdevuma „Dūdu spēles pašmācība” vāks

Dūdu spēli Latvijā atjaunoja ar folkloras kustības uzplaukumu 20. gadsimta 70. un 80. gados. Par pirmajiem atjaunotās tradīcijas dūdiniekiem uzskatāmi Dainis Stalts, Valdis un Māris Muktupāvels, kā arī Māris Jansons. Instrumenti tika gatavoti no jauna, izmantojot vēstures muzeja arhīvos atrodamos paraugus, kā arī tika veiktas rekonstrukcijas pēc dokumentētajiem dūdu attēliem. 20. gadsimta 90. gados bija mēģinājumi apvienot Latvijas dūdu spēlētājus vienā grupā „Dūdinieki”. 2000. gadā ierakstu izdevniecība „Upe” latviešu tautas mūzikas kolekcijas ietvaros izdod albumu „Dūdas Latvijā”, kura ierakstīšanā piedalās dūdinieki Austris Grasis, Valdis un Māris Muktupāveli, Māris Jansons, Māris Jēkabsons, Andris Kapusts, Raigo Stalts.[8][9] No 2003. gada Latvijā darbojas dūdu un bungu grupa „Auļi”, kas spēlē gan Latvijas tradicionālos dūdu meldiņus, gan arī veido savus skaņdarbus, un ir iemantojusi vērā ņemamu popularitāti Latvijā.

2008. gadā ar Valsts Kultūrkapitāla Fonda un Latviešu Fonda atbalstu kultūras menedžmenta centrs „Lauska” izdod Kaspara Bārbala izdevumu „Dūdu spēles pašmācība”, kurā ietilpst mācību grāmata un vingrinājumu paraugu disks.[10]

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Muktupāvels 1999, 133. lpp.
  2. Kaspars Zaviļeiskis. «Dūdu vīrs, kurš dala enerģiju starp «Auļiem» un «Skyforger»». tvnet.lv, 2012. gada 16. marts. Skatīts: 2016. gada 12. augustā.
  3. Aija Kaukule. «Dūdu un bungu pavēlnieks Kaspars Bārbals». Latvijas Avīze, 2016. gada 2. jūnijs. Skatīts: 2016. gada 12. augustā.
  4. Inga Žilinska. «Mūzikas instrumentu meistars Eduards Klints». Mākslinieka darbistabā. Lsm.lv, 2013. gada 16. jūlijs. Skatīts: 2016. gada 12. augustā.
  5. Muktupāvels 1999, 40. lpp.
  6. Muktupāvels 1999, 31. lpp.
  7. Jolanta Sēnele. «Latvju lustes». Dienas Bizness, 2000. gada 17. aprīlis. Skatīts: 2016. gada 11. augustā.
  8. Inese Lūsiņa. «Vitāls folkloras dzīvesveids». Diena, 2000. gada 17. aprīlis. Skatīts: 2016. gada 11. augustā.
  9. Jolanta Sēnele. «Latvju lustes». Dienas Bizness, 2000. gada 17. aprīlis. Skatīts: 2016. gada 11. augustā.
  10. BNS. «Klajā laista pirmā dūdu spēles pašmācības grāmata latviešu valodā». Delfi, 2006. gada 2. oktobris. Skatīts: 2016. gada 3. augustā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Radošās darbnīcas „Joikas un Dainas” (2015. gada 24. novembris) Dūdu darbnīca. YouTube. Skatīts: 2016. gada 11. augustā.