Dūdas

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lielās Skotijas dūdas

Dūdas ir pūšamais mūzikas instruments, kam ir raksturīgs gaisa rezervuārs un mēlīšu skaņas stabules. Dūdas ir pazīstamas daudzām tautām Eiropā, Ziemeļāfrikā, Persijas līča reģionā, kā arī Kaukāzā.

Konstrukcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dūdas sastāv no gaisa rezervuāra (maisa), kam pievienota gaisa padeves sistēma, melodijas un burdona stabules.

Gaisa padeve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parasti gaiss tiek padots maisā, pūšot to tam pievienotā trubiņā. Bieži vien šai trubiņai ir pievienots vārstulis, kas nelaiž gaisu ārā, bet vecākām konstrukcijām šāda vārstuļa var nebūt, un tādā gadījumā spēlētājam ar mēli ir jāaiztaisa gaisa trubiņa veicot ieelpu. Dažās konstrukcijās paredzēta plēšu izmantošana gaisa padevei, vispazīstamākās - tradicionālās īru Ilen dūdas un Ziemeļumbrijas dūdas.

Maiss[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maiss ir hermētisks gaisa rezervuārs, kas ļauj regulēt un uzturēt pastāvīgu gaisa spiedienu, kamēr dūdnieks uzpūš vai piepumpē dūdas spēles laikā. Dūdu maisi parasti tiek izgatavoti no dzīvnieku ādas, reizēm izdaiļoti ar audumu. Atsevišķās zemēs dūdu maisus mēdza veidot arī no citiem atbilstošiem materiāliem - piem. no roņu kuņģa vai cūkas pūšļa. Mūsdienās dūdu maisus mēdz veidot arī no sintētiskiem materiāliem. Spēles laikā dūdinieks maisu tur padusē un ar elkoni maisu piespiežot regulē gaisa spiedienu tajā. Gaisa spiedienu maisā ir nepieciešams uzturēt vienmērīgu, lai panāktu vienmērīgu un precīzu skaņas augstumu. Dažkārt dūdu maisu tur nevis padusē, bet priekšpusē, to spiežot izmantojot abas rokas.

Stabule[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dūdām visbiežāk ir viena melodijas stabule un viena vai vairākas burdona stabules. Tomēr ir arī izņēmumi, piemēram, Ungāru tradicionālajām dūdām melodijas stabule sastāv no 2 kopā saliktām stabulēm, kā arī mēdz būt dūdas bez burdona stabulēm. Pēc stabules konstrukcijas dūdas tiek iedalītas 2 pamattipos: [1]

  • Eiropas pašā rietumu daļā (ar austrumu robežu starp Vāciju un Itāliju) ir sastopamas dūdas ar dubultmēlīti un konisku stabules urbumu
  • Pārējā Eiropā (arī Latvijā) un citos pasaules reģionos ir sastopamas dūdas ar vienkāršo mēlīti un cilindrisku stabules urbumu

Melodijas stabulēm ir melodijas caurumiņi, kurus ar pirkstiem aizklājot ir iespējams izspēlēt melodiju. To skaits var būt dažāds, bet parasti nav lielāks par 9.

Burdona stabule[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burdona stabule dūdu spēles rada nemainīgu skaņu, kas parasti ir noskaņota oktāvu zemāk par melodijas stabules balsta skaņu. Burdona stabules var būt vairākas, tad tās tiek skaņotas kvintas un oktāvas intervālos, tomēr skaņojumi var būt dažādi. Visbiežāk burdona stabules tiek balstītas uz spēlētāja pleca, vai arī tās nokarājas uz leju no dūdu maisa.

Dūdas Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dūdas (dūda, somu dūkas, somas stabules, soms) ir bijušas latviešu un igauņu iemīļotākais tautas instruments 16-18. gs.[2] Livonijas teritorijā šis instruments ir ienācis, domājams, 15. gs. Dokumentālas liecības par instrumenta lietošanu Livonijas teritorijā ir kopš 16. gs. Tā, 1550. gadā izdotajā Bāzeles zinātnieka Sebastiāna Minstera darbā "Cosmographey" ir atrodams attēls, kurā velnu un raganu dejām pavadījumu spēlē trīs muzikanti - dūdinieks, lautists un rata liras spēlmanis. Šis ir pirmais zināmais instrumentālās muzicēšanas attēls no Livonijas. Lai arī pastāv iespēja, ka šis attēls attēlo nevis konkrētu Livonijas muzicēšanas piemēru, bet Eiropā pieņemto populārās mūzikas attēlošanas veidu.[2] Ir arī citas ziņas par dūdu spēli, piemēram, Baltazars Rusovs Livonijas hronikā raksta šādu latviešu zemnieku raksturojumu: "Jau sestdienā saradās zemnieki no liela attāluma ar sievām, meitām un kalpiem, un tūlīt ķērās pie dzeršanas. Dūdas bija dzirdamas gandrīz jūdzi tālu; tāda jautrība vilkās cauru nakti līdz rītam. Uz dievkalpošanu zemnieki ieradās iedzērušies un piedzērušies; viņi sarunājās tik stipri, ka mācītājs no viņu trokšņa zaudēja vai samaņu. Un kad viņi, tik pat gudri, kā ienākuši, atkal atstāja baznīcu, tad sākās no jauna dzeršana, dejas, dziesmas un lēkāšana, ka no lielā trokšņa, sievu un meitu dziedāšanas, un no daudzo dūdu skaņām, cilvēks varēja zaudēt samaņu."[2] Tomēr ar instrumenta spēli saistītā trokšņainība nav bijusi pa prātam zemes valdniekiem, un tad ar likumiem dūdošanu sāka ierobežot un pat aizliegt. Sākot no 1753. gada dūdu spēle tika aizliegta. Lielu darbu dūdu spēles tradīciju iznīcināšanā paveica hernhūtiešu organizācijas, Vidzemes reģionos, kur hernhūtiešu draudzes bija visaktīvākās, tika savākti un iznīcināti gandrīz visi instrumenti, līdz ar to no šī reģiona ir saglabājie maz senāka slāņa tradicionālās muzicēšanas pierakstu. 19. gadsimta beigās dūdas Latvijā gandrīz vairs nekur neskanēja, un tikai Alsungā vēl 20. gs. pirmajā trešdaļā bija saglabājušies dūdu spēlamņi, no kuriem pazīstamākais ir Pēteris Šeflers, kurš ir tapis ieskaņots 30. gados iznākušā skaņuplatē, kā arī viņa spēle ir nofilmēta filmā "Dzimtene sauc". 20. gs. pirmajā pusē dūdas vēl tika spēlētas arī dažos Latgales ciemos, bet par to ir maz dokumentētu ziņu.

Mūsdienu lietojumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dūdu spēle Latvijā atjaunojās ar folkloras kustības uzplaukumu 20. gs. 70. un 80. gados. Par pirmajiem dūdu spēlmaņiem tiek uzskatīti Dainis Stalts, Valdis un Māris Muktupāvels, Māris Jansons. Instrumenti tika gatavoti no jauna, izmantojot paraugus, kas bija atrodami vēstures muzeja arhīvos, kā arī tika veiktas rekonstrukcijas pēc dokumentētajiem dūdu attēliem. 20. gs. 90. gados bija mēģinājumi apvienot Latvijas dūdu spēlētājus vienā grupā "Dūdinieki". 2000. gadā ierakstu izdevniecība "Upe" izdeva Latvijā veikto dūdu ierakstu kolekciju albumā "Dūdas Latvijā".[3] No 2003. gada Latvijā darbojas dūdu un bungu grupa "Auļi", kas spēlē gan Latvijas tradicionālos dūdu meldiņus, gan arī veido savas kompozīcijas un ir iemantojusi vērā ņemamu popularitāti Latvijā.

Galerija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. V. Muktupāvels Latviešu mūzikas instrumentu sistemātika, promociju darbs, Rīga, 1999
  2. 2,0 2,1 2,2 Stabulnieks latviešu mūzikas dzīvē un folklorā. V. Muktupāvels, http://www.music.lv/mukti/Stabulnieks.htm
  3. UPE - Mūzikas ierakstu izdevniecība | UPEs katalogs

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]