Suiti

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Suiti
Suitu karogs
Suitu karogs
Visi iedzīvotāji
~2500
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Karogs: Latvija Latvija
Valodas
latviešu valoda
Reliģijas
katolicisms

Suiti ir latviešu etnogrāfiskā grupa Kurzemes rietumos. Apdzīvo galvenokārt Alsungas novadu, kā arī Ventspils novada Jūrkalnes pagastu un Kuldīgas novada Gudenieku pagastu. Ticīgie suiti ir galvenokārt katoļi. Suitu kultūrtelpa 2008. gadā iekļauta Latvijas kultūras kanonā[1], bet 2009. gadā — UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.[2][3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suitu kā etnogrāfiski un kulturāli atšķirīgas kopienas veidošanās saistāma ar fon Šverinu dzimtu, kam no 1574. līdz 1738. gadam piederēja vairākas muižas Alšvangas draudzes novadā.[4] 1623. gadā dzimtas mantinieks Johans Ulrihs fon Šverins Viļņā apprecējās ar poļu muižnieku meitu Barbaru Konarsku un pēc laulības nosacījumiem pārgāja katoļticībā. Johana Ulriha tēvs luterānis Jēkabs dēla pāriešanu citā konfesijā neatbalstīja un precētais pāris Alšvangā atgriezās tikai pēc tēva nāves 1632. gadā. Tā kā kopš 1617. gada Kurzemē atkal bija atļauti katoļu dievkalpojumi, Alšvangas mantinieks savu muižu iedzīvotājus un dzimtcilvēkus intensīvi sāka pievērst katoļticībai. 1625. gadā uzceltā Alšvangas baznīca tika atdota katoļiem, luterāņu mācītāji tika padzīti, uz Alšvangu palīgā tika uzaicināti jezuīti. Katoļticībai tika pievērsti iedzīvotāji visās fon Šverinam tajā laikā piederošajās muižās: Alšvangā (Aliswanges), Adzē (Adze), Basos (Bassen), Deksnē (Dexen), Gudeniekos (Gudden), Grāveros (Grawen), Dūrē (Duhren) un Feliksbergā (Feliksberg), bet vēlāk arī Reģu (Rese), Biržu (Byrszen) un Almāles (Almalen) muižās, kas 17. gadsimtā Šveriniem vēl nepiederēja.

Citi muižnieki sākotnēji pret Šverina aktivitātēm izturējušies iecietīgi, bet pēc mācītāju izraidīšanas strīds nonāca līdz Polijas karalim Vladislavam IV, kas gan Alšvangas, gan Feliksbergas baznīcas apstiprināja katoļiem. Naids starp Šveriniem un citiem muižniekiem luterāņiem kļuva tik liels, ka 1637. gada maijā apkārtējo muižu īpašnieki Johanu izvilināja uz Reģu pili, kur tam tika iedota inde. Johans mira pa ceļam uz Alšvangu.[5]

Apkārtējo luterāņu attieksme pret alšvangiešiem bija diezgan neiecietīga un tās īpašnieka ļaudis tika saukti par „Šverinu svītu”. Ar laiku šis apzīmējums tika attiecināts arī uz dzimtļaudīm un pakāpeniski kļuva par pašnosaukumu „suiti”. Arī vēlākos laikos, pašizolējoties no apkārtējiem luterāņu apvidiem, suitu apdzīvotajos pagastos tika saglabāts ļoti savdabīgs dzīvesveids ar savu unikālu kultūrvidi un identitāti. 19. gadsimta beigās notika Kurzemes pašvaldību reforma, kuras gaitā Alšvangas draudzes novada muižu pagastus (Alšvangas, Fēliksbergas, Grāveru, Blintenes, Gudenieku, Jaunās muižas, Basu, Biržu, Almāles, Adzu, Reģu, Labraga un Stirnu muižas, kā arī Alšvangas pastorātu) apvienoja un izveidoja četrus: Alšvangas, Basu, Pilsberģes un Gudenieku pagastus.[6] Mūsdienās suitu apdzīvotā teritorija ietver Alsungas novadu un Jūrkalnes un Gudenieku pagastus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Signe Pujāte. «Suitu kultūrtelpa» (latviski). Latvijas Kultūras ministrija. Skatīts: 2015. gada 13. oktobrī.
  2. «Suitu kultūrtelpa» (latviski). UNESCO. Skatīts: 2015. gada 13. oktobrī.
  3. Imants Vīksne. «Suiti UNESCO pasaules mantojuma sarakstā» (latviski). Neatkarīgā Rīta Avīze, 2009. gada 2. oktobris. Skatīts: 2015. gada 13. oktobrī.
  4. Suitu novada vēsture
  5. Ciemos pie suitiem
  6. Suitu novada veidošana

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]