Daudzlapu lupīna
| Daudzlapu lupīna Lupinus polyphyllus Lindl. | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Angiospermae) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Pākšaugu rinda (Fabales) |
| Dzimta | Tauriņziežu dzimta (Fabaceae) |
| Ģints | Lupīnas (Lupinus) |
| Suga | Daudzlapu lupīna (L. polyphyllus) |
 Daudzlapu lupīna Vikikrātuvē | |
Daudzlapu lupīna (Lupinus polyphyllus) ir tauriņziežu dzimtas lupīnu ģints daudzgadīgs lakstaugs. Sugas dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļamerikas ziemeļrietumu daļa. Eiropā ievesta kā kultūraugs, daudzviet pārgājusi savvaļā.[1]
Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daudzlapu lupīna ir 50—130 cm garš augs ar stāvu, nezarotu stublāju un pamīšus sakārtotām lapām. Staraini saliktās lapas sastāv no gara kāta ar īlenveida pielapēm un 9—17 lancetiskām lapiņām (to garums 4—12 cm, platums 1—2 cm). Lapu plātnes virspuse kaila, bet apakšpuse klāta ar matiņiem. Pirmajā gadā parādās tikai lapu rozete, bet vairāki stublāji ar ziediem attīstās, sākot ar otro dzīves gadu. Pavasarī jauni stublāji izaug no pazemē esošā sakneņa.
Divdzimumu ziedi sakārtoti līdz 50 cm garos, blīvos ķekaros. Vienā ziedkopā var atrasties 50—80 tauriņveida ziedi. Auga pamatformai ziedu krāsa ir tumši violeta vai zila,[1] bet izveidotajām šķirnēm tā var būt balta, sārta, violeta vai divkrāsaina. Zied no maija beigām līdz jūlija sākumam. Atsevišķi augi var ziedēt līdz septembrim.
Auglis ir plakana, pelēkbrūna 2,5—6 cm gara pāksts ar 4—12 sēklām. Nogatavojusies pāksts sakalst un atsprāgst vaļā, izkaisot sēklas līdz 5,5 m attālumā. Nonākušas augsnē, ar bieziem apvalkiem klātās sēklas var saglabāt dīgtspēju pat 50 gadus.[2]
Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daudzlapu lupīna spēj augt nabadzīgā, neapstrādātā augsnē, pateicoties Rhizobium ģints simbiotiskām baktērijām, kas dzīvo uz to saknēm un saista atmosfēras slāpekli. Saimniekaugs piegādā baktērijām vairāk nekā pusi no saražotajiem ogļhidrātiem, pretī saņemot slāpekļa savienojumus.[2] Auglīgās augsnēs lupīnas dzīvo tikai dažus gadus, jo saskare ar kūtsmēsliem vai bagātīgām organiskajām vielām veicina puves veidošanos auga pazemes daļās.
Lupīnu augšanas vietā augsnē nonāk slāpekļa savienojumi, tāpēc tur sāk ieviesties slāpekli mīlošas sugas, piemēram, nātres, usnes, vībotnes. Tas izraisa citu sugu izzušanu. Visvairāk tiek ietekmētas pļavu un smiltāju augu sugu sabiedrības. Tā kā lupīnas nav nektāraugi, to audzēs samazinās arī kukaiņu sugu, piemēram, tauriņu daudzveidība.[3] Masveidā savairojušās daudzlapu lupīnas nomāc citas vietējās sugas, tāpēc Latvijā ir atzītas par invazīvām.[4] Tāpat Vācijas Federālā dabas aizsardzības aģentūra daudzlapu lupīnu ir klasificējusi kā invazīvu sugu,[2] savukārt Šveicē tā ir iekļauta invazīvo svešzemju sugu melnajā sarakstā izplatīšanās potenciāla, kā arī bioloģiskajai daudzveidībai, veselībai un ekonomikai nodarītā kaitējuma dēļ. Arī Ziemeļeiropas valstīs un Jaunzēlandē šo sugu uzskata par nevēlamu un kaitīgu vietējai florai.[5]
Izplatība un biotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sākotnējais daudzlapu lupīnas izplatības areāls ir Ziemeļamerikas Klusā okeāna piekraste, no Britu Kolumbijas līdz Kalifornijai, kur tā aug kalnu pļavās līdz 2900 metru augstumam. Anglijā to ieveda 1826. gadā kā dekoratīvu augu. 19. gadsimtā suga izplatījās visā Eiropā, kopš 1840. gada tiek piedāvāta ar dažādas krāsas ziediem. Tā ir visizplatītākā lupīnu suga Centrāleiropā, kā kultūrbēglis savvaļā pirmo reizi dokumentēta 1890. gadā Bavārijā.[5]
Visbiežāk aug maz izmantotās pļavās, atmatās, ceļmalās un dzelzceļa uzbērumos, mežmalās un skrajos priežu mežos, kur sastopami gan atsevišķi eksemplāri, gan grupas. Piemērotās augšanas vietās (ēnainās un mēreni mitrās, labi drenētās, kaļķiem nabadzīgās augsnēs) lupīnas bieži veido lielas audzes. Blīvos lapkoku mežos daudzlapu lupīnas ar laiku iznīkst gaismas trūkuma dēļ.[3]
Daudzlapu lupīnām ir liels izplatīšanās potenciāls:
- Katrs augs (atbilstoši savam izmēram) spēj izveidot no dažiem simtiem līdz 2000 sēklām gadā. Sēklas nogatavojas dažu nedēļu laikā un saglabājas augsnē gadu desmitiem.
- Sausā laikā sēklas izsējas no pākstīm līdz 5,5 m attālumā no mātes auga.
- Lielākos attālumos sēklas izplatās ar dzīvnieku palīdzību. Biezais sēklapvalks pasargā no sagremošanas zīdītāju zarnu traktā, un tās nebojātas nonāk ārvidē.
- Lupīna var vairoties veģetatīvi ar sakneņiem.
- Ārpus izcelsmes valsts trūkst kaitēkļu, kas ierobežo lupīnu vairošanos un attīstību.[5]
Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daudzlapu lupīnas tiek izmantotas dārzos un parkos kā dekoratīvi augi, īpaši šķirnes ar dažādu krāsu ziediem. Tās ir izdevīgi audzēt, jo augi ir izturīgi un mazprasīgi. Lupīnas audzē lopbarībai un augsnes ielabošanai ar slāpekli saturošu zaļmēslojumu. Tās ir sētas arī koku plantācijās kā slāpekļa piesaistītājas[3] (pateicoties baktērijām uz augu saknēm). Tā kā lupīnas spēj dzīvot neauglīgās vietās, ar tām nostiprina nogāzes aizsardzībai no augsnes erozijas.
Daļa no minētajiem izmantošanas veidiem ir ekoloģiski nepārdomāta, piemēram, lupīnu audzēšana uz autoceļu uzbērumiem. Meža dzīvnieki nāk ar tām baroties, un pieaug satiksmes negadījumu skaits.
Daudzlapu lupīnas izmantot lopbarībai nav vēlams, jo augu lapas un sēklas satur toksiskus alkaloīdus. Šīs vielas saglabājas arī izkaltētā sienā.[5] Lopbarības augu selekcijā (Polijā, Somijā u.c.) ir izaudzētas daudzlapu lupīnas šķirnes ar samazinātu alkaloīdu saturu. Arī LLU Zemkopības institūtā Skrīveros izveidota mazalkaloīdā šķirne ‘Valfrīds’ augu zaļās masas ieguvei. Pavasarī tā attīstās agri, nav siltumprasīga. Sāk ziedēt maija 3. dekādē ar košiem violeti ziliem ziediem, sasniedzot 80—100 cm garumu. Sējas gadā labvēlīgos apstākļos zaļās masas raža var sasniegt 10 t/ha, bet turpmākajos gados ap 50 t/ha.[6]
Ņemot vērā, ka lupīnas ir svešapputes augi un var krustoties ar apkārtnē esošiem savvaļas īpatņiem, pastāv risks jaunizveidotajās sēklās atjaunot toksisko vielu saturu.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 N. Priedītis Enciklopēdija Latvijas augi. Rīga : Gandrs, 2014. 292. lpp. ISBN 978-9934-8015-2-5
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Lupinus polyphyllus. Bundesamt für Naturschutz. Letzte Aktualisierung: 02.08.2011
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Daudzlapu lupīna. ozols.gov.lv Skatīts: 09.08.2023
- ↑ Priede A. Invazīvās augu sugas Latvijā. Nacionālā enciklopēdija. Atjaunots: 10.10.2022. Skatīts: 09.08.2023
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Liste der gebietsfremden invasiven Pflanzen der Schweiz. Info Flora (2020) Skatīts: 09.08.2023
- ↑ Lupīna – vērtīgai lopbarībai un augsnes ielabošanai. la.lv 27.03.2020. Skatīts: 10.08.2023