Nektāraugi
Nektāraugi ir augi, kuru ziedi izdala aromātisku, saldu šķidrumu — nektāru.[1] Nektāru barībai izmanto dažādi kukaiņi, bet tropos arī putni, piemēram, kolibri un nektārputni. Meklēdami barību, tie veic augu svešapputi, tādēļ nektāraugi pievilina savus apputeksnētājus ar smaržu, spilgtu ziedu krāsu, dažreiz arī ar noteiktam kukainim piemērotu formu. Savvaļas augiem atšķiras ziedēšanas laiks, un tie var nodrošināt nektārēdājus ar barību no pavasara līdz rudenim.[1]
Nektāraugi ir nozīmīgi gan biškopībā, kur bites no nektāra ražo medu, gan bioloģiskajā lauksaimniecībā. Tos par savu dzīvotni izmanto kukaiņi un citi dzīvnieki, kas nodrošina kaitēkļu apkarošanu. Piemēram, ziedmušas pārtiek no nektāra un putekšņiem, bet to kāpuri (dažām sugām) ir plēsīgi un barojas ar laputīm.
Kultivētie nektāraugi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nelielām bišu dravām nektāru un putekšņus nodrošina apkārtnē esošo savvaļas augu daudzveidība, bet lielam bišu saimju skaitam ar to nepietiek. Dažreiz biškopji vēlas iegūt medu ar atšķirīgām īpašībām, ko ietekmē konkrētu nektāraugu ķīmiskais sastāvs. Tādā gadījumā vai nu bišu stropi tiek aizvesti uz šo augu augšanas vietām, vai dravas tuvumā ierīkotas nektāraugu platības.
Izvēloties augu sugas sējai, jāņem vērā to piemērotība augsnes apstākļiem un ziedēšanas laiks, lai bitēm būtu pēc iespējas ilgāks nektāra vākšanas periods. Atkarībā no augsnes īpašībām (barības vielu daudzuma, mitruma, augsnes pH reakcijas) mainās izdalītā nektāra daudzums. Piemēram, baltais amoliņš, baltais āboliņš un sinepes izdala vairāk nektāru, ja aug ar kaļķiem bagātās mālainās augsnēs, griķi — smilts augsnēs, bet mellenes un virši — skābās augsnēs. To ietekmē arī fosfora, kālija un mikroelementu saturs augsnē. Paugurainos apvidos ir nozīme nogāzes virzienam. Dienvidu nogāzē augi sāk ziedēt agrāk, tiem ir vairāk ziedu un izdalās vairāk nektāra nekā ziemeļu pusē augošajiem.[2]
Kultivētajiem nektāraugiem var būt arī vēl cits saimnieciskais pielietojums:
- lopbarības augi — āboliņi, lucernas, vīķi;
- pārtikas augi — griķi;
- augļu koki un krūmi — ābeles, plūmes, ķirši, avenes, upenes, ērkšķogas, mellenes;
- eļļas augi — rapsis, ripsis, sinepes;
- ārstniecības augi un garšaugi — raudenes, citronmētras, piparmētras, ķimenes u. c.[2]
Dažu nektāraugu, piemēram, Kanādas zeltgalvītes sēšana nav vēlama. Nekontrolēti izplatoties, savvaļā šie augi kļūst invazīvi un samazina citu sugu daudzveidību.
Savvaļas nektāraugi Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Koki, krūmi un sīkkrūmi:[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- parastā kļava (Acer platanoides) — pilnzieds ilgst 4—5 dienas. Bagātīgi izdala nektāru, ienesums no viena auga var būt pat 2 kg dienā;
- parastais ozols (Quercus robur) — zied reizē ar lapu plaukšanu. Izdala gan putekšņus, gan nektāru;
- parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia) — sastopams apstādījumos un savvaļā. Zied 6—9 dienas;
- parastā liepa (Tilia cordata) — izcils, bet neprognozējams nektāraugs, jo katru gadu neizdala vienādu daudzumu nektāra. Labvēlīgos apstākļos bišu saime vienā dienā no liepām var ienest 5—8 kg nektāra;
- vītoli un kārkli (Salix) — agri pavasarī ziedoši, atšķirīgiem augsnes un klimatiskajiem apstākļiem piemēroti augi. Dažādām sugām ziedēšanas laiks atšķiras. Katra suga zied 7—10 dienas vai ilgāk. Biškopībā visnoderīgākās sugas ir blīgzna (Salix caprea), baltais vītols (Salix alba), trauslais vītols (Salix fragilis), šķetra (Salix pentandra), ausainais kārkls (Salix aurita) un pelēkais kārkls (Salix cinerea);
- parastais sausserdis (Lonicera xylosteum) — gravās, upju ielejās sastopams krūms. Zied maijā vai jūnijā;
- parastā irbene (Viburnum opulus) — aug mitrās mežmalās, upju krastos, pamežā. Labi pacieš ēnu. Bites ievāc daudz nektāra un putekšņu;
- sila virsis (Calluna vulgaris) — ziedēšanas laiks un izdalītā nektāra daudzums atkarīgs no augsnes. Purvā augošie virši sāk ziedēt jau jūlija beigās, bet silā — augusta pirmajā dekādē. Lietainās vasarās vairāk nektāra ir sila augiem, bet sausā laikā tas ir purva viršiem. Kopumā virši izdala nektāru katru gadu, izņemot retus gadījumus, kad tie stipri cietuši ziemas kailsalā;
- meža avene (Rubus idaeus) — viens no labākajiem nektāraugiem. Zied jūnija pirmajā pusē, kad augļu koki un krūmi jau ir noziedējuši. No lieliem aveņu masīviem bišu saime dienā var savākt 4—5 kg nektāra;
- mellenes (Vaccinium myrtillus) — zied maija beigās, jūnijā, kad tikko noziedējuši augļu koki un daudzi lapu koki;
- brūklene (Vaccinium vitis-idaea) — zied jūnijā. Tāpat kā mellenes izdala daudz nektāra.[3]
Daudzgadīgie lakstaugi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|
Pļavās ar dažāda mitruma augsnēm:
|
Skrajos mežos, izcirtumos, krūmājos:
|
Vairāki ēncietīgi pļavas augi sastopami arī krūmājos vai skrajos mežos. Daudzgadīgie lakstaugi vienā vietā atrodami vairākus gadus, kamēr tos nomāc citas augu sugas. Piemēram, izcirtums pakāpeniski aizaug ar lapu vai skuju kokiem un, mainoties gaismas apstākļiem, mainās arī lakstaugu sugu sastāvs.[3]