Augu veģetatīvā pavairošana
Augu veģetatīvā pavairošana ir augu pavairošana, izmantojot to orgānus vai orgānu pārveidnes, kuri satur meristematiskos audus. Šādi pavairojot augus, jaunais augs ir ģenētiski identisks mātes augam.[1]
Augu pavairošana ar orgānu pārveidnēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Orgānu pārveidnes veidojas lakstaugiem, kuriem, beidzoties veģetācijas periodam, iet bojā auga virszemes daļas. Tas pārziemo ar izveidoto orgānu pārveidni, kas atrodas augsnē. Orgāna pārveidnē uzkrājas barības vielas, kas vēlāk tiks izlietotas, lai varētu attīstīties snaudošais pumpurs, ko satur orgānu pārveidne. Atsevišķi augi veģetatīvi vairojas arī veģetācijas periodā, piemēram, zemenes.
Iedala divu tipu orgānu pārveidnes: vasas pārveidnes un sakņu pārveidnes.[2]
Vasas pārveidnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vasas pārveidnes ir sīpoli, bumbuļi, bumbuļsīpoli, sakneņi un stīgas. Visas vasas pārveidnes, līdzīgi kā vasas, sastāv no lapas, stumbra un pumpura.
Sīpols ir specializēts pazemes orgāns, kas sastāv no reducēta stumbra, piesaknēm, cieši kopā sakārtotām, sulīgām lapām, kas izkārtotas koncentriskos riņķos apkārt stumbram, kā arī no pumpura. Sulīgās lapas uzkrāj barības vielas, kas tiks izlietotas nākamajā veģetācijas periodā, lai no pumpuriem attīstītos zieds un jaunie augi. No terminālajā pumpura attīstās zieds, bet no laterālajiem pumpuriem jaunie augi. Sīpoli lielākoties veidojas viendīgļlapju klases augiem, piemēram, tulpēm (Tulipa), hiacintēm (Hyacinth), dārza sīpolam (Allium cepa), bet var veidoties arī divdīgļlapju klases augiem, piemēram, skābeņu ģints (Oxalis sp.) augiem.
Bumbulis ir speciālas struktūras pazemes vasas pārveidne, kas specializējusies barības vielu uzkrāšanā. Bumbulim ir visas daļas, kas raksturīgas stumbram, tikai tās ir stipri palielinātā formā. Bumbuļiem ir mezgli, ko tautā mēdz dēvēt par "acīm". Katrā mezgla vietā atrodas viens vai vairāki nelieli pumpuri. Mezgli ir izkārtoti pa spirāli, sākot no gala mezgla. Bumbuļiem augot un attīstoties raksturīga apikālā dominance. Bumbulis satur lielas cietes un slāpekļa rezerves. Bumbuļi raksturīgi, piemēram, kartupeļiem (Solanum tuberosum) un (Caladium) ģints augiem.
Bumbuļsīpols ir īpašas struktūras pazemes vasas pārveidne, kurai raksturīgs palielināts reducēts stumbrs. Stumbrā uzkrājas barības vielas. Apkārt tam ir sakārtotas sausās lokveida lapas. Lapu funkcija ir pasargāt stumbru no ievainojumiem un samazināt ūdens zudumus no tā. Bumbuļsīpolam ir terminālais pumpurs, no kura attīstīsies zieds, un laterālie pumpuri, no kuriem attīstīsies jaunie augi. Bumbuļsīpoli raksturīgi, piemēram, gladiolām (Gladiolus) un krokusiem (Crocus).
Saknenis ir horizontāli zemei pazemē augošs stumbrs. Atsevišķos gadījumos saknenis var uzkrāt barības vielas, kā tas, piemēram, ir īrisiem (Iris). Mezglu vietās terminālais pumpurs stiepjas augšup, lai producētu ziedu, savukārt no laterālajiem pumpuriem var veidoties jauni augi. Sakneņi raksturīgi lielākoties viendīgļlapju klases augiem, piemēram, banāniem, bambusiem, maijpuķītēm (Convallaria), bet var būt raksturīga atsevišķiem divdīgļlapju klases augiem, piemēram, zemkrūmu zilenēm (Vaccinium angustifolium).
Stīgas ir horizontāli virszemei augoši stumbri, kas attīstās no mātes auga. Stumbram galotnē atrodas pumpurs, kurš, sasniedzot augsni, iesakņojas un attīstās par jaunu augu. Jaunā auga iegūšanai izvēlas tuvāk mātes augam izveidojušos jauno augu. Šādi vairojas zemeņu ģints augi (Fragaria sp.), kā arī daudzi graudzāļu dzimtas augi (Poaceae).[3]
Sakņu pārveidnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sakņu pārveidnes ir gumi, kam raksturīgi sakņu uzbiezinājumi, kuros veģetācijas periodā uzkrājas rezerves barības vielas. Veģetācijas perioda beigās gumus izrok un glabā līdz nākamā gada pavasarim. Pavasarī sadalot guma ceru var iegūt vairākus jaunos augus. Gumi raksturīgi daudzgadīgajiem lakstaugiem, piemēram, dālijām (Dahlia). [2]
Pavairošana ar spraudeņiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pavairošana ar spraudeņiem ir viens no plašāk izplatītajiem veģetatīvās pavairošanas veidiem, ko izmanto visā pasaulē, kas ir zināma jau gadsimtiem. Spraudenis ir mātes augam nogriezta daļa, no kura vēlāk attīstīsies jauns augs. Spraudeņiem var būt vairāku veidu: dzinumu spraudeņi, vienpumpura spraudeņi, divpumpuru spraudeņi, lapu spraudeņi un sakņu spraudeņi. Mātes augam, no kura iegūst spraudeni ir jābūt veselam, slimību neskartam. Svarīgākais šai metodē ir panākt veiksmīgu adventīvo sakņu veidošanos spraudenim, lapu un sakņu spraudeņiem arī jaunā dzinuma veidošanos. Izmantojot mūsdienu iespējas var izstrādāt aizvien jaunas tehnoloģijas, kas ļauj manipulēt ar vides apstākļiem tā, lai konkrētās sugas spraudeņiem varētu nodrošināt optimālos vides apstākļus, kas nodrošina iespējami ātrāku un veiksmīgāku apsakņošanos.
Dzimumu spraudeņu pagatavošanai izmanto vienu jauno stumbru no mātes auga. Lai spraudenim veicinātu adventīvo sakņu veidošanos var izmantot dažādus paņēmienus, piemēram, pirms spraudeņa ievietošana augsnē to ievaino. Ievainošanu parasti izdara veicot iegriezumu spraudeņa pamatnē un atsedzot kambija slāni. Ievainojuma vietu apstrādā ar augu hormoniem, visbiežāk auksīnu maisījumiem, kas veicina apskaņošanos. Tāpat apsakņošanās veicināšanai var izgriezt dzinuma galotnes pumpurus, noņemt tā apakšējās lapas un samazināt lapu virsmas laukumus. Ar dzimumu spraudeņiem var pavairot lielu daļu mūsdienās ekonomiski nozīmīgu augu sugu un šķirņu, piemēram, ābeļu (Malus sp.) ģints sugas, tējas koku Camellia sinensis, kaņepes Cannabis sative u.c.
Vienpumpuru spraudeņu pagatavošanai izmanto vienu lapas mezglu, ar vienu pumpuru, vienu lapu un nelielu stumbra fragmentu. Svarīgākais šai metodē ir panākt veiksmīgu adeventīvo sakņu veidošanos un pumpura attīstību. Apsakņošanās procesa veicināšanai ievainojuma vietu apstrādā ar auksīnu maisījumu, lapai samazina tā virsmas laukumu. Izmantojot šo metodi no viena mātes auga var iegūt neskaitāmi daudz spraudeņu. Ar vienpumpuru spraudeņiem var pavairot, piemēram, vīnogas (Vitis sp.) un hortenzijas (Hygrangea sp.) ģints augus.
Divpumpuru spraudeņu pagatavošanai izmanto vienu lapas mezglu, ar diviem pretējiem pumpuriem, divām lapām un nelielu stumbra fragmentu. Procesā svarīgākais ir panākt spraudenim veiksmīgu sakņu veidošanos un izmanto līdzīgus paņēmienus, kā vienpumpuru spraudeņiem. Ar divpumpuru spraudeņiem visbiežāk pavairo Clemantis un Loncifera ģints augus.
Lapu spraudeņu pagatavošanai izmanto auga lapu. Šai metodē ir svarīgi panākt veiksmīgu dzinuma un adventīvo sakņu veidošanās. Jaunais dzinums un adventīvās saknes veidojas no lapas apakšējās daļas lielā mitrumā. Lai veicinātu šo procesu norisi lapu pamatni apstrādā ar augu hormonu — auksīnu un citokinīnu - maisījumiem. Tikai nedaudz augu ir iespējams pavairot ar lapu spraudeņiem, piemēram, Āfrikas vijolītes(Saintpaulia ionantha), begonijas (Begonia) ģints sugas.
Sakņu spraudeņu pagatavošanai izmanto auga saknes daļu. Līdzīgi kā lapu spraudenim, arī sakņu spraudenim ir jāpanāk veiksmīga dzinuma un sakņu veidošanās, šai gadījumā no saknes. Lai pavairotu augus ar sakņu spraudeņiem, vairumam sugu to vislabāk ir darīt agri pavasarī, kad saknēs ir uzkrājušās ogļhidrātu rezerves, ko spraudenis var izmantot dzinuma un sakņu veidošanai. Pavairošana ar sakņu spraudeņiem ir plašāk pielietota ogulāju pavairošanai, piemēram, ( Rubus sp.) augus, bet retāk var tikt izmantota arī dekoratīvo augu pavairošanā, piemēram, flokšu (Phlox sp.) un kokaugu, piemēram, gobu (Ulmus) pavairošanai.[4]
Pavairošana potējot[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.png)
Pavairošana potējot joprojām ir viena no populārākajām augu pavairošana metodēm. Potējot tiek savienoti divi organismi, ar mērķi lai tie saaugtu un veidotu jaunu augu. Potējumam izšķir divas daļas - potcelmu un potzaru. Potcelmam izvēlas tādas augu šķirnes, kurām ir raksturīgas labas apsakņošanās spējas, savukārt par potzaru izvēlas to šķirni, kuru vēlas pavairot. Potzaru un potcelmu ir jāsavieno tā, lai to kambija šūnu slāņi atrastos maksimāli tuvu viens otram. Viens no svarīgākajiem faktoriem veiksmīgai potējumu saaugšanai ir saderīgu potējumu partneru izvēle, jo nesaderīgi augi parasti nesaaug, bet, ja tomēr saaug, tad tie visbiežāk aiziet bojā no lūzumiem tieši potējumu vietās. Lielākoties pastāv uzskats, ka jāizvēlas maksimāli radniecīgāki potējumi partneri, tādējādi var novērst augu nesaderību. Tomēr praksē ne vienmēr tā tas ir, jo var arī izrādīties, ka vienas dzimtas augi ir saderīgāki nekā vienas ģints augi.
Ar potēšanas metodi var pavairot, piemēram, vīnogas (Vitis vinfera), ābeles (Malus sp.), citrusaugus u.c.[2]
Pavairošana ar noliekteņiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pavairojot ar noliekteņiem augus parasti izvēlas tad, ja citas veģetatīvā pavairošanas metodes ir izrādījušās neefektīvas. Šai metodē jaunais augs paliek savienots ar mātes augu līdz pat brīdim, kad tam pašam ir izveidojusies sava sakņu sistēma. Pavairojot ar noliekteņiem no viena mātes auga var iegūt tikai dažus jaunos augus. Svarīgākais šai metodē ir augu pārkoksnēšanās pakāpe, tas ir, auga dzinuma attīstība. Lai stimulētu apsakņošanos bieži veic stumbra ievainošanu tai vietā, kur vajadzētu veidoties adventīvajām saknēm. Ar noliekteņiem pavairo, piemēram, upenes (Ribes nigrum).[2]
Pavairošana, dalot mātes augu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Augu pavairošana, dalot mātes augu vairākās daļās, ir salīdzinoši mazāk izmantota, jo to var pielietot tikai atsevišķu sugu augiem. Šādi var pavairot galvenokārt daudzgadīgos lakstaugus, kuri veido cerus. Lai veiksmīgi ieaugtos jaunie augi, mātes augs ir jādala piemērotā laikā. Augu ceru dalīšanu parasti veic to miera periodā. Augus kuri zied pavasarī dala rudens sākumā, bet tos, kuri zied vasarā dala agrā pavasarī. No mātes auga var atdalīt vienu jauno dzinumu ar tā sakņu sistēmu, vai arī var atstāt kopā vairākus jaunos dzinumus, tādējādi jaunais augs būs lielāks. Atdalīšanu parasti veic izmantojot nazi, katru otro vai trešo gadu. Ja mātes auga cers ir vecs, tad jauno augu iegūšanai parasti izmanto malu dzinumus, kas ir jaunāki. Šādi var pavairot, piemēram, hostas (Hosta) [5] vai sukulentus.
Mikropavairošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mikropavairošana ir viena no jaunākajām augu pavairošanas metodēm, kurā, izmantojot tikai nelielu augu audu daļu sterilos laboratorijas apstākļos (in vitro) un piemērotā barotnē, atjaunojas viss auga organisms. Pavairošanai var izmanto dzinuma galotnes daļu, sakņu galotnes daļu, kallusa audus, lapas fragmentu, sēklas, embrijus, putekšņus un pat atsevišķas šūnas. Visbiežāk izmanto dzinuma galotnes daļu. Mikropavairošanas metodi parasti izvēlas, lai salīdzinoši īsā laikā iegūtu lielu daudzumu jauno augu. Jauniegūtie augi ir veseli, patogēnu brīvi. Ar mikropavairošanu bieži izvēlas pavairot augus, kurus citādi ir sarežģīti pavairot, piemēram, orhidejas (Orchidacea sp.). Metodes trūkumi ir salīdzinoši lielās izmaksas un metodes sarežģītība.[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ propagation[novecojusi saite]
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Hartmann H.T., Kester D.E., Davies F.T., Geneve R.L. 2011. Plant propagation Principles and Practices 8th ed. New Jersey: Prentice Hall, 880 pp.
- ↑ «Introduction to Vegetative Reproduction». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 8. maijā. Skatīts: 2012. gada 15. novembrī.
- ↑ 4,0 4,1 MacDonald B. 2002. Practical woody plant propagation for nursery growers. 7th ed. Oregon: Timber Press. Inc., 675 pp.
- ↑ Propogation[novecojusi saite]
|