Deportācija

Deportācija (no latīņu: deportatio — 'izdzīšana') jeb izsūtīšana ir personas vai personu grupas piespiedu izraidīšana no vienas valsts uz citu vai tās pašas valsts citu reģionu ar valsts iestāžu lēmumu. Deportāciju var veikt dažādu iemeslu dēļ, tostarp migrācijas tiesību aktu pārkāpumu, draudu valsts drošībai un politisku vai etnisku motīvu dēļ.

Personas, kas notiesātas par noziedzīgiem nodarījumiem, pēc soda izciešanas var izraidīt no valsts, kuras pilsoņi tās nav.

Deportāciju reglamentē starptautiskās tiesības, tostarp Ženēvas Konvencija par bēgļu statusu un citi starptautiskie līgumi. Šajos dokumentos ir noteikti personu neizraidīšanas principi uz valstīm, kurās viņu dzīvība vai brīvība būtu apdraudēta. Ženēvas Konvencijā par bēgļu statusu (1951) noteikts, ka bēgļus nedrīkst deportēt vai nosūtīt atpakaļ uz valstīm, kurās viņu dzīvība vai brīvība būtu apdraudēta (neizraidīšanas princips).

Deportācija kā noziegums

Deportācija kā valsts noziegums attiecas uz nelikumīgām vai ļaunprātīgām darbībām, ko veic valstis, lai piespiedu kārtā izvestu cilvēku grupas no viņu dzīvesvietas teritorijas, kas var ietvert etnisko tīrīšanu, politiskās represijas vai citus masveida piespiedu pārvietošanas veidus. Šādas darbības var kvalificēt kā noziegumus pret cilvēci vai genocīdu, ja to mērķis ir sistemātiska noteiktu cilvēku grupu iznīcināšana vai vajāšana.

Saskaņā ar Starptautiskās krimināltiesas Romas Statūtiem iedzīvotāju deportācija vai piespiedu pārvietošana tiek uzskatīta par noziegumu pret cilvēci, ja tā tiek veikta kā daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma civiliedzīvotājiem.

Zināmie deportācijas piemēri

1949. gada marta deportācijas. Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izvešana uz attāliem PSRS apgabaliem 1949. gada 25.—29. martā. Deportācijās, kuras slepeni sauca par operāciju "Krasta banga" (krievu: операция «Прибой»), izsūtīja vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas.
Krimas tatāru deportācija (1944): Pēc Staļina pavēles uz Vidusāziju deportēja vairāk nekā 200 000 Krimas tatāru, kurus apsūdzēja sadarbībā ar nacistiem.
Čečenu un ingušu deportācija. Čečenu un ingušu piespiedu izvešana no Čečenijas-Ingušijas APSR teritorijas un tās apkārtējām teritorijām uz Kazahstānu un Kirgizstānu (un daļēji uz Uzbekijas un Tadžikijas PSR), ko Padomju Savienības varas iestādes veica no 1944. gada 23. februāra līdz 9. martam. Izraidīšanas laikā un pirmajos gados pēc tās gāja bojā aptuveni 100 000 čečenu un 23 000 ingušu, t. i., aptuveni katrs ceturtais no abām tautām.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Deportācija.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)