Pāriet uz saturu

Deportācija

Vikipēdijas lapa

Deportācija (no latīņu: deportatio — 'izdzīšana') jeb izsūtīšana ir personas vai personu grupas piespiedu izraidīšana no vienas valsts uz citu vai tās pašas valsts citu reģionu ar valsts iestāžu lēmumu. Deportāciju var veikt dažādu iemeslu dēļ, tostarp migrācijas tiesību aktu pārkāpumu, draudu valsts drošībai un politisku vai etnisku motīvu dēļ.

Personas, kas notiesātas par noziedzīgiem nodarījumiem, pēc soda izciešanas var izraidīt no valsts, kuras pilsoņi tās nav.

Deportāciju reglamentē starptautiskās tiesības, tostarp Ženēvas Konvencija par bēgļu statusu un citi starptautiskie līgumi. Šajos dokumentos ir noteikti personu neizraidīšanas principi uz valstīm, kurās viņu dzīvība vai brīvība būtu apdraudēta. Ženēvas Konvencijā par bēgļu statusu (1951) noteikts, ka bēgļus nedrīkst deportēt vai nosūtīt atpakaļ uz valstīm, kurās viņu dzīvība vai brīvība būtu apdraudēta (neizraidīšanas princips).

Deportācija kā noziegums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Deportācija kā valsts noziegums attiecas uz nelikumīgām vai ļaunprātīgām darbībām, ko veic valstis, lai piespiedu kārtā izvestu cilvēku grupas no viņu dzīvesvietas teritorijas, kas var ietvert etnisko tīrīšanu, politiskās represijas vai citus masveida piespiedu pārvietošanas veidus. Šādas darbības var kvalificēt kā noziegumus pret cilvēci vai genocīdu, ja to mērķis ir sistemātiska noteiktu cilvēku grupu iznīcināšana vai vajāšana.

Saskaņā ar Starptautiskās krimināltiesas Romas Statūtiem iedzīvotāju deportācija vai piespiedu pārvietošana tiek uzskatīta par noziegumu pret cilvēci, ja tā tiek veikta kā daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma civiliedzīvotājiem.

Zināmie deportācijas piemēri

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]