Dienvidu sala
- Šis raksts ir par salu Krievijā. Par salu Jaunzēlandē skatīt rakstu Dienvidsala.
| Dienvidu sala | |
|---|---|
| Южный остров | |
.jpg) Rusanova pussala salas dienvidos | |
  Dienvidu sala  Dienvidu sala | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Barenca jūra, Karas jūra |
| Koordinātas | 72°N 54°E / 72°N 54°EKoordinātas: 72°N 54°E / 72°N 54°E |
| Arhipelāgs | Novaja Zemļa |
| Platība | 33 275 km² |
| Garums | 334 km |
| Platums | 138 km |
| Augstākais kalns | 1291 m |
| Administrācija | |
 Krievija | |
| Apgabals | Arhangeļskas apgabals |
| Lielākā pilsēta | Belušja Guba |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 2910 (2017) |
| Blīvums | 0,09/km² |
 Dienvidu sala Vikikrātuvē | |
Dienvidu sala (krievu: Южный остров) ir Krievijai piederoša sala Novaja Zemļas arhipelāgā Ziemeļu Ledus okeānā. Ietilpst Arhangeļskas apgabala administratīvajā teritorijā «Novaja Zemļa». Arhipelāga otra lielākā sala un Krievijas trešā lielākā sala. Salā ir divas pastāvīgi apdzīvotas vietas — Belušja Guba un Rogačova, kā arī Malije Karmakulu polārstacija.
Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dienvidu sala izvietojusies arhipelāga dienvidos, stiepjas puslokā 330 km garumā dienvidu—ziemeļu virzienā. Rietumos to apskalo Barenca jūra, austrumos — Karas jūra. Matočkinšara šaurums ziemeļos to atdala no Ziemeļu salas, Karas Vārti dienvidos — no Vaigačas salas. Krasta līnija stipri izrobota, daudz līču un fjordu, piekrastē daudz salu un šēru. Dienvidrietumu piekrastē Kostinšara šaurums atdala Dienvidu salu no arhipelāga trešās lielākās salas — Meždušarskas. Salas reljefs kalnains — faktiski tā ir Urālu kalnu grēdas ziemeļu turpinājums. Salas ziemeļdaļā nelielu daļu klāj ledāji, augstākais punkts ir bezvārda virsotne 1291 m vjl salas ziemeļos pie Penkas ledāja.
Salas lielākā daļa atrodas arktiskā tuksneša joslā, dienviddaļa — arktiskās tundras joslā. Augu valsts pārstāvēta galvenokārt ar sūnām un ķērpjiem, dienviddaļā sastopami arī segsēkļi, tajā skaitā arī pundurbērzi.[1] Sastopami leduslāči, ziemeļbrieži, polārlapsas, lemingi, piekrastē — valzirgi, roņi, plašas putnu kolonijas.[2]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Agrīnā izpēte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Domājams, ka par Dienvidu salas pastāvēšanu pomori un ņenci zinājuši jau no 12.—15. gadsimta. Pirmās rakstiskās liecības par arhipelāgu attiecas uz 16. gadsimtu, kad to Ziemeļaustrumu jūras ceļa meklējumos 1553. gadā apmeklēja britu kuģotājs Hjū Viloubijs (Hugh Willoughby) un sasniedza Dienvidu salas dienvidu piekrasti. 1556. un 1580. gadā arhipelāgu apmeklēja vēl divas britu ekspedīcijas, bet smago ledus apstākļu dēļ Karas jūrā bija spiesti griezties atpakaļ. Holandietis Villems Barencs 1594.—1597. gadā vadīja trīs ekspedīcijas, izpētot arhipelāga rietumu piekrasti. Savas pēdējās ekspedīcijas laikā Barencs apkuģoja Ziemeļu salas ziemeļu galu un pārziemoja Karas jūras piekrastē. Atpakaļceļā Barencs gāja bojā un apglabāts Novaja Zemļā.[3] Viloubija, Barenca un citu Ziemeļaustrumu jūras ceļa meklētāju ekspedīcijas salas rietumu krastā sastapa pomorus, kā arī atrada to agrāko sezonālo apmetņu paliekas.[4]
Pomori arhipelāgā ieradās vasaras laikā medīt un zvejot. Galvenie resursi bija valzirgu ilkņi, polārlapsu, polārlāču, ziemeļbriežu, roņu un valzirgu ādas un tauki, putnu gaļa, olas un spalvas. Nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ tiem reizēm nācās arhipelāgā pārziemot, bet pastāvīgas apmetnes netika organizētas. Cingas vai negadījumu dēļ daļa ziemotāju nereti gāja bojā. 1763. gadā uz Čornaja Guba piekrasti salas dienvidos pārcēlās vecticībnieku Paikačevu ģimene, bet drīz visi mira no cingas.
1653. gadā pēc Krievijas cara pavēles uz arhipelāgu devās ekspedīcija Romana Ņepļujeva vadībā sudraba un vara rūdas meklējumos. Pats Ņepļujevs un lielākā daļa no 83 ekspedīcijas dalībniekiem mira ziemošanas laikā. 1671. gadā uz Novaja Zemļu devās Ivana Ņekļudova ekspedīcija, lai meklētu sudraba rūdu un uzceltu salās koka cietoksni. Visi ekspedīcijas dalībnieki 1672. gadā gāja bojā.
1760.—1761. gadā Sava Lokšins kā pirmais apkuģoja arhipelāga austrumu krastu, apliecot salas gar ziemeļu galu un atgriežoties gar rietumu krastu. 1766. gadā Jakovs Čirakins pirmais šķērsoja Matočkinšara šaurumu starp Ziemeļu un Dienvidu salu. 1768.—1769. gadā Fjodora Rozmislova vadībā tika sarīkota pirmā plānveida ekspedīcija arhipelāga izpētei, kas pētīja iespējamo jūrasceļu no Barenca uz Karas jūru pa Matočkinšara šaurumu. Septiņi no 14 ekspedīcijas dalībniekiem gāja bojā.
No 1821. līdz 1824. gadam četras ekspedīcijas Fjodora Litkes vadībā pētīja salu rietumu krastu no Karas Vārtiem līdz Nasavas ragam Ziemeļu salā. 1832.—1833. gadā Dienvidu salas austrumu piekrasti pētīja ekspedīcija Pjotra Pahtusova vadībā. Salas austrumkrasta izpētē lielu ieguldījumu deva arī Augusta Civolkas ekspedīcijas no 1835. līdz 1839. gadam. Pēdējās ekspedīcijas laikā viņš mira no cingas.
Kolonizēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
19. gadsimta otrajā pusē Ziemeļu puslodes klimats palika relatīvi siltāks un Novaja Zemļas piekrastē biežāk uz zveju un medībām sāka ierasties norvēģi. Nereti izcēlās diplomātiskas domstarpības, tādēļ, lai nostiprinātu Krievijas suverenitāti arhipelāgā, to bija nepieciešams kolonizēt.
Jau 1867. gadā uz Dienvidu salu patstāvīgi dzīvot pārcēlās ņenca Fomas Vilkas četru cilvēku ģimene. 1872. gadā tiem pievienojās cita ņenca — Maksima Pirerkas ģimene.[5]
1870. gadā uz arhipelāgu tika nosūtīta ekspedīcija viceadmirāļa Konstantīna Posjeta vadībā ar kuģiem Varjag un Zemčug. Kopā ar ekspedīciju ieradās arī cara Aleksandra III brālis lielkņazs Aleksejs Aleksandrovičs, Arhangeļskas gubernators Kačanovs un akadēmiķis Aleksandrs Midendorfs. Ekspedīcijas mērķis bija nodemonstrēt Krievijas oficiālu klātbutni Novajā Zemļā. Kostinšara šauruma krastā tika uzslieta koka māja un turpat krastā notika dievkalpojums ar kuģa kora piedalīšanos.
Arhipelāga plānveida kolonizēšana sākās 1877. gadā, kad Dienvidu salas rietumu piekrastē tika izveidota Malije Karmakulu apmetne, uz kurieni pārcēlās sešas ņencu ģimenes, kopskaitā 24 cilvēki. Par apmetnes stārastu iecēla arhipelāga pirmo kolonistu Fomu Vilku. Nākamajā gadā uz šo apmetni tika norīkota hidrogrāfa Tjagina ekspedīcija, kas šeit ierīkoja glābšanas staciju un uzsāka hidrometeoroloģiskos novērojumus. 1880. gadā krasta apsardzei no Baltijas jūras uz Novaja Zemļu tika pārcelts burinieks Bakan un no šī gada sākās regulāra tvaikoņu satiksme ar Arhangeļsku.
1887. gadā Pomorskas līcī pie Matočkinšara rietumu ieejas tika nodibināta otra apmetne — Matočkinšara. 1894. gadā arhipelāgā pastāvīgi dzīvoja 10 ņencu ģimenes, kopskaitā 50 cilvēki, tika uzbūvēta skola.[6]
1897. gadā salas dienvidrietumu piekrastē izveidoja Belušja Gubas apmetni, uz kuru pārcēlās no kontinenta 34 kolonisti, tajā skaitā krievu rūpnieks Kirilovs ar ģimeni. Pēc 1910. gada tautskaites datiem Novaja Zemļā bija 108 pastāvīgie iedzīvotāji: Malije Karmakulos 33, Belušja Gubā 31, Matočkinšarā 28 un Oļginskā (Ziemeļu salā) 16. Valdība kolonistiem nodrošināja divus bezmaksas tvaikoņa reisus no Arhangeļskas, kā arī atbrīvoja no karaklausības un piešķīra jaunajiem ieceļotājiem bezmaksas subsīdijas. 1913. gadā Belušja Gubā uzcēla baznīcu, pie kuras bija arī draudzes skola un aptieka.[7]
Pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā un sekojošā pilsoņu kara iestājās juku periods, kura laikā arhipelāga kolonistiem apturēja dotācijas un tiem nācās iepirkt nepieciešamos materiālus un pārtiku par saviem līdzekļiem. 1919. gada rudenī nofraktētais tvaikonis Dmitrij Solunskij ledus apstākļu dēļ neieradās, un Novaja Zemļas iedzīvotāji nonāca kritiskā situācijā. Pārtiku un citas preces par spekulatīvām cenām nācās iepirkt no norvēģiem.
1920. gada februārī tika nodibināta Arhangeļskas guberņas izpildkomiteja nodibināja speciālu Ziemeļu Ledus okeāna salu saimniecības pārvaldi. Tā norīkoja uz arhipelāgu divus speciālus pilnvarotos, kuru pakļautībā bija 10 sarkanarmieši. Skarbajos apstākļos nonākušie pilnvarotie drīz vien nomira. Sarkanarmieši nodibināja darba komūnu, kas pēc to atgriešanās kontinentā uzreiz izjuka. 1921. gadā pilnvaroto institūcija tika likvidēta, bet iedibinātas ciematu padomes. 1924. gadā tiek izveidota salu padome un par tās priekšsedētāju ievēlēja ņencu mākslinieku un stāstnieku Tiko Vilku.
1925. gadā tiek izveidota Krasinas apmetne Čornaja Gubas krastā salas dienvidos. 1926. gadā Belušja Gubā tiek atvērta internātskola, kuras pirmais skolotājs ir Timofejs Siņicins, vēlākais rakstnieks ar pseidonīmu Peļa Punuhs.
1928. gadā salās tiek ievesti 72 mājas ziemeļbrieži, vēlākos gados to ganāmpulks pieauga līdz 973. 1931. gadā sakarā ar paredzēto 2 Starptautiskā polārā gada pētījumu programmu Malije Karmakulos tiek uzbūvēta pastāvīga polārstacija.
1935. gadā kopējais arhipelāga iedzīvotāju skaits ir 390 cilvēku, lielākās apmetnes ir Lagernoje (87 cilvēki) un Belušja Guba (83). 1935. gadā tiek izveidota Ozernajas polārstacija salas dienvidos,[8] 1937. gadā — Litkes apmetne salas austrumu krastā.[9]
Otrais pasaules karš un pēckara gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Otrā pasaules kara sākums Arktikā un Novaja Zemļā norisa mierīgi. Arhangeļskā bez starpgadījumiem tika nogādāti seši Sabiedroto konvoji ar kravām no ASV un Lielbritānijas. 1942. gadā pavasarī Trešā Reiha virspavēlniecība pārbāzēja uz Norvēģiju ievērojamu zemūdeņu flotes daļu, cīņai ar konvojiem tika norīkots līnijkuģis Tirpitz un trīs smagie kreiseri.
1942. gada augustā Baltās jūras kara flotiles sastāvā tika izveidota Novaja Zemļas kara flotes bāze, kuras galvenais uzdevums bija aizsargāt arhipelāga jūrasšaurumus un pieejas tiem no pretinieka reideriem, zemūdenēm, jūras un gaisa desanta. Bāze tika izvietota Belušja Gubā, kur izbūvēja galvenos infrastruktūras objektus, ieskaitot lidlauku Rogačovā. Vairākās vietās arhipelāgā zvietoja krasta artilērijas baterijas un novērošanas punktus. Bāzes štata personāls bija 1183 militārpersonas un 170 civilie darbinieki. Kā novērotāji, suņu pajūgu vadītāji un paslīgstrādnieki tika piesaistīti arī arhipelāga iedzīvotāji.
Tajā pašā 1942. gadā militārās aktivitātes izvērsa arī vācu spēki. Vairākās vietās arhipelāgā tika uzstādītas automātiskās meteostacijas. No zemūdenēm tika apšaudītas polārstacijas Malije Karmakuli un Misželaņija. Arhipelāga iedzīvotājiem vairākkārt nācās palīdzēt jūrniekiem no konvoju sašautajiem un nogremdētajiem transportkuģiem.[10]
Pēc kara tika atjaunotas kara laikā iekonservētās apmetnes un faktorijas, no jauna izbūvēti sabombardētie Malije Karmakuli. Notika vairākas ģeoloģiskās un ģeodēziskās izpētes ekspedīcijas. tika veikta visa arhipelāga aerofotografēšana. 1953. gadā bijušā novērošanas punkta vietā tika ierīkota Mismenšikovas polārstacija Dienvidu salas dienvidos pie Karas Vārtu šauruma. 1954. gadā arhipelāgā bija 363 iedzīvotāji (ieskaitot polārstacijas), no tiem Belušja Gubā — 83. Belušja Gubā bija salu padome, tirdzniecības kantoris, septiņgadīgā internātskola, pasts, radiostacija, meteostacija, veterinārais punkts, kultūras nams («sarkanais čums») un faktorija. Arhipelāgā dzīvoja 15 ņencu ģimenes, daži tatāri, armēņi un hakasi, bet pārējie — krievi.[11]
Kodolieroču izmēģinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1954. gada 31. jūlijā PSRS Ministru padome pieņēma slēgtu rīkojumu Nr.1559-699 par «Objekta-700» izveidošanu Novaja Zemļā. Saskaņā ar lēmumu izveidotais Ziemeļu (Novaja Zemļas) kodolizmēģinājumu poligons tika pakļauts Aizsardzības ministrijas Jūras kara flotes 6. pārvaldei. Tā paša gada vasarā tika uzsākta poligona būvniecība un nākamā gada septembrī tas bija gatavs pirmajam izmēģinājumam. 1955. gada 21. septembrī Čornaja Gubas līcī arhipelāga dienvidos 12 metru dziļumā tika veikts pirmais zemūdens kodolsprādziens ar 3,5 kilotonnu jaudu. 1957 gadā tika veikti vēl divi kodolsprādzieni — 7. septembrī virsūdens (100 m virs ūdens līmeņa; 32 kilotonnas) un 10. oktobrī zemūdens (kodoltorpēda T-5) sprādziens.[12]
1957. gada novembrī no Novaja Zemļas tika pārcelti uz kontinentu (galvenokārt uz Arhangeļsku, Amdermu un Kolgujevu) visi 298 palikušie civiliedzīvotāji.[13]
Dienvidu salā tika izveidotas divas kodolizmēģinājumu zonas: A zona Čornaja Gubas un Bašmačnaja Gubas līču rajonā zemūdens un virsūdens izmēģinājumiem (izmantota galvenokārt 1955.—1962. gadā) un B zona dienvidos no Matočkinšara pazemes izmēģinājumiem (no 1964. gada).
Līdz 1990. gada 24. oktobrim poligonā tika veikti 132 kodolsprādzieni ar 265,3 megatonnu summāro jaudu,[14] no tiem 87 atmosfērā (84 gaisā, 1 virszemes, 2 virsūdens), 3 zemūdens un 42 pazemes.[15]
Radioaktīvie atkritumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Salas austrumu piekraste un tai paralēlā dziļvaga Karas jūrā ilgus gadus tika izmantota radioaktīvo atkritumu glabāšanai jūrā. Tur nogremdēti kā spēkstaciju izmantotā degviela, tā arī nolietotie vai avarējušie kodolreaktori.[16]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Всё об архипелаге Новая Земля. Растительный мир
- ↑ Всё об архипелаге Новая Земля. Животный мир
- ↑ Всё об архипелаге Новая Земля. Освоение Новой Земли
- ↑ «Новоземельская экскурсия». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 8. februārī. Skatīts: 2019. gada 29. decembrī.
- ↑ Всё об архипелаге Новая Земля. Ненец Фома Вылка — абориген Новой Земли
- ↑ Всё об архипелаге Новая Земля. Заселение Новой Земли
- ↑ Всё об архипелаге Новая Земля. Основание Белушьей губы
- ↑ Острова и архипелаги Российской Арктики. Новая Земля
- ↑ Всё об архипелаге Новая Земля. Новая Земля в 1917—1941 гг.
- ↑ Всё об архипелаге Новая Земля. Новая Земля в Великой Отечественной войне
- ↑ «Всё об архипелаге Новая Земля. Белушья губа в 1946-1954 гг.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 28. decembrī. Skatīts: 2019. gada 30. decembrī.
- ↑ Всё об архипелаге Новая Земля. Испытания в Арктике
- ↑ Всё об архипелаге Новая Земля. Ядерный полигон
- ↑ Городской округ «Новая Земля». Историческая справка
- ↑ «Архипелаг Новая Земля». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 2. janvārī. Skatīts: 2020. gada 2. janvārī.
- ↑ Ядерные испытания на Новой Земле
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dienvidu sala.