Diode

Simbols, ar kuru shēmās apzīmē diodes

Dažāda veida pusvadītāju diodes

Diode (no grieķu di divreiz + elektrods) ir elektroniska pusvadītāju ierīce (radiodetaļa) ar diviem izvadiem, kurā elektriskā strāva plūst vienā virzienā, un kuru veido viena elektronu-caurumu (p-n) pāreja. Vēl mēdz izšķirt vakuuma diodes (elektronu lampas), lai gan ar jēdzienu "diode" mūsdienās saprot tieši pusvadītāju diodes, jo elektronu lampas kā diodes mūsdienās izmanto ļoti reti. Tādēļ arī šajā rakstā ir apskatītas pusvadītāju diodes; informāciju par vakuuma diodēm skatīt pie elektronu lampām. Vēl izšķir punkta diodes, kur veidojas maza laukuma pussfēriska p-n pāreja, un virsmas diodes, kur p un n apgabalu vienu no otra atdala relatīvi liela plakana robežvirsma.

Diožu darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pusvadītāju diodes darbības pamatā vairumā gadījumu ir elektronu-caurumu pārejas (p-n pārejas) vai metāla-pusvadītāja kontakta īpašības. Kā pusvadītāju materiālu diodēs izmanto četrvērtīgo germāniju vai silīciju. Pusvadītājā pozitīvos (p) un negatīvos (n) lādiņus iegūst, piejaucot citu vielu. Ja piejauc piecvērtīgas vielas, piemēram, antimonu vai arsēnu, tad piejaukuma atomi četri elektroni veido saites ar pamatmateriāla elementiem, bet piektais elements atbrīvojas. Šāda veida piejaukumu sauc par donorpiejaukumu un rezultātā veidojas pusvadītājs ar lielu brīvu elektronu koncentrāciju — n tipa pusvadītājs.

Ja piejauc trīsvērtīgas vielas, piemēram, alumīniju vai indiju, tad piejaukuma atoma visi trīs elektroni veido saites ar pamatmateriāla atomiem, izbrīvējot pamatpusvadītājā pozitīvu lādiņnesēju — caurumu. Šādu piejaukumu sauc par akceptorpiejaukumu un rezultātā rodas pusvadītājs ar brīvu pozitīvu caurumu koncentrāciju — p tipa pusvadītājs.