Dzilnīši

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dzilnīši
Sitta (Linnaeus, 1758)
Dzilnītis (Sitta europaea)
Dzilnītis (Sitta europaea)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaDzilnīšu dzimta (Sittidae)
ĢintsDzilnīši (Sitta)
Dzilnīši Vikikrātuvē

Dzilnīši, dzilnīšu ģints (Sitta) ir vienīgā dzilnīšu dzimtas (Sittidae) ģints, kas apvieno 28 neliela auguma putnu sugas.[1]

Dzilnīši ligzdo ziemeļu puslodes (gan Eirāzijā, gan Ziemeļamerikā) mērenās joslas vai kalnu mežos, lai gan divas sugas piemērojušās siltākiem un sausākiem klinšu biotopiem. Lielākā sugu dažādība sastopama Dienvidāzijas kalnos. Dzilnīši galvenokārt ir nometnieki, bet dažas sugas veic migrāciju uz ziemošanas vietām. Tomēr par izteiktu gājputnu varētu uzskatīt tikai vienu sugu — Kanādas dzilnīti (Sitta canadensis).[2] Dažām sugām ir ļoti neliels izplatības areāls, tādēļ to izdzīvošanu apdraud mežu izciršana.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnpieres dzilnītis (Sitta frontalis) ir vienīgā dzilnīšu suga, kas mājo tropu zemieņu mežos

Dzilnīšu ģints pārstāvji sastopami Ziemeļamerikas un Eiropas lielākajā daļā un Āzijā līdz Vollesa līnijai. Dažas sugas sastopamas arī Āfrikā.[3]

Lielākā daļa dzilnīšu mājo mežos, turklāt no tiem lielākā daļa sastopama skujkoku vai citu mūžzaļo augu mežos. Tomēr katrai sugai ir sava iecienītā vide. Piemēram, Korsikas dzilnīša (Sitta whiteheadi) dzīves vide cieši saistīta ar Korsikā augošajiem melno priežu mežiem, toties Eirāzijā dzīvojošais dzilnītis ārpus vairošanās sezonas uzturas lapu koku vai jauktu koku mežos, bet ligzdo skujkoku mežos sava izplatības areāla ziemeļos.[3] Toties divu klinšu dzilnīšu sugu apdzīvotā vide tikai daļēji saistīta ar meža biotopu — tie ligzdo kailās, klinšainās kalnu nogāzēs, bet ārpus ligzdošanas sezonas mājo mežos.[3] Āzijas reģionos, kuros mājo vairākas dzilnīšu sugas, tās teritoriju sadala ar atrašanos dažādos augstumos virs jūras līmeņa.[4]

Dzilnīši priekšroku dod maigam klimatam. Ziemeļu reģionu sugas uzturas zemienēs jūras tuvumā, bet tālāk uz dienvidiem dzīvojošās sugas kalnos. Piemēram, gan dzilnītis, gan Kanādas dzilnītis mājo zemienēs sava milzīgā izplatības areāla ziemeļos, bet kalnos areāla dienvidos. Dzilnītis ligzdo reģionos, kur vasarā temperatūra ir 16—27 °C. Tāda tā ir jūlijā Ziemeļeiropas jūras krastā un Marokā kalnos 1750–1850 m augstumā.[3] Ir tikai viena dzilnīšu suga, kas mājo tropu zemieņu mežos — melnpieres dzilnītis (Sitta frontalis).[2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no mazākajiem ģintī ir brūngalvas dzilnītis (Sitta pusilla)

Latvijā sastopama viena dzilnīšu ģints suga — dzilnītis (Sitta europaea).[5] Parasts un bieži sastopams ligzdotājs un nometnieks.[6]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzilnīši ir neliela auguma dziedātājputni ar lielu galvu, īsām kājām un asti, smailu, proporcionāli garu knābi, spēcīgām pēdām un gariem nagiem. Lielākais ģintī ir lielais dzilnītis (Sitta magna), kura ķermeņa garums ir 19,5 cm, svars 36—47 g, bet mazākie brūngalvas dzilnītis (Sitta pusilla) un mazais dzilnītis (Sitta pygmaea), kuru ķermeņa garums ir apmēram 10 cm, svars 10 g.[2]

Lielākajai daļai sugu muguras apspalvojums ir zilpelēks vai pelēks (dažām Āzijas sugām violetzils), bet pavēdere balta vai gaiši krāsaina. Atkarībā no sugas tonējums var būt — gaiši brūns, oranžs, ruds vai violets. Melnās pazīmes uz galvas ir dažādas atkarībā no sugas, bet visbiežāk tā ir šaura, melna svītra pāri acīm, melna piere vai pakausis. Abi dzimumi izskatās vienādi, bet to pavēderes var būt atšķirīgas, īpaši zemaste un sāni. Jaunie putni grūti atšķirami no pieaugušajiem.[2]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilais dzilnītis (Sitta azurea)
Baltkrūšu dzilnītis (Sitta carolinensis)

Dzilnītis uzturas uz koku stumbriem un zariem un barojas līdzīgi dzeņiem. Tomēr atšķirībā no tiem kā atbalstu neizmanto asti, stabilu stāju noturot tikai ar spēcīgajām kājām. Pa koka stumbru pārvietojas ar nevienādiem lēcieniem, turklāt, ejot uz leju, spēj pārvietoties ar galvu pa priekšu, kā arī spēj karāties zarā ar galvu uz leju.[7][8] Piemēram, sarkankrūšu dzilnītis (Sitta krueperi), lai padzertos, spēj nokarāties lejup no koka zara, turoties tikai kādā no lapām.[9] Abas klinšu dzenīšu sugas līdzīgi barojas pa stāvām kinšu sienām vai reizēm pat pa ēku sienām.[2] Netipiski putniem brūngalvas dzilnītis, lai atrastu kukaiņus zem koka mizas, izmanto citu mizas gabaliņu kā lauzni. Šis "instruments" tiek nests līdzi no koka uz koku, kā arī izmantots kā apsegs, lai paslēptu izveidoto sēklu krājumu.[10]

Ligzdošanas laikā dzilnīši kļūst teritoriāli un barojas tikai savā teritorijā. Par ieņemtu teritoriju tēviņš citiem paziņo ar skaļu, vienkāršu dziedāšanu. Ārpus vairošanās sezonas uzturas nelielos baros, jauktos ar zīlītēm vai citām neliela auguma putnu sugām.[2][3]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barojas galvenokārt ar kukaiņiem, īpaši ligzdošanas sezonā. Atkarībā no sugas ziemas periodā pieaug (sēklu patēriņš. Lielākus kukaiņus, gliemežus, zīles vai citas lielas sēklas dzilnītis iesprosto kādā ciešā spraugā un pēc tam ar spēcīgo knābi noknābā.[2] Visas dzilnīšu sugas veido barības uzkrājumus ziemai, īpaši aktīvi tiek vāktas sēklas. Tās tiek slēptas mizu rievās, zemes iedobēs, zem nelieliem akmentiņiem vai zem mizu gabaliņiem. Krātuves dzilnīši atceras apmēram 30 dienas.[2][11]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas dzilnīšu sugas ligzdo koku dobumos vai klinšu spraugās. Ligzdai ir vienkārša kausa forma, un tā izklāta ar mīkstiem materiāliem. Dažām sugām ligzda izklāta ar mizu gabaliņiem vai sēklu apvalkiem, citām ar sūnām, zāli, dzīvnieku vilnu un spalvām.[2] Lielākā daļa sugu izmanto jau esošus koka dobumus (gan dabīgus, gan vecus dzeņu dobumus), bet Kanādas dzilnītis dobumu kokā izkaļ pats. Vairākas sugas ieeju dobumā samazina, to daļēji aizmūrējot ar dubļiem. Kanādas dzilnītis ieeju dobumā aizsargā ar skujkoku sveķu bumbiņām, kuras aplīmētas ap ieeju. Tēviņš sveķu bumbiņas līmē ieejai no ārpuses, mātīte no iekšpuses. Lipīgā ieeja atbaida ienaidniekus un dobumu konkurentus, bet paši dzilnīši dobumā ielido taisnā pikējumā.[12] Baltkrūšu dzilnītis (Sitta carolinensis) dobuma ieeju apsmērē ar saspiestām eļļasvabolēm, kuru nepatīkamā smaka atbaida vāveres, kas ir galvenās dabīgo dobumu konkurentes.[13]

Rietumu klinšu dzilnītis (Sitta neumayer) ir viens no retajiem dzilnīšiem, kas neligzdo koka dobumā, bet klints spraugā vai citā līdzīgā vietā no dubļiem, mēsliem un vilnas būvē kolbas formas ligzdu.[2] Arī austrumu klinšu dzilnītis (Sitta tephronota) būvē līdzīgu ligzdu, lai gan tā ir vienkāršāka.[2]

Dzilnīši veido monogāmus pārus. Olas ir baltas ar sarkaniem vai dzelteniem raibumiņiem. Dējuma lielums ir atšķirīgs, bet kopējā tendence — jo īpatņi dzīvo tālāk ziemeļos, jo dējums ir lielāks. Inkubācijas periods ir apmēram 12—18 dienas. Atkarībā no sugas perē tikai mātīte vai abi vecāki. Putnēni izšķiļas kaili un nevarīgi, no ligzdas tie izlido 21—27 dienu vecumā.[2][3] Par mazuļiem rūpējas abi vecāki, bet divām Ziemeļamerikas sugām (mazajam dzilnītim un brūngalvas dzilnītim) ir novēroti palīgi no iepriekšējās sezonas perējuma.[10][14]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanādas dzilnītis (Sitta canadensis)
Mazais dzilnītis (Sitta pygmaea)

Dzilnīšu dzimta (Sittidae)[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 World Bird Names: Nuthatches, Wallcreeper, treecreepers, mockingbirds, starlings, oxpeckers, 2018
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 Harrap, Simon; Quinn, David (1996). Tits, Nuthatches and Treecreepers. Christopher Helm. ISBN 0-7136-3964-4.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Snow, David; Perrins, Christopher M., eds. (1998). The Birds of the Western Palearctic (BWP) (concise (2 volume) ed.). Oxford: Oxford University Press. ISBN 0-19-854099-X.
  4. Menon, Shaily; Islam, Zafar-Ul; Soberón, Jorge; Peterson, A. Townsend (2008). "Preliminary analysis of the ecology and geography of the Asian nuthatches (Aves: Sittidae)". The Wilson Journal of Ornithology. 120 (4): 692–699. doi:10.1676/07-136.1
  5. Latvijas Daba: Dzilnīšu dzimta
  6. Putni: Dzilnītis Sitta europaea
  7. Matthysen, Erik; Löhrl, Hans (2003). "Nuthatches". In Perrins, Christopher (ed.). Firefly Encyclopedia of Birds. Firefly Books. pp. 536–537. ISBN 1-55297-777-3.
  8. Fujita, M; K. Kawakami; S. Moriguchi & H. Higuchi (2008). "Locomotion of the Eurasian nuthatch on vertical and horizontal substrates". Journal of Zoology. 274 (4): 357–366. doi:10.1111/j.1469-7998.2007.00395.x.
  9. «Observations on Some Behaviours of Krüper’s Nuthatch (Sitta krueperi), a Little-Known West Palaearctic Bird». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 25. februārī. Skatīts: 2018. gada 29. aprīlī.
  10. 10,0 10,1 All About Birds: Brown-headed Nuthatch
  11. Memory for hoarded food: an aviary study of the European Nuthatch
  12. All About Birds: Red-breasted Nuthatch
  13. Use of in bill-sweeping by White-breasted Nuthatch
  14. ADW: Sitta pygmaea

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]