Ebreju un palestīniešu pretstāve

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Propagandas plakāts

Ebreju un palestīniešu pretstāve ir konflikts par zemes teritoriālo piederību un etniski reliģiskajām tiesībām uz pašnoteikšanos starp ebrejiem un palestīniešiem Tuvajos Austrumos, kas rit kopš 19. gadsimta otrās puses līdz mūsu dienām un izpaužas kā savstarpējo bruņoti uzbrukumi, politiska propaganda, ekonomiska pretstāve un terora aktu veikšana.

Konflikta aizsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieta (Ben Heine plakāts)

XIX gs. vidū Palestīnā mita aptuveni 5000 ebreju, galvenokārt pilsētās. Gadsimta otrajā pusē sākās organizēta ebreju masveida imigrācija uz Palestīnu un zemes uzpirkšana no Osmaņu impērijas ierēdņiem un latifundistiem (Osmaņu impērija, kad bija iekarojusi to, nepieļāva zemes nonākšanu zemnieku privātīpašumā, zemniekiem paliekot tādā kā dzimtcilvēku statusā). Jau 1880. gados sākās pirmie palestīniešu nemieri dažos ciemos, kad to iedzīvotājiem ar varu lika pamest zemi, jo to bija no turku latifundistiem nopirkuši ebreju imigranti. 1890. gadu otrajā pusē sākās plaši palestīniešu zemnieku protesti pret zemes atņemšanu. Haifā sākās pirmie stihiskie bruņotie uzbrukumi lielajiem sīriešu zemes īpašniekiem, kuri pārdeva zemi imigrantiem, kurus īstenoja no zemes padzītie zemnieki.

1897. gadā Bāzelē I Vispasaules cionistu organizācijas kongress oficiāli pasludināja par savu mērķi ebreju imigrāciju uz Palestīnu un mononacionālas valsts izveidošanu tur. Šajā laikā Palestīnā dzīvoja jau aptuveni 24 000 ebreju. 1898. gadā nodibināja "Ebreju koloniālo banku" (2 000 000 sterliņu mārciņu pamatkapitāls), "Anglo-Palestīnas biedrība" (39 000 000 sterliņu mārciņu pamatkapitāls), kuru mērķis bija zemes uzpirkšana Palestīnā. Zeme Palestīnā piederēja pamatā sīriešu un libāņu feodāļiem (ja neskaita palestīniešu Tukani, Huseini un Halidi klanus). Apmēram 25% zemes tika pakāpeniski pārdota imigrantiem vēl pirms Balfūra deklarācijas. 1901. gadā tika nodibināts "Ebreju nacionālais fonds Keren kaimet", kura uzdevums bija vākt līdzekļus un uzpirkt zemi Palestīnā, finansiāli veicināt ebreju imigrāciju uz turieni. Paralēli un vēlāk tika radīta vēl virkne organizāciju ar līdzīgu mērķi.

1907. gadā uz viena kibuca bāzes izveidota pirmā organizētā ebreju bruņotā grupa „Bar Gior“ ziemeļu Galilejā, kas veica terora aktus pret Osmaņu varas iestādēm un nepakļāvīgiem palestīniešiem, piegādāja Lielbritānijai militārās izlūkošanas datus. 1909. gadā no "Bar Giora" atdalījās nelegāla kaujas organizācija "Hašomer" (Aizsargi) - sāka veidoties bruņotas ebreju kaujinieku grupas, kuru mērķis bija pārņemt zemi ne tikai ekonomiskām metodē°, bet arī bruņotā ceļā.

1915. gadā I Pasaules kara laikā Lielbritānija iebruka Osmaņu impērijā. 1917. gadā sākas arābu sacelšanās (Lielbritānijas augstais komisārs Ēģiptē lords Makmahons Rietumu valdību vārdā apsolīja arābiem pēc Osmaņu impērijas sagrāves izveidot neatkarīgu valsti) un Lielbritānija okupēja Palestīnu. Pretēji arābiem solītajam, 1916. gadā Saiksa-Piko līgums paredzēja, ka Osmaņu impērijas arābu daļa tiks sadalīta divos protektorātos: Sīrija piederēs Francijai, bet Irāka, Transjordānija (teritorija uz austrumiem no Jordānas upes), Palestīna un Ēģipte - Lielbritānijai. Lielbritānijas arlietu ministrs lords Balfūrs 1917. gada 2. novebrī nāca klajā ar deklarāciju, ka ebrejiem no visas pasaules jāļauj braukt uz Palestīnu, lai izveidotu tur savu valsti. 1918. gadā ebreji bija jau 8% no Palestīnas iedzīvotājiem (56 000). 1929. gadā uzpirktajās teritorijās bija jau 96 ebreju imigrantu apmetnes.

1920. gadā "Hašomer" pārstrukturizējās un izveidoja jaunu pagrīdes kaujas organizāciju „Hagana“, kura uzsāka aktīvu bruņošanos (tai pat bija savas pagrīdes ieroču darbnīcas). "Hagana" ļaudis iefiltrējas svarīgākajos britu administrācijas posteņos - policijas, muitas vadībā, utt. Izvērsās jauna palestīniešu padzīšanas kampaņa, kas izraisīja plašus nemierus zemnieku vidū - apsolītā neatkarība netika dota, zeme tika atņemta. 1927. gadā Hagana ietvaros tika izveidota grupa „Kvutcat Hamerkac“, kuras vienīgais uzdevums bija terora aktu veikšana pret britu ierēdņiem un palestīniešu "bandītiem".

Uz 1929. gadu "Hagana" kaujinieki ar ieroču spēku bija piespieduši atstāt savu zemi jau 30 000 palestīniešus. Atsacīšanos pamest savus ciemus apspieda britu policija kopā ar "Hagana" kaujiniekiem. 1929. gada 15. augusts iezīmēja pirmo masveida pretstāvi un masu upurus - Jeruzalemē notika cionistu ekstrēmā spārna (Žabotinska sekotāji) manifestācija. Palestīniešu vidū tika izplatīts viltots (kā vēlāk izmeklēšanā secināja no Londonas ieradusies lorda Šou komisija) aicinājums pulcēties un aizsargāt mečetes no cionistu akcijām. Sevišķi asa situācija izveidojās pie t.s. raudu mūra, kas ir viena no Haram al-Sherifas mečetes sienām un reizē arī lielākā jūdaisma svētvieta, kur savstarpējās sadursmēs gāja bojā 133 ebreji un 116 palestīnieši. 1930. gadā Palestīnā ieradās karaliskā komisija, lai noskaidrotu palestīniešu neapmierinātības iemeslus un nemieru cēloņus. Komisijas zinojumā tika norādīts par vispārēju palestīniešu etnisko, kultūras un ekonomisko diskrimināciju.

Bruņotās pretstāves izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1947. gadā ebreju teroristu uzspridzināts pasažieru autobuss
1978. gadā palestīniešu teroristu uzspridzināts pasažieru autobuss

1933. gadā no "Hagana" atdalījās ekstrēmistu grupa "Irgun cvai leumi", kas bija tīri teroristiska organizācija. 1934. gadā Itālijas Jūras karaskolā Chivitta Vekkia sāka apmācīt jaunos cionistus, kuri pēc mācību pabeigšanas devās uz Palestīnu (šī sadarbība ar Musolīni režīmu ilga līdz 1938. gadam). 1935. gadā sākās vispārēji palestīniešu streiki. Izveidojās pirmā organizētā bruņotā palestīniešu teroristu grupa al-Kasima vadībā, kura postulēja neatkarības iegūšanu ar ieročiem rokās, taču britu policija to visai drīz likvidēja. 1936. gadā tika izveidotas mobilās ebreju kaujinieku vienības "Hanodedet", vidēji 70 cilvēki grupā, kas darbojās pēc t.s. nāves eskadronu principa - veica nakts uzbrukumus palestīniešu ciematiem (1936. gadā Lielbritānijas varas iestādes registrēja 3271 sūdzību no savas zemes padzītām palestīniešu ģimenēm).

1936. gada 19. aprīlī sākās plaši un organizēti palestīniešu protesti pret imigrantiem un padzīšanu no zemes. Streikus apspiežot, britu karaspēks kopā ar "Hagana" nogalināja vismaz 800 zemniekus. Sākās demonstrācijas, kuras izklīdinot tika nogalināti apmēram 1500 palestīnieši, 100 tika pakārti par musināšanu uz vardarbību un dumpi. Streiki pārauga bruņotā dumpī, kas ilga līdz 1939. gadam. Izveidojās pirmās organizētās bruņotās palestīiniešu grupas, kuras sāka spridzināt naftas vadu, uzbruka britu armijas patruļām un ebreju imigrantu apmetnēm. 1938. gadā Londona ieveda papildus karaspēku (apspiežot sacelšanos izmantoja arī bumbvedēju aviāciju). Aptuveni 50 000 palestīnieši tika nogalināti vai pazuda bez vēsts sadursmēs ar britu armiju un "Hagana" (196 pakārti, 300 piespriests mūža katorga). 6000 ieslodzīti koncentrācijas nometnēs.

1937. gadā "Haganā" ietilpa jau 21 000 bruņotu kaujinieku. Izveidota tās nodaļa "Sherut Ediot" jeb saīsināti "Shai" - tīri izlūkošanas organizācija. "Irgun cvai leumi" izvērsa aktīvu teroristisku darbību, organizējot sprādzienus tirgos, kinoteātros, sabiedriskajā transportā (1938. gada 29. jūnijā britu policija arestēja teroristu no "Irgun cvai leumi" brīdī, kad tas mēgina ievietot spridzekli autobusā, un pēc tiesas sodīja ar nāvi.) 1938. gadā ebreju nāves eskadroni Ch.Vingeita vadībā sarīkoja slaktiņu Tiberijā. Tas izraisīja starptautisku sašutumu un britu varas iestādes izformēja nāves eskadronus. No Polijas “Hagana” iegādājās 2750 šautenes, 225 ložmetējus, 10 000 rokas granātas. 1939. gadā ebreju pašpārvaldes pašaizsardzības vienībās legāli bija 10 bruņoti municipālās policijas bataljoni, kopā 14 441 policists. 1946. gadā “Hagana” sastāvā bija 16000 kaujinieku, tais skaitā aktīvajās kaujas “Palmah” grupās 8000 kaujinieku, “Irgun cvei leumi” vienībās - 5000 kaujinieku, “Štern” sastāvā bija aptuveni 300 kaujinieku.

1947. gada 29. novembra ANO rezolūcija 181/II nolēma Lielbritānijas mandātteritorijā izveidot 2 valstis: Palestīnu un Izraēlu, piešķirot ebreju valsts izveidei 56% no teritorijas (kur dzīvoja 499 000 ebreju un 510 000 palestīniešu), 14 100 km² platībā; savukārt Palestīnas valstij piešķīra 43% teritorijas (kur bija 95 000 ebreju un 549 000 palestīniešu). 1% tika atstāts Jeruzalemes brīvpilsētai (corpus seperatum), kurā dzīvoja 59 690 ebreju un 105 540 palestīniešu. 1947. gada novembrī un decembrī sākās haotiska teritorijas pārdale, kur palestīniešu zemnieku bandas centās ar spēku atgūt ciemus, no kuriem jau bija padzīti, savukārt ebreju paramilitāro grupējumu kaujinieki ar spēku centās sagrābt stratēģiski svarīgākos punktus un “iztaisnot” nākotnē paredzētās robežas. Decembra sākumā tie ielenca un iznīcināja Kvazas ciematu. 31. decembrī ebreju kaujas organizācijas “Hagana” lidmašīna bombardēja Jafas arābu kvartālu. Palestīniešu zemnieku bandu uzbrukumos decembrī vien tika nogalināti 184 ebreju kolonisti, bet 4 mēnešu laikā gāja bojā 884 kolonisti. Cik tika nogalināti palestīnieši, nav zināms, taču spriežot pēc tiem atņemto apdzīvoto vietu skaita, vairākas reizes vairāk.

No Gazas joslas uz Izraēlas okupēto teritoriju palestīniešu teroristu izšauta raķete "Kasam"

1948. gada februārī palestīnieši Jeruzalemē uzspridzināja 3 automašīnas ar sprāgstvielām. Martā ebreju kaujinieku grupējumu kaujinieki ielenca un iznīcināja Ain-az-Zeitunas, Salah-ed-Dinas, Bīr Abbasas un Kastelas ciematus. Tika bloķētas Jafa un Akra (17. martā “Hagana” ar virspavēlnieka pavēli tika izveidoti ebreju jūras kara spēki). Aprīlī ebreju kaujas organizāciju “Irgun cvei leumi” un “Štern” kaujinieki uzsāka operāciju “Nahšon”, lai sagrābtu Jeruzalemi. Apvidus starp Izraēlas teritoriju un Jeruzalemes brīvpilsētu bija biezi apdzīvots, zemnieki iespēju robežās aktīvi bruņojās, lai aizstāvētu savu zemi un ģimenes. Kā atbalsta punktus šos ciemus izmantoja arī padzīto palestīniešu bandas, kuras centās atgūt tos savus ciemus, no kuriem bija padzīti. “Irgun” un “Štern” vienības naktī uz 8. aprīli iebruka Dir-Jasinas ciemā Jeruzalemes pievārtē, sīvā cīņā salauza iedzīvotāju pretestību un nogalināja 250 tā iedzīvotājus. Gūstā saņemtos vīriešus nogalināja uz vietas, dzīvus palikušos bērnus un sievietes atbrīvoja. Ciema ēkas tika pilnībā sagrautas. Tāpat iznīcināja Vadi-Diozas, Pardes Abu-Ljavanas, Kfar-Tobiasas ciemus līdz ar iedzīvotājiem, tika īstenots palestīniešu slaktiņš Jeruzālemes Katamonas kvartālā. Fotoattēli un skrejlapas par notikušo tika izplatītas palestīniešu ciemos, kā rezultātā desmitiem tūkstošu zemnieku panikā pameta savas mājas un devās bēgļu gaitās, lai paliktu dzīvi. Šajā laikā tika nodibinātas pirmās plaši organizētās palestīniešu kaujas organizācijas: atbrīvošanas armija “Favzi al-Kaukadži Džihad al-Mukaddas” (Svētais karš) un “Abtal al-Auda” (Atgriešanās varoņi). Līdz maijam ebreju paramilitārā grupējuma “Hagana”, kas jau bija labi apmācīta un labi apbruņota nelegāla 80 000 vīru liela armija, daļas jau bija okupējušas Jafu, Haifu, Cfatu, Tiberiju, Jeruzalemes rietumu daļu, daļu Rietumgalilejas, un izveidojušas koridoru starp Telavivu un Jeruzemi — iekarojot apmēram 18 palestīniešu pilsētas un ciematus. Uz to brīdi jau aptuveni 100 000 palestīniešu bija ar teroru padzīti no savām dzīvesvietām.

Abu karojošo pušu nežēlību vēl uzkurināja ziņas - dažkārt patiesas, dažkārt izdomātas, - par pretējās puses īstenotajām zvērībām. Atriebība bieži vien bija gan ebreju, gan palestīniešu rīcības galvenais motīvs. Divus no trim ebreju grautiņiem 1948. gadā izraisīja ebreju zvērības pret arābiem. 1948. gada 30. decembrī teroristi no “Irgun cvai leumi” (“Nacionālā kaujas organizācija”) uzspridzināja bumbu Haifas apkaimē, autobusa pieturā pie naftas pārstrādes rūpnīcas vārtiem. Seši palestīnieši mira uz vietas, vairāki desmiti ievainoti. Rūpnīcas strādnieki, bruņojušies ar nūjām, nažiem un stieņiem, metās atriebties, iebrūkot ebreju kopienas mājās un nogalinot 39 cilvēkus. (Savukārt “Hagana”, atriebjot to, naktī uz 31. decembri iebruka netālu esošajā Balad-eš-Šeihas ciematā, kur dzīvoja daudzu rūpnīcas strādnieku ģimenes, un nogalināja aptuveni 60 ciema iedzīvotājus). Savukārt 13. aprīlī palestīniešu uzbrukums “Hagana” autokolonnai, kuras lielākā daļa bija medicīniskais personāls - ārsti, medmāsas, studenti, - kas virzījās Austrumjeruzalemē uz Skopus kalna pusi, bija atriebība par 9. aprīļa “Hagana” kaujinieku iebrukumu Deir-Jasin ciemā. Taču ne vienmēr motīvs bija atriebība, vismaz 13. maijā, kad Kfar-Ecionā (šobrīd El-Halila), Ecionas apmetņu kompleksā, ziemeļos no Hebronas palestīniešu kaujinieki apšāva vairākus desmitus gūstā padevušos izraēliešu karavīru, to skaitā apmēram divdesmit sievietes, ko nebija izprovocējis neviens konkrēts izraēliešu uzbrukums vai to veikta ļaundarība.

1948. gada 14. maijā tika pārtraukta Lielbritānijas mandāta vara Palestīnā un 15. maijā tika proklamēta Izraēlas valsts. Sākās t.s. Izraēlas neatkarības karš, kuar beidzoties aptuveni 250 palestīniešu ciemati iznīcināti pilnībā, 600 000 palestīniešu tika padzīti vai bija spiesti bēgt no savas zemes, kļūstot par izraidītu tautu (karadarbībai beidzoties, bēgļiem lielāko tiesu tika liegts atgriezties mājās). Izraēla okupēja un pasludināja par savām visas Palestīnas valstij paredzētās teritorijas 6 700 km² platībā. Karadarbības laikā palestīniešu partizāni un regulāro armiju karavīri padzina no dzīvesvietām arī nelielu skaitu ebreju kopienu. Principā ebrejus izdzina no visām apdzīvotajām vietām, kuras arābiem izdevās ieņemt, taču izdevās mazāk nekā duci. Tai skaitā ebreju kvartāls Jeruzalemes vecpilsētā, lielāko daļu kura ēkas vēlāk nojauca; Ecionas apmetņu komplekss - Kfar-Eciona, Massuot-eciona, Revadima un Ein-Curima (kuras sagrābušie marodieri nolīdzināja līdz ar zemi); - kā arī Kfar-Daru Gazas sektorā. (Kad Izraēla 1967. gada karā sagrāba gan Gazas joslu, gan Rietumkrastu, šīs apmetnes tika uzceltas no jauna. No otras puses, simtiem arābu apdzīvoto vietu, no kurām tie tika padzīti 1948. gadā, un kuras tika sagrautas, tā arī palika neapdzīvotas, vai tajās tika izveidotas ebreju apmetnes.)

Kopumā ebreju bruņotie formējumi - “Hagana”, “Irgun”, “Lehi” (Lohamei herut Izrael, jeb, kā to dēvēja britu varas iestādes, “Šterna grupa”) un IAA, - 1948. gadā veica vairāk nežēlību pret arābiem, nekā otrādi, taču tas nebija tāpēc, ka viena puse būtu labsirdīgāki par otriem, bet drīzāk tāpēc, ka pēdējiem tam trūka tehnisko līdzekļu.

1987. gada Jordānas rietumu krasta un Gazas sektorā sākās civiliedzīvotāju sacelšanās - intifada.

Partizānu karš un terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Palestīnas aubrīvošanas tautas frontes partizāni 1969. gadā
ebreju teroristu grupējuma Kach emblēma

Radikālāk noskanotie palestīnieši sāka pa vienam un grupiņās atgriezties dzimtenē, lai uzsāktu partizānu karu, taču šai kustībai bija individuāls, nekoordinēts raksturs. Tikai 50. gadu sākumā fiksēta pirmo palestīniešu organizēto partizānu grupu - fedaijinu, - parādīšanās, no kurām lielākā bija "Al-Džihad al-Mukkadas" (Svētais atbrīvošanas karš). Tās sāka veikt organizētus terora aktus pret okupācijas karaspēku, tā atbalstītājiem un ebreju kolonistiem.

1957. gadā Kuveitā tika izveidota Palestīnas atbrīvošanas kustība "Fath" (Harakat at-Tahrir al-Filastini). 1958. gadā okupētajās teritorijās tika izveidota nelegāla palestīniešu kaujas organizācija "Al-Ard" (Zeme).

1964. gadā tika nodibināta Palestīnas Atbrīvošanas organizācija (PAO). Septembrī vienlaicīgi Sīrijā, Eegiptē un Irākā bēgļu nometnēs sāka organizēties Palestīnas atbrīvošanas armijas (PAA) vienības. 1965. gada 1. janvārī palestīniešu grupējuma "Fath" kaujas organizācija "Al-Asifa" (Vētra) īstenoja pirmo lielo terora aktu pret Izraēlas karaspēku. Palestīniešu bruņotās organizācijas sāk koordinēt savu darbību un no haotiskām terora akcijām pāriet pie organizētas un plānveidīgas darbības.

Sākot ar 1967. gada 13. augustu sākās zemes konfiskācija Jeruzalemē, lai izveidotu tajā ebreju kvartālus. Laikā no 1967. līdz 1973. gadam Ramallahā, Betlemē, Jerihonā, Hebronā un Nablusā palestīniešiem konfiscēja vairāk nekā 30 000 ha lauksaimniecībai derīgās zemes. ANO Tuvo austrumu agentūra registrēja 1 344 576 palestīniešu bēgļus. 1967. gadā Izraēlā parādās reliģiozi orientētas ebreju teroristu grupas, piemēram, "Guš emunim" un "Kach"[1], kuras savas akcijas pret palestīniešiem attaisno ar reliģiskiem motīviem.

70. gadu sākumā no Fath atškēlās t.s. Revolucionārā padome (ar Abu Nidalu vadībā), kura postulēja pretizraēlas teroru izvērst ne tikai okupētajās teritorijās, bet arī pašā Izraēlā u.c. pasaulē. Kopumā izveidojās aptuveni 40 dažādas, bieži savstarpēji nesaistītas palestīniešu organizācijas, kuru darbībā bija terora metodes. 1973. gada novembrī tika nodibināta ebreju labēji ekstrēmistiska organizācija "Guš emunim" (Ticīgo savienība), kuras programmā ir Lielizraēlas izveidošana līdz Tigras upei. Organizācija veido okupētajās teritorijās kolonistu apmetnes, organizē to pašaizsardzības vienības, kuras ar bruņotu spēku paplašina savu apmetņu teritorijas.

1979. gada februārī parādas t.s. islama fundamentālistu kustība - Irānā islama revolūcija. Palestīniešu teroristisko organizāciju ideoloģijā parādījās reliģiozi motīvi, to darbība no nacionālās atbrīvošanas kara pieņēma reliģiska kara iezīmes. Tika nodibināta teroristiska grupa "Al-Džihad al-islami" (islama svētais karš), kuru dibināja šeihs Abdalla Nimrs Dervišs, nācis no Kafr-Kesemas ciema (kura iedzīvotājus 1948. gadā pilnībā iznīcināja teroristi no ebreju kaujas organizācijas Ecel).

1982. gada rudenī no PAO atšķēlās (vainojot Arafatu piekāpībā) pulkveža Saida Musas (Abu Musa) un pulkveža Nimra Saleha (Abu Saleh) vienības, kas kopā ar Fath militarizēto grupu komandieriem Al-Kuveiku un Abu Haled al-Amli u.c. izveidoja "Allāha partija" (Hezballāh), ko izveidoja viens no Libānas šiītu līderiem šeihs Fadlalla.

1988. gadā vairāki radikālie islama grupējumi apvienojās kustībā Hamas (Harakat al-mukavama al-islamia), kas nostājās klaji naidīgās pozīcijās pret PAO.

Upuri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Precīzs ieilgušā konflikta upuru skaits nav zināms, abas konfliktējošās puses cenšas noklusēt savu darbību un pārspīlēt pretinieku ļaundarības. Kaut cik objektīvi rādītāji parādās par īsākiem konflikta posmiem, kad statistiku veikušas neitrālas starptautiskās organizācijas:

  • Laikā no 2000. gada septembra, kad sākās palestīniešu sacelšanās, līdz 2002. gada martam savstarpējā vardarbībā bojā gājuši vismaz 313 ebreji un vismaz 958 palestīnieši.[2]

Politiskās sarunas par konflikta risinājumu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1985. gada februārī ASV noraida Ammanā pienemto arābu valstu apspriedes rezolūciju, jo nepiekrita, ka palestīniešiem būtu pašnoteikšanās tiesības.

1991. gada 6. martā ASV prezidents Bušs paziņoja, ka neatzīst Palestīnas valsts izveidošanas ideju kā tādu, jo 1947. gada ANO rezolūcijas noteiktā Palestīnas teritorija de facto pieder Izraēlai.

1988. gada 23. septembrī sarunās Vašingtonā Izraēlas premjers Netaņahu ar PAO līderi Arafatu vienojās par attiecību normalizēšanu. Izraēla apsolīja atbrīvot aptuveni 1000 politieslodzīto un atbrīvot 13% no okupētajām teritorijām, savukārt PAO apsolīja apkarot nepaklāvīgos ekstrēmistu grupējumus, un oficiāli svītrot no 1964. gada Palestīniešu hartas punktu par nepieciešamību iznīcināt Izraēlas valsti.

1999. gada maijā jaunais Izraēlas premjers Jehuda Baraks postulēja, ka atsāks Rabina politiku. Septembra sarunās Izraēla piekrita atbrīvot 13% okupēto zemju. Novenbrī Oslo Arafats un Baraks vienojās, ka 2000. gada jāpraksta pilnīgu miera līgumu, jāizved Izraēlas karaspēku no Libānas dienvidiem, ka Izraēla atzīst palestīniešu tiesības proklamēt savu valsti. Izraēla pazinoja, ka tā nekad neatteiksies no 30% palestīniešu teritorijas, no kurām palestīnieši jau padzīti un kur izveidotas stabilas ebreju kolonistu apmetnes.

Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Skaļākā Kach terora akcija notika 1994. gada 25. februārī, kad šī grupējuma terorists Baruhs Goldšteins iekļuva Al-Ibrahim mečetē Hebronā un atklāja uguni, nogalinot 63 un ievainoti 270 dieva lūdzējus.
  2. Reuters / Israeli Defence Force / Palestinian Red Crescent Society // Diena. 8.03.2002.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]