Elita Krastiņa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Elita Krastiņa
Elita Krastiņa
Dzimusi 1954. gada 24. maijā
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Mirusi 2013. gada 15. jūlijā (59 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Ādaži, Latvija
Nodarbošanās aktrise
Dzīvesbiedrs

Elita Krastiņa (1954. gada 24. maijs, Rīga2013. gada 15. jūlijs, Ādaži) bija latviešu teātra un kino aktrise.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elita Krastiņa dzimusi Rīgā, feldšera un šuvējas divu bērnu ģimenē. Beigusi Rīgas 9. vakara vidusskolu (1972), pēc tam kopā ar vairākiem saviem nākamajiem Dailes teātra studijas biedriem mācījusies Rīgas Kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā, vēlāk – Dailes teātra 5.studijā. Pirmā satikšanās ar kinematogrāfiju - jau 13 gadu vecumā, kad skolā organizētā atlasē tikusi izvēlēta savai pirmajai lomai Jāņa Streiča un Ērika Lāča režisētajā filmā „Kapteiņa Enriko pulkstenis” (1967. gads). No 1974. līdz 1995. gadam radošā dzīve aizvadīta Dailes teātrī, paralēli filmējusies kino un daudzas lomas atveidojusi radio raidlugās.

Rudi mati un zibenīgs, mirdzošs acu skatiens apvienojumā ar impulsīvu, plastiski izteiksmīgu tēlojumu Elitai ļāvis izspēlēt daudzas atskabargainas, patstāvīgu sieviešu lomas. Bet ir bijušas arī lirisko meiteņu lomas, dažādas raksturlomas. Laikabiedru citātos raksturota kā aktrise, kura apveltīta ar lielu talantu. Režisors Kārlis Auškāps Elitas Krastiņas skatuvisko talantu pielīdzināja Antrai Liedskalniņai. Antra Liedskalniņa arī bijusi Elitas Krastiņas teātra krustmāte. Filmas „Pūt, vējiņi” (1973) uzņemšanas laukumā, spēlējot Andas lomu, Elita Krastiņa iepazinusi savu dzīvesbiedru - latviešu aktieri, spilgto skatuves mākslinieku Edgaru Liepiņu (1929–1995). Abu aktieru laulībā dzimusi meita. Aktieru draudzība saglabājusies arī pēc šķiršanās. Elita Krastiņa otrreiz apprecējās ar Dailes teātra 7.studiju beigušo aktieri Juri Štokmani-Blausu. Laulībā dzimuši divi dēli.

Dzīves laikā Elita Krastiņa cietusi no nopietnām veselības problēmām, kas aktīvajos darba gados pieņēmās spēkā, ierobežojot spēju kustēties uz skatuves. Pārcietusi vairākas muguras operācijas. 1995. gadā Elita Krastiņa pārtrauca darbu teātrī. Pēdējos mūža gadus pavadījusi, norobežojoties no publicitātes. Dzīvojusi vienatnē un veikusi ar aktiermākslu nesaistītu darbu, kas bijis pa spēkam esošajam veselības stāvoklim.

Lomas teātrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Antigone (Ž.Anuija „Antigone”, 1972)
  • Ieva (R. Blaumaņa „Īsa pamācība mīlēšanā”, 1973)
  • Zina Dailes teātra „Orfejā”, 1974
  • Rasma (A.Dripes „Pēdējā barjera”, 1974)
  • Katja Redozubova (M.Gorkija „Barbari”, 1974)
  • Mertke Matuša (E.Štritmatera „Bišu Olē”, 1975)
  • Ņina Zarečnaja (A.Čehova „Kaija”, 1976)
  • Eva Laštuvna (Z.Nalkovskas „Sievu nams”, 1976)
  • Kolumbīne Dailes teātra koncertuzvedumā „...Visu savu mūžu...” , 1977
  • Magone (G.Priedes „Tava labā slava”, 1978)
  • Bārbule (G.Priedes „Mācību trauksme”, 1986)
  • Jūlija (L.Stumbres „Andersons un Millers”, 1980)
  • Dina (J.Raiņa „Jāzeps un viņa brāļi”, 1981)
  • Roza, Dora, Hermīne un Marija (H.Heses „Stepes vilks”, 1982)
  • Mitila (M.Māterlinka „Zilais putns”, 1982)
  • Kerola Outsa (M.Abeļeva „Desants", 1985)
  • Svaista (J.Raiņa „Indulis un Ārija” 1987)
  • Fīke (M.Zīverta „Minhauzena precības”, 1988)
  • Poļina (A.Ostrovska „Ienesīga vieta”, no 1989)
  • Saulcerīte (J.Raiņa „Zelta zirgs”, 1990)
  • Sapīte (M.Zīverta "Kaļastro Vilcē", 1990)
  • Rūta (Rutku Tēva „Vella kalpi”, 1991)
  • Luīze Elingtone (V.Evanza un Velentaina „Kaudzēm naudas”, 1992)
  • Stella (F.Krommelinka „Burvīgajā ragnesī”, 1992)
  • Katrīna (R.Tomā „Astoņas mīlošas sievietes”, 1993)
  • Eleina (Dž.Keserlinga „Arsēnā un vecajās mežģīnēs”, 1993)
  • Antuanete (Ž.Feido „Pie galantās vāverītes”, 1994)

Filmogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lomās/Epizodēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]