Ernsts Grāvītis
Tautskolu inspektors | ||||||||||||||||
Ernsts Grāvītis, pilnajā vārdā Ernsts Jermolajs Grāvītis (dzimis 1857. gada 14. aprīlī, miris 1925. gada 21. septembrī) bija latviešu sabiedriskais darbinieks, pirmais latvietis tautskolu inspektors Vidzemē.
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ernsts Grāvītis bija dzimis Cēsu apriņķa Jaungulbenes pagasta Stukmaņu mājās 1857. gada 14. aprīlī.[1] Izglītību sāka Galgauskas skolā, turpinot to Rīgas garīgajā skolā. 1879. gadā Grāvīti kā apdāvinātu audzēkni uz valsts rēķina komandēja uz Pēterpils garīgo akadēmiju, kuru viņš beidza 1883. gadā ar kandidāta maģistranta grādu.
1884. gada janvārī Grāvītis kļuva par skolotāju Rīgas garīgajā seminārā, līdzās tam strādāja Aleksandra zēnu ģimnāzijā un Baltijas skolotāju seminārā. Aktīvi piedalījās latviešu sabiedriskajā dzīvē.[2]
1887. gadā, sākoties skolu reorganizācija, Grāvītis, iestājoties pret latviešu skolu pārkrievošanu pieņem Rīgas-Cēsu rajona tautskolu inspektora amatu, uzņemoties pārziņu pār 600 skolām. Vienlaikus bija Rīgas-Valmieras apriņķa tautskolu komitejas loceklis.
1893. gadā Grāvīti pārcēla par Jelgavas rajona tautskolu inspektoru. 1891., 1893., 1894. un 1895. gados izpildīja tautskolu direktora pienākumus. Bija tuvs cita jaunlatvieša un vienlaikus tautskolu inspektora Friča Brīvzemnieka draugs.
Grāvīša karjeru iedragāja 1896. gadā Ilūkstes apriņķī skolā notikusi nelegāla latviešu skolotāju sapulce ar revolucionārām runām un lēmumiem, kā rezultātā Grāvīti pārcēla prom no darba ar latviešu skolām, ieceļot viņu par Tērbatas rajona tautskolu inspektoru. Tomēr arī Tērbatā Grāvītis palika Latvijas patriots, pulcēja ap sevi latviešu studentus, bija Tērbatas latviešu biedrības Mētra priekšsēdētājs.
1896. gadā Grāvīti ieceļ par Tērbatas pilsētas skolu valdes locekli, Puškina ģimnāzijas padomes biedru un uzdod pārzināt Veravas tautskolu inspektora rajonu.
1899. gadā Grāvīti ieceļ par Tērbatas universitātes inspektora palīgu, bet 1904. gada 15. maijā - par Tērbatas studentu konventa pārzini.
Ieilgstot Pirmajam pasaules karam, 1915. gada 26. martā Grāvīti pārcēla par tautskolu inspektoru uz Oršu, Vitebskas guberņā, kur dzīvoja latviešu kolonisti. Tāpat viņu iecēla par Oršas sabiedriskās reālskolas pārzini.
1918. gada 1. janvārī Grāvīti iecēla par Oršas sieviešu ģimnāzijas pārvaldnieku un dažu skolu skolotāju, kā arī Oršas mākslas un vēstures muzeja pārzini. Tāpat Grāvītis strādāja Oršas latviešu biedrībā "Baltija" kā priekšsēdētāja biedrs.
Neatkarīgā Latvijā atgriezās divdesmito gadu sākumā, pēdējos mūža gadus pavadīja Rīgas apriņķa vidusskolā Pļaviņās,[3] strādāms par skolotāju. Nomira 1925. gada 21. septembrī ar sirdstrieku. Apbedīts Rīgā, Pokrova kapos.
Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Precējies ar Jevdokiju Žuravsku, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas virspriestera Joanna Žuravska māsu. Ģimenē bija divas meitas - Marija Grāvīte (prec. Znotiņa) un Jevgēnija Grāvīte (prec. Vinogradova) un dēls Dmitrijs Grāvītis. Ernsta Grāvīša brālis Aleksejs dibināja Liepnas vidusskolu.[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Vienas skolas revīzija pārkrievošanas laikmetā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2018. gada 11. oktobrī.
- ↑ «Ernsts Grāvītis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2018. gada 11. oktobrī.
- ↑ «1924. gads». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 29. septembrī. Skatīts: 2018. gada 11. oktobrī.
- ↑ «Ernests Grāvītis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2018. gada 11. oktobrī.