Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijas attēls uz pastkartes.

Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzija (krievu: Рижская Александровская мужская гимназия, vācu: Alexander - Gymnasium von Riga) bija pirmā Rīgas ģimnāzija ar krievu mācību valodu un krievu ortodoksās baznīcas lūgšanu telpu (1894). Skola tika dibināta ar mērķi uzsākt Baltijas rusifikācijas politiku un nosaukta Krievijas imperatora Aleksandra II vārdā. Ar laiku ģimnāzija kļuva par vienu no labākajām Rīgas skolām un to beiguši daudzi slaveni latviešu zinātnieki un kultūras darbinieki. Tagad šajā ēkā atrodas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Aleksandra ģimnāzija dibināta 1868. gadā, tās atklāšanā piedalījās Krievijas imperatora radinieks Oldenburgas princis Nikolajs un Baltijas ģenerālgubernators Pēteris Albedinskis (Пётр Альбединский). Ģimnāzijas ēka tika uzcelta neoklasicisma stilā 1870. - 1875. gadā pēc tā laikā izcilākā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834-1891) projekta. 1894. gadā Krievijas Ortodoksās baznīcas Rīgas un Jelgavas arhibīskaps Arsēnijs Brjancevs (Арсений Брянцев) ģimnāzijas ēkas otrajā stāvā iesvētīja baznīcu, kas atradās aktu zāles galā.[1]

Pēc Pirmā Pasaules kara sākuma 1915. gadā Rīgas Aleksandra ģimnāzija tika evakuēta uz Tērbatu, vēlāk uz Veravu. Pēc kara ēkā 1919. gada nogalē tika izveidota Latvijas Konservatorija.

Ievērojami skolotāji un audzēkņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģimnāzijas audzēkņu raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads Kopējais skaits Muižnieku un ierēdņu cilmes Garīdznieku cilmes Pilsētnieku cilmes
1869 144 62 3 71
1870 193 79 9 90
1871 207 86 15 93
1872 211 82 21 92
1873 205 78 26 93
1874 206 80 28 90
1875 233 94 32 98
1876 259 115 37 97
1877 292 130 41 113
1878 307 135 40 118
1879 313 149 32 118
1880 337 155 35 133
1881 376 175 36 151
1882 447 199 37 190
1883 498 213 35 226
1884 488 208 30 220
1885 446 196 26 192
1886 476 214 22 206
1887 480 204 20 216
1888 415 184 18 171
1889 403 178 15 174
1890 421 195 12 178
1891 437 200 12 178
1892 443 224 9 170

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Историко-статистическое описание церквей и приходов Рижской епархии. Выпуск 2, часть 3, стр.377-378. г. Рига, 1898 г.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Прибалтийские русские: история в памятниках культуры. Рига: Институт европейских исследований, 2010. Ред. А. В. Гапоненко, 736 с. ISBN 978-9934-8113-2-6 — стр. 358—360