Ferdinands Neireiters
| ||||||||||
| ||||||||||
Ferdinands Jozefs Neireiters (vācu: Ferdinand Edler von Neureiter, 1893—1946) bija austriešu patologs un tiesu medicīnas speciālists, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes (1923-1937), vēlāk Strasbūras Universitātes docētājs (1941-1944).[1]
Iztsrādājis īpašu kriminālbioloģisku izmeklēšanas shēmu, kas tajā laikā saukta par Beļģijas-Latvijas shēmu.[2]
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1893. gada 23. jūlijā Budapeštā inženiera Ferdinanda fon Neireitera ģimenē. Mācījās ģimnāzijā Vīnē, studēja medicīnu Vīnes universitātē (1912-1919), piedalījās Pirmajā pasaules karā (1914-1918). Bija subasistents Vīnes universitātes Anatomijas institūtā (1919-1920), 1920. gadā aizstāvēja medicīnas doktora grādu, pēc tam asistents un prozektors Vīnes universitātes Tiesu medicīnas institūtā (1920-1922). 1923. gadā iecelts par Latvijas Universitātes tiesu medicīnas vecāko docentu, šajā amatā viņš strādāja līdz 1937. gadam. 1927. gadā F. Neireiters nodibināja Rīgas pilsētas dzērāju labošanas punktu un bija viens no starptautiskās Kriminālbioloģijas biedrības (Kriminalbiologischen Gesellschaft) dibinātājiem.[3] 1933. gadā viņu ievēlēja par Vācu dabaspētnieku akadēmijas Leopoldina (Deutsche Akademie der Naturforscher Leopoldina) locekli.
1937. gadā pārcēlās uz dzīvi Berlīnē, bija Vācijas impērijas Veselības ministrijas (Reichsgesundheitsamt) Kriminālbioloģijas pētniecības iestādes vadītājs (1937-1938).[4][5] 1938. gadā Latvijas Universitāte viņam piešķīra Dr. med. honoris causa goda doktora nosaukumu. 1939. gadā vadīja tiesu medicīnas katedru Hamburgas universitātē,[6] Otrā pasaules kara laikā profesors Strasbūras universitātē (1941-1944).
Miris no tuberkulozes un vēža 1946. gada 7. jūnijā Peterštāles sanatorijā.
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Ķermeņa uzbūve un raksturs Latvju daiņās. Apcere ceturtajā latvju tautas dainu sējumā kopā ar Jāni Koceru (1929)[7]
- Tiesu medicīna un ārstu deontoloģija. Rīga: (1931)
- vāciski tulkojumi R. Blaumaņa "Ugunī" (1934) un "Raudupiete" (1935)
- Wissen um fremdes Wissen, auf unbekanntem Wege erworben: Eine experimentelle Untersuchung. Gotha: Klotz, 1935.[8]
- Kriminalbiologie (= Handbücherei für den öffentlichen Gesundheitsdienst. Band 14). Berlin: Heymanns, 1940.
- Handwörterbuch der gerichtlichen Medizin und naturwissenschaftlichen Kriminalistik. In Gemeinschaft mit zahlreichen Fachgenossen des In- und Auslandes bearbeitet und hrsg. von Ferdinand von Neureiter, Friedrich Pietrusky, Eduard Schütt. Berlin: Springer, 1940.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Friedrich Herber: Gerichtsmedizin unterm Hakenkreuz, Voltmedia, Paderborn 2006, ISBN 978-3-938478-57-8.
- Walter Schwarzacher: Ferdinand v. Neureiter zum Gedenken., Wien. Klin. Wschr. 1956, 932 Volltext[novecojusi saite]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Arnis Vīksna. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte 1919-1950. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2011. — 409 lpp.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XV. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 29683-28684. sleja.
- ↑ * Christian Bachhiesl, Der Fall Josef Streck. Ein Sträfling, sein Professor und die Erforschung der Persönlichkeit (=Feldforschung, Bd. 1), LIT-Verlag, Wien u. a.: 2006, S. 234f.
- ↑ Michael Zimmermann. Rassenutopie und Genozid, 1996, S. 140.
- ↑ Jürgen Simon. Kriminalbiologie und Zwangssterilisation. Eugenischer Rassismus 1920-1945, Münster u. a.: Waxmann, 2001, S. 183ff.
- ↑ Heidrun Kaupen-Haas, Christian Saller: Wissenschaftlicher Rassismus: Analysen einer Kontinuität in den Human- und Naturwissenschaften, Campus Verlag, 1999, ISBN 3-59336228-7, S. 279
- ↑ Ferdinands Neireiters (1893-1946): latvju dainas no tiesu mediķa skatu punkta Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. Rita Grāvere, MedHist Rigensia 26.04.2013.
- ↑ Garīgi atpalikusi latviešu meitene, kas lasīja cilvēku domas "Doctus", 2014. gada maijs
|