Frīdrihs Veinbergs

Frīdrihs Veinbergs;
Personīgā informācija
Dzimis	1844. gada 24. janvārī ; Svētes pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miris	1924. gada 24. maijā (80 gadi); Rīga, Latvija
Literārā darbība
Nodarbošanās	publicists, tulkotājs, izdevējs
Valoda	latviešu
Augstskola	Pēterburgas universitāte, Maskavas universitāte
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Frīdrihs Veinbergs (1844—1924) bija latviešu advokāts, žurnālists un sabiedriskais darbinieks. Pirmās Tautas atmodas darbinieks, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks (1871-1872). Laikraksta Baltische Zeitung (1873—1875) izdevējs, avīžu "Rīgas Lapa" (1877-1880), "Baltijas Vēstnesis" (1900-1902), "Rīgas Avīze" (1902-1915) un "Rīgas Latviešu Avīze" (1917-1918) redaktors un politiskā virziena noteicējs.^[1]

Dzīvesgājums

Dzimis 1844. gada 24. (12.) janvārī Svētes pagasta Lielsvētē kā skolotāja dēls. Mācījās Jelgavas apriņķa skolā, pēc Jelgavas ģimnāzija beigšanas viņš līdz 1867. gadam studēja tieslietas Pēterburgas un Maskavas universitātēs. Pēc atgriešanās Jelgavā viņš strādāja Kurzemes guberņas valdē un oberhoftiesā.

1869. gadā Veinbergs pārcēlās uz dzīvi Rīgā un strādāja par Vidzemes guberņas hoftiesas un Rīgas rātes advokātu. No 1871. gada februāra līdz 1872. gada februārim viņš pildīja Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka pienākumus. No 1873. līdz 1875. gadam viņš izdeva avīzi Baltische Zeitung, kas popularizēja latviešu centienus vācu valodā, no 1876. gada viņš darbojās laikrakstu "Baltijas Vēstnesis" un "Rīgas Lapa" redakcijās.

No 1873. gada Veinbergs strādāja Vidzemes guberņas valdē, kur iesaistījās aizdomīgos darījumos ar viņam uzticēto naudu, tika apcietināts un notiesāts ar cietumsodu, ko veselības stāvokļa dēļ nomainīja uz mājas arestu. Aresta laikā viņš nodarbojās ar tulkošanu un avīžniecību, vadīja "Baltijas Vēstneša" ārzemju un iekšzemes nodaļas (1880-1887). Šajā laikā viņš avīzē publicēja rakstus "Iz latviešu-leišu vēstures" (1885) un Politische Gedanken aus Lettland (Leipciga, 1885), kas, nelegāli ievedot, tika konfiscēts un iznīcināts.^[2]

1885. gadā Veinbergu apžēloja un viņš atguva advokāta tiesības un 1887. gadā kļuva par Vidzemes guberņas valdes sekretāru, vēlāk pelnīja naudu kā zvērināts advokāts un "Baltijas Vēstneša" vadītājs (1900-1902). 1902. gadā viņš nodibināja "Rīgas Avīzi", kurā pauda nacionāli konservatīvus uzskatus un cīnījās pret sociāldemokrātu idejām, bet 1905. gadā izveidoja Latviešu Tautas partiju un paziņoja, ka viņa partija ir vecākā latviešu politiskā organizācija un tās sākums ir datējams ar 1883. gadu.^[3]

Pēc tam, kad 1917. gada rudenī Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu, Veinbergs vadīja "Rīgas Latviešu Avīzi" un 1917. gada 22. decembrī viņu ievēlēja par provāciskās Vidzemes Zemes padomes locekli.^[4] Vēlāk Veinbergs arī atbalstīja Apvienotās Baltijas hercogistes dibināšanu 1918. gadā. Miris 1924. gada 24. maijā apglabāts Lielajos kapos.

Sabiedriski politiskie uzskati

Frīdriha Veinberga vadītais "Baltijas Vēstnesis" modināja latviešu tautisko apziņu un mudināja viņus vairot mantu un kultūru, saimnieciskā un garīgā dzīvē nostāties blakus citām kultūras tautām. 19. gadsimta beigās vācbaltieši bija ieguvuši lielu ietekmi apvienotās Vācijas presē, kur agrākais Rigasche Zeitung ("Rīgas vācu avīzes") redaktors Juliuss Ekards vadīja laikrakstu Grenzboten un uzbruka latviešu tautiskajiem centieniem, norādot, ka Rīgā nodibinājusies revolucionāra jaunlatviešu biedrība, kurā visseklākā brīvdomība savienojas ar izglītības trūkumu.

Veinberga politiskie uzskati ir apkopoti divos 1885. gadā anonīmi publicētos darbos - "Baltijas Vēstnesī", vēlāk atsevišķā grāmatā publicētajā vēsturiskajā traktātā "Iz latviešu-leišu vēstures" un Leipcigā iespiestajā brošūrā Politische Gedanken aus Lettland ("Politiskās domas no Latvijas", 110 lpp.). Viņa pārliecība balstās pieņēmumā, ka latvieši un leiši ir viena tauta, kas Livonijas krusta karu dēļ sadalījusies divos zaros. Tādēļ Lietuvas dižkungu valsts dižā vēsture ir arī latviešu vēsturiskās identitātes daļa. Turpretī Baltijas vēsture ir vācbaltiešu vēsture. Grāmatā "Politiskās domas no Latvijas" Veinbergs vācu valodā lasošajiem izskaidroja latviešu un vācbaltiešu šķelšanās lielo bīstamību un brīdināja par briestošo sociālo katastrofu. Lai no tās izvairītos, Vidzemes guberņas iekšējā pārvalde nododama latviešu augstākām šķirām, jo tās vēl joprojām atrodas saskaņā ar zemniekiem.^[2]

Literatūra

Rakstu sakopojums 70. gadu piemiņai "Frīdrihs Veinbergs 1844-1914", Rīgā 1914.
A. Bandrevičs. "Frīdrihs Veinbergs un senatora Manaseina revīzija", Latvijas Sargs 1924., nr. 125.

Atsauces

↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 10₁. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 331. lpp.
↑ ^2,0 ^2,1 «Teodors Zeiferts. Latviešu rakstniecības vēsture.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 1. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 1. februārī.
↑ Kas un kāpēc jāzina par latviešu konservatīvajiem politiķiem 1918. gadā Jānis Šiliņš lsm.lv 2018. gada 20. martā
↑ «Dokumenti stāsta (1988)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 3. novembrī.

Ārējās saites

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis

[1] Latvijas padomju enciklopēdija. 10₁. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 331. lpp.

[nosaukums-1-2] 2,0 ^2,1 «Teodors Zeiferts. Latviešu rakstniecības vēsture.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 1. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 1. februārī.

[3] Kas un kāpēc jāzina par latviešu konservatīvajiem politiķiem 1918. gadā Jānis Šiliņš lsm.lv 2018. gada 20. martā

[4] «Dokumenti stāsta (1988)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 3. novembrī.

[1]

[2]

[3]

[4]