Pāriet uz saturu

Džordžs Vašingtons

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no George Washington)
Džordžs Vašingtons
George Washington
1796. gada portrets
1. ASV prezidents
Amatā
1789. gada 30. aprīlis — 1797. gada 4. marts
Viceprezidents (i) Džons Adamss
Pēctecis Džons Adamss
Kontinentālās armijas virspavēlnieks
Amatā
1775. gada 15. jūnijs — 1783. gada 23. decembris
Pēctecis Henrijs Nokss
Dzimšanas dati 1732. gada 22. februārī
Vestmorlendas apgabals, Virdžīnijas kolonija, Britu Amerika
Miršanas dati 1799. gada 14. decembrī (67 gadu vecumā)
Mauntvernona, Virdžīnija, ASV
Politiskā partija bez partijas
Dzīvesbiedrs(-e) Marta Dendridža Kastisa Vašingtone
Profesija plantators, militārpersona (ģenerālis), valstsvīrs
Reliģija anglikānis
Paraksts

Džordžs Vašingtons (angļu: George Washington, dzimis 1732. gada 22. februārī [v.s. 11. februārī], miris 1799. gada 14. decembrī) bija amerikāņu militārais un politiskais līderis, Kontinentālās armijas virspavēlnieks ASV Neatkarības kara laikā (1775–1783) un pirmais Amerikas Savienoto Valstu prezidents (1789–1797). Savas izšķirošās lomas dēļ valsts dibināšanā viņš vēsturiski dēvēts par “Savas valsts tēvu” (Father of His Country).[1]

Kā armijas virspavēlnieks Vašingtons koordinēja Trīspadsmit koloniju un franču sabiedroto militārās operācijas, kas kulminēja 1781. gada 19. oktobrī ar Lielbritānijas karaspēka kapitulāciju Jorktaunas aplenkumā, būtiski sekmējot neatkarības starptautisku atzīšanu. Pēc kara viņš 1787. gadā vienbalsīgi tika ievēlēts par Filadelfijas konvencijas priekšsēdētāju, kur tika izstrādāta ASV Konstitūcija.[2]

Prezidentūras laikā Vašingtons nostiprināja federālās varas autoritāti un iedibināja virkni precedentus — neatkarīgu ministru kabinetu, nacionālo finanšu sistēmu, divu termiņu tradīciju un miermīlīgu varas nodošanu —, kas kļuva par ASV politiskās kultūras pamatelementiem. Pēc atteikšanās kandidēt uz trešo termiņu 1797. gadā viņš atgriezās Mauntvernonā, kur dzīvoja līdz nāvei. Viņa stratēģiskais mantojums un apzinātā atteikšanās no personiskas varas nostiprinājuši viņa statusu kā vienai no ietekmīgākajām 18. gadsimta personībai, un viņa vārdā nosaukta valsts galvaspilsēta (Vašingtona), viens no piecdesmit ASV štatiem (Vašingtona) un daudzi pieminekļi.

Neatkarības karš (1775–1783)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības karš

1775. gada jūlijā pēc iecelšanas par ģenerālvirspavēlnieku Vašingtons pārveidoja Masačūsetsas kārtības uzraudzītāju vienību par disciplinētu armiju. Bostonas aplenkuma laikā ar pulkveža Henrija Noksa pārvesto artilēriju viņš 1776. gada 4. martā nocietināja Dorčesterhaitsu, piespiežot britu karaspēku 17. martā evakuēt Bostonu. Tā bija pirmā stratēģiski nozīmīgā brīvprātīgo uzvara.[3]

Ņujorkas un Ņūdžersijas kampaņas laikā britu koncentrētais trieciens Longailendā piespieda Vašingtonu pārkārtoties, taču veiklā atkāpšanās 1776. gada 26. decembra naktī pāri Delavērai ļāva pārsteigt Trentonu un pēc tam Prinstonu, atjaunojot morāli un saglabājot armiju kā nacionālās pretošanās kodolu.

Sešu mēnešu laikā, kad uzturējās ziemas nometnē Veli Fordžā, tika izveidots profesionāli sagatavots karaspēks. Barona fon Štoibena iedibinātie vingrinājumi standartizēja pārvietošanos, ieroču apkalpi un disciplīnu. Pēc nometnes pamešanas 1778. gada 28. jūnijā, Monmutas kaujā armija līdzvērtīgi cīnījās ar britu karaspēku, pirmoreiz noturot kaujas lauku līdz nākamajai dienai un apliecinot reformu efektivitāti.[4][5]

Kamēr ģenerālis Natanajels Grīns iesaistījās cīņas Ziemeļkarolīnā, Vašingtons ar franču spēkiem 1781. gada rudenī pārvietoja armijas kodolu no Hudzonas uz Virdžīniju. Jorktaunas aplenkums no 1781. gada 28. septembra līdz 19. oktobrim beidzās ar lorda Kornvolisa un 8000 vīru kapitulāciju, faktiski izšķirot karu par labu kolonijām.

Vašingtons pretinieku izspiegošanu uzskatīja par tikpat svarīgu kā atklātu karadarbību. 1778. gada novembrī viņš iecēla majoru Bendžaminu Telmādžu par militārās izlūkošanas vadītāju, kurš Ņujorkā izveidoja Kalpera apli (Culper Ring) — anonīmu aģentu ķēdi, kas piecus gadus nodeva ziņojumus ar kodu, neredzamo tinti un signālkarodziņiem. Neviens no dalībniekiem netika atmaskots, bet iegūtā informācija palīdzēja novērst britu uzbrukumus Hudzonas nocietinājumiem un koordinēt Jorktaunas aplenkumu. Tīkls sadarbojās ar citiem aģentiem, tostarp dubultaģentu Džeimsu Ārmistedu Lafajetu, kura ziņas par Kornvolisa pozīcijām bija izšķirošas Jorktaunas aplenkuma plānojumā.[6]

Apvienojot stratēģisku kustīgumu, pakāpenisku armijas profesionalizāciju un daudzslāņu informācijas ieguvi, Vašingtons radīja priekšnoteikumus, lai Neatkarības karā koloniju sacelšanās pāraugtu uzvarā.

Ceļš uz prezidentūru (1783–1789)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc virspavēlniecības nodošanas Kontinentālajam Kongresam Annapolisā 1783. gada 23. decembrī Vašingtons jau nākamajā dienā ieradās Mauntvernonā, apņēmies dzīvot privāti un sakopt kara laikā nolaisto muižu.[7] Taču vienlaikus viņš kļuva par virsnieku biedrības Society of the Cincinnati pirmo prezidentu, cenšoties saglabāt kara biedru solidaritāti un labdarības mērķus, lai gan sabiedrībā šī organizācija raisīja aizdomas par potenciālu aristokrātisku pārvaldi Amerikas republikā.[8]

Saimniecības atveseļošanai Vašingtons virzīja Potomakas upes kanāla projektu un līdz ar Virdžīnijas un Mērilendas likumdevēju atbalstu 1785. gadā palīdzēja dibināt Potomac Company — agrīnu starpštatu korporāciju, kas simbolizēja viņa pārliecību, ka droša savienība balstās praktiskā tirdzniecības integrācijā.[9] Tajā pašā gadā viņa rezidencē notikušais Mount Vernon Compact mudināja štatus vienoties par ūdensceļu regulējumu. Tas iedvesmoja 1786. gada Annapoles konvenciju, kuras delegāti aicināja sasaukt lielāku sanāksmi, lai pārskatītu Konfederācijas pantus.[10][11]

Filadelfijas konvencijas pieņemšanas attēlojums

Lai gan Vašingtons publiski vairījās no atgriešanās politikā, vairāku valstu lūgumi un personiski Džeimsa Medisona un Aleksandra Hamiltona aicinājumi pārliecināja viņu 1787. gada maijā doties uz Filadelfiju. Filadelfijas konvencijas pirmajā sēdē delegāti viņu vienbalsīgi ievēlēja par priekšsēdētāju, cerot, ka viņa autoritāte nodrošinās striktu konfidencialitāti un darba kārtības ievērošanu.[2][12] Vašingtons debatēs reti izteicās, taču konsekventi atbalstīja spēcīgāku federālo valdību un bez iebildumiem parakstīja 1787. gada 17. septembrī pieņemto ASV Konstitūciju. Turpmākajos mēnešos viņš ar vēstulēm Masačūsetsas un Virdžīnijas ratifikācijas debatēs mudināja štatu konvencijās pieņemt jauno pamatlikumu, apgalvojot, ka “noliedzošs balsojums nozīmētu nacionālu traģēdiju”.

1788. gada rudenī Konstitūcijai stājoties spēkā, Kongress izsludināja pirmās prezidenta vēlēšanas (balsojums notika 1788. gada decembrī – 1789. gada janvārī). Vašingtons, lai arī publiski norādīja uz savu “neizsīkstošo vēlmi palikt mājās”, pieņēma kandidatūru, jo baidījās, ka atteikšanās šķietami apdraudētu jauno konstitucionālo sistēmu. Elektoru kolēģija viņu ievēlēja vienbalsīgi, piešķirot visas 69 balsis, kamēr Džons Adamss ar 34 balsīm kļuva par viceprezidentu. Ņujorka, Rodailenda un Ziemeļkarolīna balsošanā nepiedalījās atsevišķu politisku iemeslu dēļ.[13][14][15]

Pēc oficiālā paziņojuma Vašingtons 1789. gada 16. aprīlī devās uz pagaidu galvaspilsētu Ņujorku, kur 30. aprīlī Federal Hall balkonā nodeva amata zvērestu Ņujorkas kanclera Roberta Livingstona priekšā un uzreiz pēc tam Senāta sēžu zālē nolasīja pirmo inaugurācijas uzrunu. Ceremonija iedibināja galvenos inaugurācijas rituālus, kas saglabājušies līdz mūsdienām.[16][17]

Prezidentūra (1789–1797)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Džordžs Vašingtons 1795. gadā

Pirmajos divos prezidentūras gados valsts sekretāra Aleksandra Hamiltona iesniegtie “Ziņojumi par publisko kredītu” (1790) un “Ziņojums par nacionālo banku” (1791) noteica federālās valdības virzību. Pirmkārt federālā kase pārņēma Neatkarības kara laika štatu parādus (aptuveni 75 milj. USD), otrkārt parāds tika apmaksāts par nominālvērtību, tādējādi nostiprinot Amerikas kredītspēju, un treškārt tika izveidota Pirmā Amerikas Savienoto Valstu banka, kas funkcionēja kā kvazicentrālā banka un nodrošināja vienotu papīra naudu.[18][19]

Lai finansētu parāda apkalpošanu, Kongress 1791. gadā pieņēma federālo akcīzes nodokli stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem. Nodoklis nopietni skāra Rietumpensilvānijas sīksaimniekus un 1794. gada vasarā pārauga bruņotā dumpī jeb tā sauktajā Viskija sacelšanās (Whiskey Rebellion). Vašingtons mobilizēja ap 12 000 policijas darbinieku un personīgi devās uz Pitsburgu, apliecinot federālās varas leģitimitāti. Nemieri noslēdzās bez nopietnām sadursmēm.[20][21]

Eiropas karu eskalācijai pēc 1793. gada Franču revolūcijas Vašingtons atbildēja ar 1793. gada 22. aprīļa Neitralitātes proklamāciju, deklarējot Savienoto Valstu neiesaistīšanos Francijas un Lielbritānijas konfliktā, neskatoties uz 1778. gada Savienības līgumu ar Franciju. Proklamācija palīdzēja jaunajai republikai izvairīties no militāra konflikta un nostiprināja izpildvaras kompetenci ārpolitikas jautājumos.[22]

Lai atrisinātu tirdzniecības un robežstrīdus ar Lielbritāniju, Vašingtons 1794. gadā pilnvaroja Augstākās tiesas priekšsēdētāju Džonu Džeju noslēgt līgumu. 1795. gada 24. jūnijā Džeja līgumu (Jay Treaty) ratificēja Senāts ar minimālo divu trešdaļu vairākumu (20 pret 10), saglabājot mieru un nodrošinot britu garnizonu izvešanu no Ziemeļrietumu fortiem, lai arī sabiedrībā līgums palika nepopulārs.[23][24]

Vašingtons bez konstitucionālas vadlīnijas izveidoja nelielu padomdevēju loku — “kabinetu” —, kurā sākotnēji ietilpa valsts sekretārs Tomass Džefersons, finanšu sekretārs Aleksandrs Hamiltons, kara sekretārs Henrijs Nokss un ģenerālprokurors Edmunds Rendolfs. Praktizētās kolektīvās sanāksmes un prezidenta tiesības brīvi iecelt un atbrīvot departamentu vadītājus nostiprināja izpildvaras autoritāti un veidoja paraugu turpmākajām administrācijām.[25][26]

1792. gadā elektoru kolēģija vienbalsīgi atkārtoti ievēlēja Vašingtonu uz otro termiņu (1793–1797), taču sabiedriskā dzīve jau bija sadalījusies starp federālistiem un demokrātiem-republikāņiem.

1796. gada 19. septembrī Filadelfijas American Daily Advertiser publicēja Vašingtona Farewell Address. Tajā prezidents aicināja uzturēt nacionālo vienotību, brīdināja pret “svešzemju aliansēm” un pret pārmērīgu partiju garu, iesakot pilsoņiem balstīt politiku “morālē, reliģijā un izglītībā”. Vēstījums kļuva par kanonisku tekstu Amerikas politiskās kultūras pašrefleksijā un nostiprināja tradīciju, ka prezidents pēc diviem termiņiem atsakās no varas.[27][28]

Personīgā dzīve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bija bagāts plantators — 8000 akru zemes, vairāk nekā 300 vergi, — kura īpašumu vērtība 2010. gada ekvivalentā bija 525 000 000 ASV dolāru, bet prezidenta alga bija 2% no ASV valsts budžeta.[29]

  1. ↑ «George Washington». britannica.com (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  2. 1 2 «Constitutional Convention». mountvernon.org (angļu). George Washinton's Mount Vernon. Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  3. ↑ «Siege of Boston». mountvernon.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 9. jūnijā.
  4. ↑ «What Happened at Valley Forge». nps.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 9. jūnijā.
  5. ↑ «Monmouth». battlefields.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 9. jūnijā.
  6. ↑ «Culper Spy Ring». mountvernon.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 9. jūnijā.
  7. ↑ «“First In Peace” George Washington During 1783-1789». battlefields.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  8. ↑ «Society of the Cincinnati». mountvernon.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  9. ↑ «The Potomac Company». mountvernon.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  10. ↑ «Annapolis Convention». mountvernon.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  11. ↑ «The Mt. Vernon Compact & The Annapolis Convention». msa.maryland.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  12. ↑ «Constitution of the United States—A History». archives.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  13. ↑ «Presidential Election of 1789». mountvernon.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  14. ↑ «United States presidential election of 1789». britannica.com (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  15. ↑ «1789 Presidential Election». 270towin.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  16. ↑ «President George Washington's First Inaugural Speech (1789)». archives.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  17. ↑ «George Washington's First Inaugural Address, April 30, 1789». archives.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  18. ↑ «1790: Hamilton, First Report on Public Credit». oll.libertyfund.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  19. ↑ «Hamilton's Wall Street: What They Never Told You». investopedia.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  20. ↑ «The Whiskey Rebellion». mountvernon.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  21. ↑ «The Whiskey Rebellion, 1794». gilderlehrman.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  22. ↑ «Neutrality Proclamation». mountvernon.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  23. ↑ «John Jay’s Treaty, 1794–95». history.state.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  24. ↑ «Uproar Over Senate Approval of Jay Treaty». senate.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  25. ↑ «A Precedent: The First Cabinet». mountvernon.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  26. ↑ «The First American President: Setting the Precedent». battlefields.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  27. ↑ «Washington’s Farewell Address, 1796». history.state.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  28. ↑ «George Washington's Farewell Address». mountvernon.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 6. jūnijā.
  29. ↑ «The Net Worth of the U.S. Presidents: From Washington to Obama - 24/7 Wall St.». The Atlantic. Skatīts: 2012. gada 31. decembrī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Džordžs_Vašingtons&oldid=4353739"