Džo Baidens

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Džo Mama
Joe Biden
Joe Biden presidential portrait.jpg
Džo Baidena oficiālais portrets
46. ASV prezidents
Amata sākums
2021. gada 20. janvāris
Viceprezidents (i) Kamala Herisa
Priekštecis Donalds Tramps
47. ASV viceprezidents
Amatā
2009. gada 20. janvāris — 2017. gada 20. janvāris
Prezidents Baraks Obama
Priekštecis Diks Čeinijs
Pēctecis Maiks Penss
ASV Senators no Delavēras
Amatā
1973. gada 3. janvāris — 2009. gada 15. janvāris
Priekštecis Džeimss Kalebs Bogs
Pēctecis Teds Kaufmans
Dzimšanas dati 1942. gada 20. novembrī (78 gadi)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Skrentona, Pensilvānija, ASV
Tautība amerikānis
Politiskā partija Demokrātiskā partija
Tēvs Džozefs Robinets Baidens Seniors
Māte Katerīna Jūdžina Baidena
Dzīvesbiedrs(-e)
Bērni
Profesija politiķis, jurists, rakstnieks
Augstskola
Reliģija katolis
Paraksts Joe Biden Signature.svg

Džozefs Robinets Baidens jaunākais (angļu: Joseph Robinette Biden, Jr., izrunā: [ˈdʒoʊzɨf rɒbɨˈnɛt ˈbaɪdən]; dzimis 1942. gada 20. novembrī) ir 46. ASV prezidents. No 2009. līdz 2017. gadam bijis ASV viceprezidents, bet no 1973. līdz 2009. gadam bijis ASV senators, pārstāvot Delavēras štatu.

1972. gadā ievēlēts ASV Senātā, bija sestais visu laiku jaunākais senators. Amatā pārvēlēts sešas reizes, kad atkāpās no amata bija ceturtais pēc atrašanās laika Senātā. 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanās Džo Baidens bija Baraka Obamas izraudzītais kandidāts ASV viceprezidenta amatam. Vēlēšanās Baraks Obama uzvarēja, un 2009. gadā Džo Aidenu inaugurēja viceprezidenta amatā, abus amatā pārvēlēja arī 2012. gada vēlēšanās. 2016. gada augustā Dž. Baidens oficiālā vizītē apmeklēja Latviju.[1] 2017. gada janvārī Džo Baidenam piešķīra Prezidenta brīvības medaļu.

2020. gada ASV prezidenta vēlēšanās Džo Baidens apsteidza Donaldu Trampu ar visu laiku lielāko balsu skaitu valsts vēsturē (81,2 miljoni balsu), prezidenta amatā stājās 2021. gada 20. janvārī.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baidens 10 gadu vecumā (1953)

Dzimis 1842. gada 20. novembrī Skrentonā, Pensilvānijā kā vecākais bērns angļu, franču un īru izcelsmes uzņēmēja Džozefa Robineta Baidena un viņa īru izcelsmes sievas Katerīnas Jūdžinas Baidenas, dzimušas Fineganas, ģimenē.[2] Viņam ir māsa Valērija un 2 brāļi — Frānsiss un Džeimss.[2]:9. Baidena tēvs sākotnēji bija turīgs, bet ap viņa piedzimšanas laiku nokļuva finansiālās grūtībās.[3][4][5] Vairākus gadus Baidena ģimene dzīvoja kopā ar vecvecākiem no mātes puses.[6] 1950. gados Skrentona piedzīvoja ekonomisko lejupslīdi, kā dēļ Baidena tēvs nevarēja atrast pastāvīgu darbu.[7] 1953. gadā Baidena ģimene dzīvoja Klejmontā, Delavērā, bet vēlāk pārcēlās uz Vilmingtonu, Delavērā.[8] Baidens bērnībā cieta no stostīšanās, bet ap divdesmit gadu vecumu tā izzuda.[9] Viņš pārvarējis stostīšanos, lasot dzejoļus pie spoguļa.[10]

1966. gada 27. augustā Džo Baidens apprecējās ar Neiliju Hanteri (1942—1972), Sirakjūsas Universitātes studenti, pārvarot viņas vecāku nevēlēšanos atļaut meitai precēties ar katoli.[11][12] Viņiem kopā piedzima trīs bērni — Bo Baidens (1969—2015), Hanters Baidens (dzimis 1970. gadā) un Naomi Baidena (1971—1972). 1968. gadā Dž. Baidens ieguva juridisko zinātņu doktora grādu Sirakjūsas Universitātē.[13]

1968. gadā Baidens darbojās Vilmingtonas advokātu birojā, kuru vadīja vietējais republikānis Viljams Prikets.[14] Baidenam nepatika toreizējā Delavēras gubernatora Čārlza Terija konservatīvā rasu politika, tāpēc viņš atbalstīja republikāni Raselu Petersonu, kas vēlāk uzvarēja 1968. gada Delavēras gubernatora vēlēšanas. Vietējie republikāņi Baidenu centās pierunāt pievienoties republikāņiem, bet viņš tomēr reģistrējies kā neatkarīgais, jo viņš neatbalstīja republikāni Ričardu Niksonu.[15]

Sākotnēji Baidens strādāja kā valsts nodrošinātais aizstāvis, bet vēlāk sāka strādāt advokātu birojā, kuru vadīja vietējais demokrātu aktīvists,[16] kurš pierunāja Baidenu pievienoties demokrātu grupai, kas mēģināja reformēt demokrātisko partiju.[17] Vēlāk Baidens pārreģistrējās uz Demokrātisko partiju.

Politiķa karjeras sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1970. gadā Dž. Baidens kandidēja uz Ņūkāslas pilsētas valdi (Delavērā), koncentrējoties uz tādām liberālām vērtībām, kā atbalsts valsts apmaksātiem mājokļiem priekšpilsētās.[18][19] Baidens uzvarēja vēlēšanās un stājās amatā 1971. gada 5. janvārī.[20][21] Esot amatā, Baidens nostājās pret autoceļu projektiem, baidoties, ka šo projektu realizēšana varētu sagraut Vilmingtonas apkaimi.[22]

1972. gada Senāta vēlēšanās viņš uzvarēja Delavēras senatoru republikāni Džeimsu Kalebu Bogu. Baidens bija vienīgais demokrāts, kurš stājās pretī Bogam. Viņa kampaņai trūka naudas un viņam nebija gandrīz nekādu iespēju uzvarēt. Viņa koncentrējās uz jautājumiem par Vjetnamas kara izbeigšanu, vidi, civiltiesībām un veselības sistēmas uzlabošanu.[23] Vēl dažus mēnešus pirms vēlēšanām, Baidens pirmsvēlēšanu aptaujās atpalika no Boga par gandrīz trīsdesmit procentpunktiem, bet viņa enerģija un prasme komunicēt ar vēlētājiem ļāva Baidenam uzvarēt vēlēšanas ar 50,5% balsu.[24]

1972. gadā, dažas nedēļas pēc viņa uzvaras Senāta vēlēšanās, Baidena sieva Neilija un viņa vienu gadu vecā meita Naomi gāja bojā autokatastrofā. Šajā negadījumā smagi cieta arī pāra abi mazgadīgie dēli — Bo un Hanters. Senatora zvērestu Baidens nodeva slimnīcas palātā, kur ārstējās viņa abi dēli.[11][25] Sākotnēji Baidens apsvēra domu atteikties no vietas Senātā, lai pievērstos savu dēlu audzināšanai, tomēr viņš izlēma katru dienu doties no Delavēras uz darbu Senātā Vašingtonā ar vilcienu un pēc tam atpakaļ, lai tādējādi no rītiem un vakaros būtu kopā ar dēliem.[26]

1987. gada 17. jūnijā Baidens apprecējās ar skolotāju Džilu Džeikobsu, ar kuru viņš iepazinās 1975. gadā.[27][28] Viņiem ir viena meita — Ešlija Baidena, kas ir sociālā darbiniece.

Pirmajos gados ASV Senātā Džo Baidens pievērsās patērētāju aizsardzības un vides problēmām.[29] 1974. gada intervijā Džo Baidens aprakstīja sevi kā liberāli attiecībā uz civiltiesībām un veselības sistēmu, bet konservatīvu attiecībā uz sociālajām jomām, tādām kā aborts vai iesaukšana militārā dienestā.[30]

Pēc tam, kad ASV Kongresam neizdevās ratificēt 1979. gadā parakstīto SIIS II līgumu starp PSRS vadītāju Leonīdu Brežņevu un ASV prezidentu Džimiju Kārteru, Baidens tikās ar PSRS ārlietu ministru Andreju Gromiko, lai paustu amerikāņu bažas.[31]

1988. gadā Baidenam atklāja galvas smadzeņu asinsvadu aneirismu, viņu kritiskā stāvoklī aizveda uz slimnīcu, kur veica steidzamu operāciju. Senātā viņš varēja atgriezties tikai pēc septiņiem mēnešiem.[32]

Senātā Baidens darbojās Juridiskajā komisijā. No 1987. līdz 1995. gadam viņš bija tās priekšsēdētājs, bet no 1995. gada līdz 1997. gadam — priekšsēdētāja biedrs. Baidens strādāja arī Senāta Ārlietu komisijā. Viņš bija tās priekšsēdētājs no 2001. gada līdz 2003. gadam un no 2007. līdz 2009. gadam.[33] Laikā, kad Baidens bija Senāta Ārlietu komisijas biedrs, viņš tikās ar vismaz 150 ārvalstu līderiem no 60 valstiskām un starptautiskām organizācijām.[34]

1999. gadā, Kosovas kara laikā, Baidens atbalstīja NATO bombardēšanu Dienvidslāvijas Federatīvajā Republikā. Viņš un toreizējais Arizonas senators Džons Makeins izstrādāja tā saucamo Kosovas rezolūciju, kurā aicināja Bilu Klintonu izmantot visus nepieciešamos spēkus, tostarp arī karaspēku, lai stātos pretī Slobodana Miloševiča un Dienvidslāvijas valdības darbībām pret etniskajiem albāņiem Kosovā.[35]

Baidens bija Afganistānas kara atbalstītājs, sakot: “Lai ko tas prasītu, mums tas būtu jādara.”[36] 2002. gadā, kā Senāta Ārlietu komisijas vadītājs viņš sacīja, ka Irākas prezidents Sadams Huseins ir drauds ASV drošībai un ka nav citas izvēles kā likvidēt šos draudus.[37] 2002. gada oktobrī Dž. Baidens balsoja par militārā spēka izmantošanu pret Irāku, apstiprinot ASV iebrukumu Irākā.

ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas (1988, 2008)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: 1988. gada ASV prezidenta vēlēšanas un 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanas

1987. gada 9. jūlijā Džo Baidens paziņoja par kandidēšanu ASV prezidenta amatam. Sākumā Baidens tika uzskatīts par spēcīgu kandidātu viņa mērenības un komunikācijas spēju dēļ, kā arī sava augstā amata dēļ Senāta Juridiskajā komisijā. Viņš patika pēckara paaudzei. Ja Baidens būtu ticis ievēlēts, viņš būtu bijis otrs jaunākais ASV prezidents pēc Džona F. Kenedija. 1987. gada pirmajā ceturksnī Baidens savāca vairāk līdzekļus nekā jebkurš cits demokrātiskās partijas priekšvēlēšanu kandidāts.[38][39] Bet 1987. gada septembrī viņš tika apsūdzēts par Leiboristu partijas līdera Nīla Kinoka runas izmantošanu savas uzstāšanās laikā, kas tika uztverta kā plaģiāts.[40] Baidens arī izteica pārspīlētus apgalvojumus, kā piemēram, ka viņš ir gājis civiltiesību gājienos.[41] 1987. gada 23. septembrī viņš izstājās no cīņas.[42]

2008. gadā Dž. Baidens atkal kandidēja ASV prezidenta amatam. Baidens lielākoties pievērsās Irākas karam. Kampaņas laikā 2007. gada vidū viņš izcēla savu ārpolitikas pieredzi salīdzinājumā ar Baraka Obamas pieredzi, sakot, ka Obama nebūtu gatavs veikt prezidenta pienākumos ārpolitikas jautājumos.[43] Baidens arī sacīja, ka Obama esot kopējis dažus viņa ārpolitikas priekšlikumus.[44] Baidenam bija grūtības savākt līdzekļus savai kampaņai,[45] un kampaņu negatīvi ietekmēja arī komentārs par Baraku Obamu, kur viņš nosauca Obamu par pirmo afroamerikāni, kurš ir daiļrunīgs, gudrs un izskatās diezgan labi. Komentārs izraisīja sašutumu afroamerikāņu kopienā. Viņš publiskajās aptaujās nekad nepacēlās virs 10 procentpunktiem. Baidens izstājās no cīņas 2008. gada 3. janvārī pēc sliktiem rezultātiem Aiovas pirmsvēlēšanu balsošanā.[46]

Viceprezidentūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baidens ar Baltijas valstu prezidentiem Daļu Grībauskaiti, Raimondu Vējoni un Tomasu Hendriku Ilvesu Rīgas pilī 2016. gada 23. augustā.

Īsi pēc Baidena izstāšanās no 2008. gada Demokrātiskās partijas priekšvēlēšanu cīņas, Baraks Obama paziņoja, ka ievēlēšanas gadījumā, viņš būtu ieinteresēts piedāvāt Baidenam nozīmīgu amatu savā administrācijā.[47] Sākotnēji Baidens atteica Obamam, kas piedāvāja viņu virzīt ASV viceprezidenta amatam, baidoties, ka viceprezidentūra atņemtu viņa ietekmi ASV Senātā.[48] Tomēr vēlāk viņi vienojās un 2008. gada 22. augustā Obama paziņoja, ka viņš ir izvēlējies Baidenu kā ASV viceprezidenta amata kandidātu.[49]

2008. gada 3. novembrī Demokrātu partijas prezidenta amata kandidāts Baraks Obama tika ievēlēts par ASV prezidentu, un kopā ar viņu Džo Baidens tika ievēlēts par ASV viceprezidentu. 2009. gada 20. janvārī Baidens tika inaugurēts kā 47. ASV viceprezidents, pārņemot amatu no Dika Čeinija. Viņš bija pirmais ASV viceprezidents no Delavēras štata. Viņš arī bija pirmais viceprezidents katolis. Kā ASV viceprezidents Baidens pārraudzīja infrastruktūras investīcijas, lai mazinātu globālās recesijas sekas.[50] Pēc Sendijas Hukas pamatskolas apšaudes Baidens vadīja darba grupu, lai pārskatītu šaujamieroču glabāšanu un samazinātu vardarbību.[51] Viceprezidentūras laikā Baidens katru otro mēnesi apmeklēja Irāku, kļūstot par Obamas administrācijas galveno pārstāvi, un komunicējot ar Irākas valdību.[52]

2011. gadā toreizējais Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers Vašingtonā Baidenam pasniedza Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiras apbalvojumu par viņa atbalstu, Latvijai iestājoties NATO.[53]

2012. gadā Baidens un Obama tika pārvēlēti savos amatos un 2013. gada 20. janvārī tika inaugurēti uz otro termiņu. Baidens turpināja vadīt darba grupu, kas pārskatīja šaujamieroču glabāšanu ar mērķi samazināt vardarbību. Obamas administrācija izdeva izpildrīkojumus un ierosināja jaunus ieroču kontroles pasākumus, tomēr Senāts neatbalstīja ierosinājumu.[54][55]

2015. gada 8. decembrī Baidens uzrunāja Ukrainas parlamentu lai izteiktu ASV atbalstu un politisko nostāju attiecībā uz Ukrainu un Donbasa karu.[56][57] Baidenam bija ciešas attiecības ar vairākiem Latīņamerikas līderiem, un Obamas administrācija pievērsa īpašu uzmanību šim reģionam. Dž. Baidens savas viceprezidentūras laikā 16 reizes apmeklēja šo reģionu.[58]

2015. gadā ASV Pārstāvju palātas spīkeris Džons Bēners un Senāta vairākuma līderis Mičs Makonels uzaicināja Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu uzrunāt Kongresu kopējā sēdē, nepaziņojot par to Obamas administrācijai. Šī protokola neievērošana lika Baidenam un 50 citiem kongresmeņiem izlaist Netanjahu runu.[59] 2016. gada augustā Baidens apmeklēja Serbiju, kur tikās ar Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču, un izteica līdzjūtību civilajiem upuriem, kas cietuši no bombardēšanas Kosovas kara laikā.[60] Kosovā viņš piedalījās ceremonijā, kur viņa dēla Bo vārdā tika pārsaukts lielceļš.[61]

2016. gadā Dž. Baidens kā viceprezidents oficiālā vizītē apmeklēja Latviju. Viņš solīja, ka ASV pieturēsies pie NATO 5. panta, nodrošinot atbalstu Baltijas valstīm konfliktu eskalācijas gadījumā.[62]

2017. gada 12. janvārī prezidents Baraks Obama apbalvoja Baidenu ar valsts augstāko civilo apbalvojumu — Prezidenta brīvības medaļu, atzinīgi novērtējot Baidenu par viņa ticību amerikāņiem, mīlestību pret valsti un mūža ieguldījumu ASV labā.[63]

Darbojoties Senātā, Baidens nekad nenodeva, tā saucamo, izšķirošo balsi, kas izšķir neizšķirtu situāciju Senātā. Tas padara viņu par vienīgo divu termiņu viceprezidentu, kurš nav nodevis izšķirošo balsi.[64]

2020. gada prezidenta kampaņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džo Baidens nodod zvēru prezidenta inigurācijas ceremonijā 2021. gada 20. janvārī.
Pamatraksts: 2020. gada ASV prezidenta vēlēšanas

2019. gada 25. aprīlī Dž. Baidens paziņoja par kandidēšanu uz ASV prezidenta amatu, sociālajā tīklā Twitter ievietojot videomateriālu. Dž. Baidens savu kampaņu nodēvēja kā "cīņu par tautas dvēseli".

2020. gada prezidenta kampaņas sākumā Baidenam bija visai vāji rezultāti Demokrātiskās partijas priekšvēlēšanu balsojumos. Aiovas priekšvēlēšanu balsojumā viņš ierindojās ceturtajā vietā, bet Ņūhempšīras priekšvēlēšanu balsojumā — piektajā.[65][66] Viņam labāk veicās Nevadas priekšvēlēšanu balsošanā, sasniedzot 15%, kas bija nepieciešams, lai saņemtu delegātu balsis, taču viņš joprojām ievērojami atpalika no Bērnija Sandersa par 21,6 procentpunktiem.[67] Dienvidkarolīnas priekšvēlēšanu balsojumā Dž. Baidens ieguva vairāk nekā 28%, tādējādi uzvarot šo priekšvēlēšanu balsojumu. Viņš uzvarēja arī daudzos svarīgos balsojumus tā saucamajā Super Tuesday. 2020. gada 8. aprīlis B. Sanderss COVID-20 pandēmijas dēļ izstājās no sacensības, tā ļaujot Džo Baidenam kļūt par Demokrātu partijas oficiālo kandidātu. Augustā Džo Baidens par viceprezidentes amata kandidāti izvēlējās Kamalu Herisu. 2020. gada 18. augustā Dž. Baidens oficiāli tika nominēts par Demokrātiskās partijas prezidenta amata kandidātu.

Kā vienu no galvenajiem šķēršļiem viņa ievēlēšanai eksperti minēja agrākās apsūdzības par nepiedienīgu saskarsmi ar sievietēm. Tāpat būtisks šķērslis Baidena ievēlēšanai bija viņa vecums, jo vairums demokrātu atbalstītāju priekšroku dod gados jaunākiem politiķiem.[68]

2020. gada novembrī Džo Baidens uzvarēja vēlēšanās un kļuva par 46. ASV prezidentu. Viņš pārspēja esošo ASV prezidentu Donaldu Trampu, kļūstot par pirmo kandidātu kopš Bila Klintona, kurš pārspējis iepriekšējo prezidentu. Mediji izziņoja Baidena uzvaru, tomēr Tramps savā Twitter kontā apgalvoja, ka viņš ir uzvarējis šajās vēlēšanās. Twitter gan norādīja, ka tā nav patiesība, bet Tramps uzskatīja, ka vēlēšanās notikusi masveidīga balsu falsifikācija un pieprasīja pārtraukt balsu skaitīšanu.[69]

Prezidentūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2021. gada 20. janvārī Džo Baidens tika inaugurēts kā 46. ASV prezidents.[70][71] Savā inaugurācijas runā, kas ilga 21 minūti, Baidens ieskicēja problēmas, ar kurām viņam būs jācīnās, kā piemēram, cīņa ar COVID-19 pandēmiju un rasu nevienlīdzību.[72] 78 gadu vecumā viņš kļuva par visvecāko inaugurēto ASV prezidentu.[73] Viņš ir otrais ASV prezidents, kurš sevi pozicionē kā katoli, pirmajam esot Džonam F. Kenedijam.

Īsi pēc inaugurācijas Baidens parakstīja 17 rīkojumus, kas mainīja iepriekšējā prezidenta Donalda Trampa īstenoto politiku. Tostarp ASV no jauna pievienojās Parīzes Klimata nolīgumam.[74] Nedēļu pēc atrašanās amatā Monmoutas Universitātes aptauja parādīja, ka 54% amerikāņu vērtē Baidena darbu pozitīvi, bet 30% — negatīvi.[75]

29. janvārī Baidens parakstīja vēl vairākus izpildrīkojumus imigrācijas politikā. Ar tiem tika atjaunota virkne tiesību uz patvērumu ASV, kas bija atceltas Donalda Trampa administrācijas laikā.[76] 2021. gada 4. februārī Baidens paziņoja, ka ASV pārtrauks militāro atbalstu Saūda Arābijas vadītajai militārajai kampaņai Jemenā, apturēs spēku izvešanu no Vācijas, kā arī solīja stingri vērsties pret Ķīnas un Krievijas pieaugošajiem draudiem.[77]

2021. gada 25. februārī ASV gaisa spēki, pēc Baidena un ASV Aizsardzības sekretāra Loida Ostina atļaujas, veica triecienu pret Irānu atbalstoša grupējuma pozīcijām Sīrijā. Šis bija pirmais militārais trieciens, kas veikts Džo Baidena prezidentūras laikā.[78][79]

2021. gada 11. martā Baidens parakstīja 1,9 triljonus ASV dolāru vērtu ekonomikas atbalsta plānu COVID-19 seku novēršanai. Plāns paredzēja piešķirt amerikāņiem līdz 1400 ASV dolāru lielu finansiālu palīdzību, paplašināt atbalstu bezdarba gadījumā un piešķirt papildu resursus skolu ātrai atvēršanai. Pēc atbalsta plāna parakstīšanas Dž. Baidens uzsvēra, ka šī nauda palīdzēs atjaunot ASV ekonomiku un atbalstīs strādniekus un vidusslāni.[80]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Toms Pastors. «Ar vārdiem «esam sabiedrotie» Latvijā ierodas ASV viceprezidents Baidens». Latvijas Sabiedriskais medijs, 2016. gada 23. augustā. Skatīts: 2016. gada 23. augustā.
  2. ↑ 2,0 2,1 Jules Witcover. Joe Biden: A Life of Trial and Redemption. New York City : William Morrow, 2010. ISBN 978-0-06-179198-7.
  3. ↑ Katie Russell. «Joe Biden's family tree: how tragedy shaped the US president-elect». The Telegraph (en-GB), 2020. gada 11. novembris. ISSN 0307-1235. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 8. janvāris. Skatīts: 2020. gada 1. decembris.
  4. ↑ Joe Biden. Promises to Keep: On Life and Politics. Random House, 2008. 16–17. lpp. ISBN 978-0812976212.
  5. ↑ Witcover (2010), pp. 7-8.
  6. ↑ John M. Broder. «Father's Tough Life an Inspiration for Biden». The New York Times, 2008. gada 23. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 8. novembris. Skatīts: 2008. gada 24. oktobris.
  7. ↑ Michael Rubinkam. «Biden's Scranton childhood left lasting impression». Fox News. Associated Press, 2008. gada 27. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. janvāris. Skatīts: 2008. gada 7. septembris.
  8. ↑ https://www.nytimes.com/2008/10/24/us/politics/24biden.html
  9. ↑ Joseph R., Jr. Biden. «Letter to National Stuttering Association chairman». National Stuttering Association, 2009. gada 9. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 28. jūlijs. Skatīts: 2010. gada 9. decembris.
  10. ↑ «Joe Biden's childhood struggle with a stutter: How he overcame it and how it shaped him». Los Angeles Times. 2019. gada 16. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 16. septembris. Skatīts: 2020. gada 24. jūlijs.
  11. ↑ 11,0 11,1 «A timeline of U.S. Sen. Joe Biden's life and career». San Francisco Chronicle. Associated Press. 2008. gada 23. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 25. septembris. Skatīts: 2008. gada 6. septembris.
  12. ↑ Biden, Promises to Keep, pp. 32, 36—37.
  13. ↑ «Biden, Joseph Robinette, Jr.». Biographical Directory of the United States Congress. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 27. augusts. Skatīts: 2008. gada 19. augusts.
  14. ↑ Laurence I. Barrett. «Campaign Portrait, Joe Biden: Orator for the Next Generation». Time, 1987. gada 22. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 13. novembris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  15. ↑ Carl P. Leubsdorf. «Biden Keeps Sights Set On White House». The Dallas Morning News, 1987. gada 6. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 3. janvāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  16. ↑ Current Biography Yearbook 1987, p. 43.
  17. ↑ Witcover (2010), p. 86
  18. ↑ Witcover (2010), p. 59.
  19. ↑ Jane Harriman. «Joe Biden: Hope for Democratic Party in '72?». Newspapers.com (The News Journal), 1969. gada 31. decembris. 3. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 2. augusts. Skatīts: 2019. gada 1. maijs.
  20. ↑ «County Council to Take Oath». The News Journal (Wilmington, DE). 1971. gada 2. janvāris. 4. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. janvāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris – caur Newspapers.com.
  21. ↑ «Conner Calls Shake of 7 Lucky Omen for Council». The News Journal (Wilmington, DE). 1971. gada 6. janvāris. 3. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. janvāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris – caur Newspapers.com.
  22. ↑ Witcover (2010), p. 62.
  23. ↑ Brian Naylor. «Biden's Road to Senate Took Tragic Turn». National Public Radio, 2007. gada 8. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 11. septembris. Skatīts: 2008. gada 12. septembris.
  24. ↑ Current Biography Yearbook 1987, p. 43.
  25. ↑ «Biden's Wife, Child Killed in Car Crash». The New York Times (en-US). 1972. gada 19. decembris. 9. lpp. ISSN 0362-4331. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 2. decembris. Skatīts: 2021. gada 8. janvāris.
  26. ↑ «Džo Baidens - politiskā karjera, kuras varēja nemaz nebūt». TVNET. 2020. gada 31. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 31. oktobrī.
  27. ↑ Biden, Promises to Keep, p. 113.
  28. ↑ Katharine Q. Seelye. «Jill Biden Heads Toward Life in the Spotlight (Published 2008)». The New York Times (en-US), 2008-08-25. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2021-01-14.
  29. ↑ «200 Faces for the Future». Time (magazine). 1974. gada 15. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 13. augusts. Skatīts: 2008. gada 23. augusts.
  30. ↑ «Death and the All-American Boy | Washingtonian (DC)». Washingtonian (en-US). 1974-06-01. Skatīts: 2021-01-14.
  31. ↑ Jeswald W. Salacuse. Leading Leaders: How to Manage Smart, Talented, Rich and Powerful People. American Management Association, 2005. ISBN 0-8144-0855-9. p. 144.
  32. ↑ Calvin Woodward. «V.P. candidate profile: Sen. Joe Biden». The Seattle Times. Associated Press, 2008. gada 22. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 30. decembris. Skatīts: 2008. gada 7. septembris.
  33. ↑ Pranshu Verma. «Biden, an Amtrak Evangelist, Could Be a Lifeline for a Rail Agency in Crisis». The New York Times (en-US), 2020. gada 24. oktobris. ISSN 0362-4331. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 19. novembris. Skatīts: 2020. gada 19. novembris.
  34. ↑ Glenn Kessler. «Meetings with Foreign Leaders? Biden's Been There, Done That». The Washington Post, 2008. gada 23. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. janvāris. Skatīts: 2009. gada 5. novembris.
  35. ↑ Elizabeth Holmes. «Biden, McCain Have a Friendship—and More—in Common». The Wall Street Journal, 2008. gada 25. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 16. oktobris. Skatīts: 2009. gada 5. novembris.
  36. ↑ Michael Crowley. «HawkDown». The New Republic. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 16. oktobris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris. Even before Obama announced his run for president, Biden was warning that Afghanistan, not Iraq, was the 'central front' in the war against Al Qaeda, requiring a major U.S. commitment. 'Whatever it takes, we should do it,' Biden said in February 2002.
  37. ↑ Tim Russert. «MTP Transcript for April 29, 2007». Meet the Press (NBC News), 2007. gada 29. aprīlis. 2. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 8. decembris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  38. ↑ Robin Toner. «Biden, Once the Field's Hot Democrat, Is Being Overtaken by Cooler Rivals». The New York Times, 1987. gada 31. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 3. janvāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  39. ↑ Robin Toner. «Biden, Once the Field's Hot Democrat, Is Being Overtaken by Cooler Rivals (Published 1987)». The New York Times (en-US), 1987-08-31. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2020-12-21.
  40. ↑ Maureen Dowd. «Biden's Debate Finale: An Echo From Abroad». The New York Times, 1987. gada 12. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 15. februāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  41. ↑ Matt Flegenheimer. «Biden's First Run for President Was a Calamity. Some Missteps Still Resonate.». The New York Times, 2019. gada 3. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 3. jūnijs. Skatīts: 2019. gada 3. jūnijs.
  42. ↑ E. J. Dionne Jr.. «Biden Withdraws Bid for President in Wake of Furor». The New York Times, 1987. gada 24. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 21. decembris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  43. ↑ «Transcript: The Democratic Debate». ABC News. 2007. gada 19. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 11. oktobris. Skatīts: 2008. gada 24. septembris.
  44. ↑ James Traub. «After Cheney». The New York Times Magazine, 2009. gada 24. novembris. MM34. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 3. janvāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  45. ↑ «Conventions 2008: Sen. Joseph Biden (D)». National Journal. 2008. gada 25. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 6. septembris. Skatīts: 2008. gada 16. septembris.
  46. ↑ Shailagh Murray. «Biden, Dodd Withdraw From Race». The Washington Post, 2008. gada 4. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 20. maijā. Skatīts: 2008. gada 29. augusts.
  47. ↑ Ryan Lizza. «Biden's Brief». The New Yorker, 2008. gada 20. oktobris. Skatīts: 2008. gada 24. novembris.
  48. ↑ Jeanne Cummings. «Joe Biden, 'the skunk at the family picnic'». The Politico, 2009. gada 16. septembris. Skatīts: 2009. gada 17. septembris.
  49. ↑ Jose Antonio Vargas. «Obama's veep message to supporters». The Washington Post. Associated Press, 2008. gada 23. augusts. Skatīts: 2008. gada 23. augusts.
  50. ↑ Michael Scherer. [content.time.com/time/subscriber/article/0,33009,1908417,00.html «What Happened to the Stimulus?»]. Times. Times, 2009. gada 1. jūlijs. Skatīts: 2009. gada 1. jūlijs.
  51. ↑ Leigh Ann Caldwell. «Obama sets up gun violence task force». CBS News, 2012. gada 19. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. janvāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  52. ↑ James Traub. «After Cheney». The New York Times Magazine, 2009. gada 24. novembris. MM34. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 3. janvāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  53. ↑ «No Zatlera saņēmis arī Triju Zvaigžņu ordeni. Kādas attiecības saista Baidenu ar Latviju». Jauns. Jauns. 2020. gada 13. novembris. Skatīts: 2020. gada 13. novembris.
  54. ↑ Michael Scherer. «The Next Gun Fight». Time, 2013. gada 28. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 3. janvāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  55. ↑ Jonathan Weisman. «Senate Blocks Drive for Gun Control». The New York Times, 2013. gada 17. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 3. janvāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  56. ↑ «U.S. Vice President Joe Biden's Dec. 8 speech to Ukraine's parliament (VIDEO, TRANSCRIPT)». kyivpost.com. 2015. gada 8. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 9. decembris. Skatīts: 2021. gada 20. janvāris.
  57. ↑ Leonid Bershidsky. «How Ukraine's President Fooled Joe Biden». Bloomberg.com, 2018. gada 25. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 30. janvāris. Skatīts: 2018. gada 30. janvāris.
  58. ↑ Christian Paz. «The Biden Doctrine Begins With Latin America». The Atlantic, 2020. gada 26. oktobris. ISSN 1072-7825. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 11. novembris. Skatīts: 2020. gada 15. novembris.
  59. ↑ Alexandra Jaffe. «The list of Democrats skipping Netanyahu's speech». CNN. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 18. augusts. Skatīts: 2020. gada 26. februāris.
  60. ↑ Ingrid Melander. «Biden offers condolences for Serbs killed in 1999 NATO air strikes». Reuters, 2016. gada 16. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. janvāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris.
  61. ↑ Fatos Bytyci. «'We owe you so much,' Kosovo to tell Biden as street named after late son». Reuters, 2016. gada 15. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. janvāris. Skatīts: 2020. gada 24. oktobris.
  62. ↑ «Īsi un kodolīgi: kas ir Džo Baidens?». Jauns. Jauns. 2020. gada 3. novembris. Skatīts: 2020. gada 3. novembris.
  63. ↑ «Baidens apbalvots ar prestižo Brīvības medaļ». Delif.lv. Delfi. 2017. gada 13. janvāris. Skatīts: 2017. gada 13. janvāris.
  64. ↑ Aaron Bycoffe. «Pence Has Already Done Something Biden Never Did: Break A Senate Tie». FiveThirtyEight, 2017. gada 7. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 3. janvāris. Skatīts: 2021. gada 24. janvāris. Twelve vice presidents, including Biden, never broke a tie; Biden was the longest-serving vice president to never do so.
  65. ↑ «2020 Iowa Democratic Caucuses Live Results». The Washington Post. 2020. gada 3. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 7. decembris. Skatīts: 2020. gada 22. marts.
  66. ↑ «New Hampshire results». NBC News. 2020. gada 11. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 12. februāris. Skatīts: 2020. gada 12. februāris.
  67. ↑ «2020 Nevada Caucus Results». Politico. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 15. novembris. Skatīts: 2020. gada 14. novembris.
  68. ↑ «Baidens paziņo par kandidēšanu ASV prezidenta vēlēšanās». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2020-12-21.
  69. ↑ «Mediji: ASV prezidenta vēlēšanās uzvarējis demokrāts Džo Baidens». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2020-11-7.
  70. ↑ Hunnicutt, Trevor; Zengerle, Patricia; Renshaw, Jarrett. «Taking helm of divided nation, U.S. President Biden calls for end to 'uncivil war'». Reuters, 2021. gada 20. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 20. janvāris. Skatīts: 2021. gada 20. janvāris.
  71. ↑ «Biden inauguration: New president sworn in amid Trump snub». BBC News (en-GB). 2021. gada 20. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 20. janvāris. Skatīts: 2021. gada 20. janvāris.
  72. ↑ «Inaugural adress by president Joseph R. Biden Jr.». www.whitehouse.gov (eng). Skatīts: 2021-20-1.
  73. ↑ «Džo Baidens kļūst par 46. ASV prezidentu». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2020-01-20.
  74. ↑ «Baidens paraksta 17 rīkojumus, mainot Trampa politiku». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2021-01-20.
  75. ↑ «Baidenam pirmajā nedēļā augstāks popularitātes reitings nekā Trampam visas prezidentūras laikā». www.tvnet.lv (latviešu). Skatīts: 2020-01-28.
  76. ↑ «Baidens turpina dzēst Trampa politisko mantojumu» (latviešu). Skatīts: 2021-29-1.
  77. ↑ «Baidens pārskata ASV ārpolitiku» (latviešu). Skatīts: 2021-5-2.
  78. ↑ Barbara Starr, Oren Liebermann, Nicole Gaouette. «US carries out air strikes in Syria targeting Iranian backed militias». CNN, 2021. gada 25. februāris. Skatīts: 2021. gada 2. marts.
  79. ↑ «ASV ar gaisa spēku triecienu Sīrijā raida signālu Irānas režīmam» (latviešu). Skatīts: 2021-26-2.
  80. ↑ Jim Tankersley, Michael Shear, Thomas Kaplan, Katie Rogers. «A weekslong campaign to sell the stimulus bill to the American public begins tonight.». The New York Times, 2021. gada 11. marts. Skatīts: 2021. gada 12. marts.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Džordžs Vašingtons (1789–1797)
  2. Džons Adamss (1797–1801)
  3. Tomass Džefersons (1801–1809)
  4. Džeimss Medisons (1809–1817)
  5. Džeimss Monro (1817–1825)
  6. Džons Kvinsijs Adamss (1825–1829)
  7. Endrū Džeksons (1829–1837)
  8. Martins Van Burens (1837–1841)
  9. Viljams Herisons (1841)
  10. Džons Tailers (1841–1845)
  11. Džeimss Polks (1845–1849)
  12. Zekerijs Teilors (1849–1850)
  13. Milards Filmors (1850–1853)
  14. Frenklins Pīrss (1853–1857)
  15. Džeimss Bjūkenens (1857–1861)
  16. Abrahams Linkolns (1861–1865)
  17. Endrū Džonsons (1865–1869)
  18. Uliss Grānts (1869–1877)
  19. Raterfords Heiss (1877–1881)
  20. Džeimss Gārfīlds (1881)
  21. Česters Arturs (1881–1885)
  22. Grovers Klīvlends (1885–1889)
  23. Bendžamins Herisons (1889–1893)
  24. Grovers Klīvlends (1893–1897)
  25. Viljams Makinlijs (1897–1901)
  26. Teodors Rūzvelts (1901–1909)
  27. Viljams Tāfts (1909–1913)
  28. Vudro Vilsons (1913–1921)
  29. Vorens Hārdings (1921–1923)
  30. Kelvins Kūlidžs (1923–1929)
  31. Herberts Hūvers (1929–1933)
  32. Franklins Rūzvelts (1933–1945)
  33. Harijs Trumens (1945–1953)
  34. Dvaits Eizenhauers (1953–1961)
  35. Džons Kenedijs (1961–1963)
  36. Lindons Džonsons (1963–1969)
  37. Ričards Niksons (1969–1974)
  38. Džeralds Fords (1974–1977)
  39. Džimijs Kārters (1977–1981)
  40. Ronalds Reigans (1981–1989)
  41. Džordžs Herberts Volkers Bušs (1989–1993)
  42. Bills Klintons (1993–2001)
  43. Džordžs Volkers Bušs (2001–2009)
  44. Baraks Obama (2009–2017)
  45. Donalds Tramps (2017–2021)
  46. Džo Baidens (2021–pašlaik)
ASV prezidenta zīmogs
Džons Adamss • Tomass Džefersons • Ārons Bers • Džordžs Klintons • Denjels D. Tompkinss • Džons Kelhūns • Martins Van Burens • Ričards Džonsons • Džons Tailers • Džordžs M. Dalass • Milards Filmors • Viljams R. Kings • Džons K. Brekinridžs • Hanibals Hemlins • Endrū Džonsons • Šailers Kolfakss • Henrijs Vilsons • Viljams E. Vīlers • Česters Arturs • Tomass Hendrikss • Levi Mortons • Edlejs Stīvensons • Gerets Hobārts • Teodors Rūzvelts • Čārlzs Fērbenkss • Džeimss Šērmens • Tomass Māršals • Kelvins Kūlidžs • Čārlzs Doss • Čārlzs Kērtiss • Džons Gārners • Henrijs Voless • Harijs Trumens • Albens Bārklijs • Ričards Niksons • Lindons Džonsons • Hjūberts Hamfrijs • Spiro Agņū • Džeralds Fords • Nelsons Rokfellers • Volters Mondeils • Džordžs H. V. Bušs • Dens Kveils • Els Gors • Diks Čeinijs • Džo Baidens • Maiks Penss • Kamala Herisa
ASV prezidenta ģērbonis
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Džo_Baidens&oldid=3397929"