Pāriet uz saturu

Vorens Hārdings

Vikipēdijas lapa
Vorens Gameiljels Hārdings
Warren Gamaliel Harding
29. ASV prezidents
Amatā
1921. gada 4. marts — 1923. gada 2. augusts
Viceprezidents (i) Kelvins Kūlidžs
Priekštecis Vudro Vilsons
Pēctecis Kelvins Kūlidžs
ASV senators no Ohaio
Amatā
1915. gada 4. marts — 1921. gada 13. janvāris
Priekštecis Teodors E. Bērtons
Pēctecis Frenks B. Villiss
Dzimšanas dati 1865. gada 2. novembrī
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Blūmingrūva, Ohaio, Amerikas Savienotās Valstis
Miršanas dati 1923. gada 2. augustā (57 gadu vecumā)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Sanfrancisko, Kalifornija, Amerikas Savienotās Valstis
Politiskā partija Republikāniskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Florensa Klinga Hārdinga
Profesija laikraksta redaktors
Reliģija baptists
Paraksts

Vorens Gameiljels Hārdings (angļu: Warren Gamaliel Harding; dzimis 1865. gada 2. novembrī, miris 1923. gada 2. augustā) bija 29. Amerikas Savienoto Valstu prezidents, pārstāvot Republikāņu partiju. Viņš prezidenta amatā atradās no 1921. līdz 1923. gadam un bija pirmais žurnālists, kas kļuva par ASV prezidentu. Hārdings kļuva pazīstams ar 1920. gada vēlēšanu kampaņu, kuras galvenais sauklis bija Return to Normalcy — aicinājums pēc Pirmā pasaules kara atgriezties pie pirmskara stabilitātes un progresīvisma laikmeta reformām.[1][2] Viņš iestājās par uzņēmējdarbību veicinošu politiku, uzsverot minimālu valdības iejaukšanos saimniecībā. Tika samazināti nodokļi, ieviesti tirdzniecības tarifi (Fordnija–Makambera likums), kā arī ar 1921. gada Budžeta un grāmatvedības likumu izveidots Budžeta birojs un Valsts grāmatvedības dienests.[3][4][5][6][7]

Ārpolitikā Hārdings uzsvēra izolacionismu, tostarp atteikšanos no dalības Tautu Savienībā un Vašingtonas jūras bruņojuma konferences (1921–1922) sasaukšanu, kur tika noslēgti līgumi par flotes ierobežošanu un stabilitāti Klusā okeāna reģionā.[8] Viņš uzskatīja, ka “Amerikai nepieciešami nevis varoņdarbi, bet atveseļošanās, nevis patentētas zāles, bet normāli apstākļi, nevis revolūcija, bet atjaunotnes darbi”, un veicināja pāreju uz mierīgu pēckara atveseļošanos. Lai gan Hārdinga prezidentūra sākotnēji tika vērtēta pozitīvi, to drīz aizēnoja virkne korupcijas skandālu. Viņa tuvos padomniekus dēvēja par “pokera kabinetu”, un vairāki augsta ranga ierēdņi bija saistīti ar kukuļņemšanu un nelegālām vienošanām, tostarp slavenais Teapot Dome skandāls, kurā tika noslēgti slepeni naftas ieguves līgumi, un Veterānu biroja pārkāpumi.[9][10][11] Iekšlietu sekretārs Alberts Folls kļuva par pirmo ASV ministru, kurš nonāca cietumā.

Vorens Hārdings nomira pēkšņi amatā 1923. gada 2. augustā, prezidenta vizītes laikā Sanfrancisko. Nāves cēlonis visbiežāk tiek norādīts kā miokarda infarkts, lai gan tolaik pastāvēja arī citas versijas.[12] Pēc nāves viņu amatā nomainīja viceprezidents Kelvins Kūlidžs. Lai gan dzīves laikā Hārdings bija populārs, vēlākajos vēstures vērtējumos viņš bieži tiek ierindots starp visvājākajiem ASV prezidentiem, galvenokārt korupcijas un vadības trūkuma dēļ. Tomēr daļa mūsdienu vēsturnieku atzīst arī viņa ieguldījumu pēckara stabilizācijā un institucionālajās reformās.[13][14]

Politiskā karjera pirms prezidentūras

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hārdings 1900.-tajos gados

Vorens G. Hārdings politisko karjeru uzsāka savā dzimtajā Ohaio štatā. No 1899. līdz 1903. gadam viņš darbojās Ohaio štata Senātā,[15] kur guva atzinību kā mēreni noskaņots un saliedējošs politiķis, kurš priekšroku deva kompromisiem un izvairījās no ideoloģiskām konfrontācijām. Viņa pragmatiskā pieeja un lojalitāte pret Republikāņu partiju palīdzēja nostiprināt viņa ietekmi štatā. 1904.–1905. gadā Hārdings ieņēma Ohaio vicegubernatora amatu, kurš pārsvarā bija ceremoniāls, taču ļāva viņam nostiprināt savu pozīciju Republikāņu partijas struktūrās. Lai gan 1910. gada gubernatora vēlēšanās viņš zaudēja demokrātam Džudsonam Harmanam, Hārdings saglabāja augošu politisko redzamību. Viņa valsts mēroga atpazīstamība pieauga 1912. gada Republikāņu nacionālajā konventā, kur Hārdings nolasīja prezidenta Viljama Tāfta oficiālo nominācijas runu. Šis notikums iezīmēja viņa pāreju no štata mēroga politiķa uz nacionāli atzīstamu partijas figūru.[16]

1914. gadā Hārdings tika ievēlēts ASV Senātā, kur viņš darbojās no 1915. līdz 1921. gadam.[17] Šis bija viņa pirmais ievērojamais panākums federālajā līmenī. Senātā viņš pārstāvēja konservatīvo jeb Old Guard republikāņu spārnu, kas atbalstīja ierobežotu federālās valdības lomu, uzņēmējdarbības brīvību, protekcionismu un zemus nodokļus.[13] Hārdings darbojās vairākās komitejās, tai skaitā par tirdzniecību, mežiem un teritorijām, kā arī 66. Kongresā vadīja Filipīnu komiteju. Ārpolitiskajos jautājumos viņš kritizēja prezidenta Vudro Vilsona pieeju, īpaši atteicās atbalstīt Versaļas līguma ratifikāciju bez būtiskām izmaiņām, un iebilda pret ASV pievienošanos Tautu Savienībai, uzskatot to par apdraudējumu nacionālajai suverenitātei. Viņš arī kritizēja pilsonisko brīvību ierobežojumus kara laikā un iestājās par sabiedrisko stabilitāti pēckara periodā, tai skaitā par radikālo kustību ierobežošanu. Iekšpolitikā Hārdings atbalstīja imigrācijas ierobežošanu, aizstāvot dominējošo republikāņu partijas nostāju par nepieciešamību kontrolēt imigrācijas plūsmu. Viņš balsoja arī par prohibīcijas īstenošanu, tostarp atbalstot veto pārvarēšanu Volsteda likumam (1919).[18][19] Sociālajos jautājumos Hārdings publiski aicināja uz rasu toleranci, taču šajā jomā neveidoja būtisku reformu programmu.

Līdz 1920. gadam Hārdings bija izveidojis sev stabilu reputāciju kā konservatīvs, taču samierniecisks politiķis, kurš konsekventi iestājās par ekonomisko mērenību un minimālu valdības iejaukšanos; nacionālo suverenitāti starptautiskajos jautājumos; sabiedrisko kārtību un autoritāti pēc Pirmā pasaules kara satricinājumiem. Viņa mērenais tēls, retoriskās spējas, lojalitāte partijai un atturīgā, bet uzticamā klātbūtne Senātā padarīja viņu par pievilcīgu kompromisa kandidātu Republikāņu partijas līderiem, gatavojoties 1920. gada prezidenta vēlēšanām.

1920. gada prezidenta vēlēšanas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Elektoru balsis 1920. gada prezidenta vēlēšanās. Hārdings uzvarēja ar 404:127

Vorena G. Hārdinga kandidatūra 1920. gada ASV prezidenta vēlēšanās bija viens no pārsteidzošākajiem pavērsieniem Republikāņu partijas vēsturē. Šīs vēlēšanas norisinājās Pirmā pasaules kara noslēgumā un prezidenta Vudro Vilsona termiņa izskaņā — laikā, kad sabiedrībā valdīja nogurums no starptautiskā aktīvisma, progresīvisma laikmeta reformām, ekonomiskās recesijas un politiskajiem satricinājumiem. Papildus, šīs bija arī pirmās vēlēšanas, kurās, pateicoties 19. ASV Konstitūcijas grozījumam, visos 48 štatos bija vispārējas sieviešu balsstiesības.

1920. gada Republikāņu nacionālajā konventā Čikāgā sākotnēji par vadošajiem kandidātiem tika uzskatīti ģenerālis Leonards Vudss, Ilinoisas gubernators Frenks Loudens un Kalifornijas senators Hirams Džonsons, taču neviens nespēja iegūt nepieciešamo vairākumu. Pēc ilgstošas un neizšķirtas balsošanas, desmitajā balsojumā tika izvirzīts kompromisa kandidāts — senators Vorens G. Hārdings. Šī izvēle vēlāk kļuva par leģendāru piemēru tā sauktās “piesmēķētās istabas” (angļu: smoke-filled room) politiskajai taktikai — norādot uz aizkulišu sarunām Čikāgas Blackstone viesnīcā.[20] Viceprezidenta amatam tika izraudzīts Masačūsetsas gubernators Kelvins Kūlidžs, kurš bija ieguvis popularitāti, stingri apspiežot Bostonas policistu streiku. Hārdinga kampaņa bija pazīstama ar tās tā saukto front porch campaign taktiku, tas ir, viņš palika savās mājās Merionā, Ohaio štatā, kur uzrunāja tūkstošiem apmeklētāju, delegāciju un žurnālistu no savas verandas, savukārt viņa kampaņas štābs aktīvi organizēja plašus mediju pasākumus, intervijas un publikācijas.[21] Kampaņas centrālais vēstījums bija solījums par return to normalcy (atgriešanos pie normāluma) — frāze, ko Hārdings formulēja savā 1920. gada 14. maija runā Bostonas Home Market klubā.[1][2][22] Šis sauklis simbolizēja sabiedrības vēlmi pēc stabilitātes, nacionālās suverenitātes, ekonomiskā liberālisma, minimālas valdības iejaukšanās, izolacionisma ārpolitikā, kā arī tradicionālo vērtību atjaunošanas pēc kara un sociālajiem satricinājumiem.

1920. gada 2. novembrī Hārdings guva vienu no pārliecinošākajām uzvarām ASV vēlēšanu vēsturē. Viņš sagrāva Demokrātu kandidātu, Ohaio gubernatoru Džeimsu M. Koksu, kura kandidāts viceprezidenta amatam bija jaunais Franklins D. Rūzvelts. Hārdings ieguva 60,3 % vēlētāju balsu, vairāk nekā 16 miljonus balsotāju atbalsta, un uzvarēja 404 no 531 elektoru balsīm, uzvarot gandrīz visos štatos ārpus tradicionāli demokrātiskajiem Dienvidiem.[23][24] Viņš uzvarēja pat Tenesī, kas kopš Rekonstrukcijas nebija balsojusi par republikāni. Šī vēlēšanu uzvara simbolizēja plašu sabiedrības noraidījumu Vudro Vilsona politikai, pieaugošo konservatīvismu, antielitārismu, skepsi pret starptautiskajām saistībām, un vēlmi pēc iekšpolitiskās atveseļošanās. Hārdinga ievēlēšana iezīmēja jaunu politisko virzienu 1920. gadu Amerikā, kas balstījās uz uzņēmējdarbību veicinošu pieeju, valdības ierobežošanu un sabiedrisko kārtību pēckara nestabilitātes apstākļos.

Prezidentūra (1921–1923)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hārdinga oficiālais Baltā nama portrets

Vorens G. Hārdings stājās Amerikas Savienoto Valstu prezidenta amatā 1921. gada 4. martā un vadīja valsti līdz savai nāvei 1923. gada 2. augustā. Viņa prezidentūra bija īsa, bet notikumiem bagāta, iezīmējoties ar pēckara ekonomiskās stabilizācijas centieniem, izolacionisma ārpolitiku, administratīvām reformām un skaļiem korupcijas skandāliem.

Hārdinga administrācija sastāvēja no virknes konservatīvu, biznesam labvēlīgu politiķu, kā arī dažiem kompetentiem reformistiem. Viņa kabinets iekļāva gan atzītus profesionāļus, gan personiskus draugus, kas vēlāk izraisīja vairākus skandālus. Nozīmīgākie kabineta locekļi bija Čārlzs Evanss Hjūzs (valsts sekretārs), Endrjū Melons (finanšu sekretārs, ilggadējs ietekmīgs ekonomiskās politikas veidotājs), Herberts Hūvers (tirdzniecības sekretārs, vēlāk 31. ASV prezidents), Alberts Fols (iekšlietu sekretārs, vēlāk iesaistīts Teapot Dome skandālā, pēc viņa aiziešanas 1923. gadā amatu ieņēma Hjūberts Vērks).

Hārdinga administrācija īstenoja konservatīvu fiskālo politiku, kas bija orientēta uz nodokļu samazināšanu, īpaši uzņēmumiem un turīgajiem slāņiem, aizsargtarifiem, piemēram, Fordnija–Makambera tarifs (1922), kas paredzēja augstus importa tarifus, aizsargājot vietējo rūpniecību, valsts izdevumu samazināšanu un budžeta konsolidāciju. Svarīgākais finanšu pārvaldības instruments bija Budžeta un grāmatvedības likums (1921), ar kuru izveidoja federālā budžeta sistēmu, kā arī Budžeta biroju un Valsts grāmatvedības dienestu, nodrošinot efektīvāku pārskatāmību un kontroli pār valsts izdevumiem.[3][4][5][6][7] Darba tirgus un uzņēmējdarbības regulācijā Hārdings nostājās darba devēju pusē, aicinot uz sociālo stabilitāti, taču atturējās no aktīvas iejaukšanās strīdos. Viņš neatbalstīja arodbiedrību centienus paplašināt ietekmi un bija kritisks pret streikiem, kas, viņaprāt, apdraudēja sabiedrisko kārtību. Vienlaikus viņš uzskatīja, ka valdībai jāveicina darba un kapitāla sadarbība, nevis tieša kontrole. 1922. gada dzelzceļa darbnīcu strādnieku streika laikā administrācija mēģināja panākt izlīgumu; pēc eskalācijas tika pieprasīta federāla injunkcija pret arodbiedrību akcijām. Tajā pašā periodā valdība risināja arī ogļraču streiku un ogļu piegāžu krīzi.

Viens no nozīmīgākajiem Hārdinga ārpolitikas panākumiem bija Vašingtonas jūras spēku konference (1921–1922), kurā piedalījās lielvalstis — ASV, Lielbritānija, Japāna, Francija un Itālija. Tā rezultātā tika panākta vienošanās par kara flotes ierobežošanu Klusā okeāna reģionā, kā arī par teritoriālās integritātes saglabāšanu Ķīnā. Tas bija būtisks solis pēc Pirmā pasaules kara starptautiskās spriedzes mazināšanā. Hārdings atbalstīja izolacionismu, atsakoties no ASV pievienošanās Tautu Savienībai un akcentējot bilaterālas attiecības. Viņa administrācija gan atbalstīja Eiropas pēckara atjaunošanu, tostarp parādu restrukturizāciju un diplomātiskos kontaktus, taču bez militāras vai institucionālas iesaistes.

Hārdings savās runās iestājās par rasu iecietību un afroamerikāņu līdzvērtīgu pilsonību, taču praktiski viņš neveica sistēmiskas reformas, lai apturētu segregāciju vai rasu diskrimināciju. 1921. gada oktobrī Birmingemā Hārdings publiski nosodīja linčošanu un atbalstīja Dajera pretlinčošanas likumu (tas Kongresā tomēr neizgāja Senāta obstrukciju). Viņš uzrunāja arī Dienvidu štatu sabiedrību, meklējot līdzsvaru starp reformām un konservatīvu vēlētāju interesēm. Hārdinga administrācija atbalstīja imigrācijas ierobežošanu, īpaši attiecībā uz Dienvideiropas un Austrumeiropas imigrantiem, kas tika uzskatīti par potenciāli radikāliem vai ekonomiski konkurējošiem. Šī politika kulminēja Emergency Quota Act (1921) pieņemšanā, kas pēc izcelsmes valsts noteica kvotas imigrācijai. Lai gan Hārdings publiski atbalstīja alkohola aizliegumu (prohibīciju), viņa administrācijas ieviestā kontrole bija vāja un selektīva. Ir vēsturiski pierādījumi, ka privātās tikšanās reizēs Hārdings pats pārkāpa aizlieguma noteikumus, un sabiedrībā pieauga neapmierinātība ar prohibīcijas neefektivitāti.

Prezidentūras laikā Hārdings iecēla vairākus federālos tiesnešus, tostarp četru Augstākās tiesas tiesnešu kandidātus. Tie bija Viljams Tāfts (bijušais prezidents, kurš kļuva par Augstākās tiesas priekšsēdētāju), Džordžs Saterlends, Pīrss Batlers un Edvards Terijs Senfords (visi konservatīvi juristi, kuri ietekmēja tiesas konservatīvo kursu 1920. un 1930. gados).

Hārdings bija pirmais prezidents, kura runu translēja radio — 1922. gada 30. maijā pie Linkolna memoriāla. Vēlāk radio izmantoja arī citiem mērķiem, uzsākot jaunu ēru politiskajā komunikācijā. Viņš bieži izmantoja publiskas runas un preses konferences, lai veidotu atvērtu tēlu. 1923. gada vasarā Hārdings devās plašā ceļojumā pa ASV rietumiem un Aļasku, kas tika dēvēts par “Ceļojumu uz izpratni” (Voyage of Understanding). Tās laikā viņš pēkšņi saslima un 2. augustā nomira Sanfrancisko, iespējams, no sirdstriekas vai smadzeņu insulta, pirms vēl bija izskanējušas apsūdzības pret vairākām viņa administrācijas amatpersonām.

Hārdinga prezidentūra bieži tiek vērtēta pretrunīgi. Tā iezīmējās ar ievērojamiem institucionāliem panākumiem un stabilizāciju, bet arī administratīvu haosu un korupciju, kas pēc viņa nāves būtiski iedragāja viņa reputāciju.

  1. 1 2 «Warren G. Harding». biography.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  2. 1 2 «Return to normalcy». britannica.com (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  3. 1 2 «Statute-42». govtrackus.s3.amazonaws.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  4. 1 2 «Budget». history.house.gov (angļu). US House of Representatives. Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  5. 1 2 «Introduction to the Federal Budget Process». congress.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  6. 1 2 «Protectionism in the Interwar Period». history.state.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  7. 1 2 «The Fordney-McCumber Tariff of 1922». eh.net (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  8. ↑ «The Washington Naval Conference, 1921–1922». history.state.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  9. ↑ «Teapot Dome Scandal». britannica.com. Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  10. ↑ «Warren G. Harding» (angļu). HISTORY.com. Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  11. ↑ «Scandals of the Harding Administration». ebsco.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  12. ↑ «Why President Warren G. Harding’s Sudden Death Sparked Rumors of Murder and Suicide». smithsonianmag.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  13. 1 2 «Warren G. Harding». britannica.com (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  14. ↑ «Warren G. Harding: Impact and Legacy». millercenter.org (angļu). Miller Center. Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  15. ↑ «Warren G. Harding Timeline». loc.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  16. ↑ «Warren G. Harding». bidenwhitehouse.archives.gov (angļu). The White House. Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  17. ↑ «HARDING, Warren Gamaliel (1865-1923)». bioguideretro.congress.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  18. ↑ «Warren G. Harding: Domestic Affairs». millercenter.org (angļu). Miller Center. Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  19. ↑ «The Senate Overrides the President's Veto of the Volstead Act». senate.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  20. ↑ «Now You Know: Where Was the Original ‘Smoke-Filled Room’?». time.com (angļu). TIME. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025. gada 19. maijā. Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  21. ↑ «Is this the new style "Front Porch" campaign?». loc.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  22. ↑ «Warren G. Harding speech to the Home Market Club». dp.la (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  23. ↑ «United States presidential election of 1920». britannica.com (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 1. augustā.
  24. ↑ «1920 - The American Presidency Project». presidency.ucsb.edu (angļu). Skatīts: 2025. gada 1. augustā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vorens_Hārdings&oldid=4351053"