Georgijs Čičerins
| ||||||||||||
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Georgijs Čičerins (krievu: Георгий Васильевич Чичерин; dzimis 1872. gada 24. novembrī, miris 1936. gada 7. jūlijā) bija krievu revolucionārs un politiķis. No 1918. līdz 1930. gadam bija KPFSR, vēlāk PSRS Ārlietu tautas komisārs.
Dzīvesɡājums
[labot | labot pirmkodu]Dzimis 1872. gada 24. novembrī Tambovas guberņas muižnieka Vasilija Čičerina un viņa vācbaltiešu izcelsmes sievas Žoržinas, dzimušas Meijendorfas, ģimenē. No viņa tēva dzimtas nākuši vairāki slaveni ģenerāļi, diplomāti, gubernatori. Georgija tēvocis Boriss Čičerins bija diplomāts, Šellinga un Hēgeļa piekritējs, pazīstams ar liberāliem uzskatiem, arī tēvs kādu laiku strādāja Krievijas vēstniecībā Parīzē. Māte bija paškoviešu kustības dalībniece. Tēvs 53 gadu vecumā mira no tuberkulozes, tad zēnam bija 10 gadu. Čičerins par savām bērnu dienām izteicies, ka: "Vide, kurā es augu, bija pārpilna atmiņu no diplomātiskās pasaules. Politiskās noslieces ģimenes lokā bija liberāli opozicionāras, un es kopš bērnības pieradu, ka valdība jālamā".[1]
Mācījās Tambovas guberņas ģimnāzijā, vēlāk ar ģimeni pārcēlās uz Pēterburgu, kur pēc vidusskolas beigšanas strādāja arhīvā. 1893. gadā iepazinās ar nākamajiem māksliniekiem Grabaru, Rērihu un Ščerbinovski. Šai laikā Čičerins nokļuva sociāldemokrātiski noskaņoto autoru Beļinska, Dobroļubova, Černiševska ietekmē. Bieži strīdējies ar tēvoci Borisu Čičerinu, jo viņam nepatika pārlieku liberālie tēvoča uzskati. 1895. gadā sāka studijas Sanktpēterburgas Universitātes vēstures un filozofijas fakultātē, strādādams Krievijas Impērijas Ārlietu ministrijā, uzrakstīja A. Gorčakova biogrāfiju.
1904. gadā viņš pēc tēvoča Borisa Čičerina nāves mantoja viņa muižu un ar iegūto naudu atbalstīja revolucionārus. Kad Krievijas slepenpolicija izsekoja t.s. Narbuta grupu, Čičerins bija spiests doties trimdā, nokļuva Pļehanova ietekmē un atbalstīja meņševikus. Iepazinās ar Kārli Lībknehtu.
Politiskā darbība
[labot | labot pirmkodu]1905. gada revolūcijas laikā tuvinājās boļševikiem. No 1907. gada KSDSP Ārzemju centrālā biroja loceklis, drīz vien kļuva par tās sekretāru. 1907. gadā Berlīnē apcietināts par spiegošanu, par viltotas pases lietošanu un sapulces organizēšanu izraidīja no Prūsijas. Lielbritānijā izplatīja informāciju par politiskās cīņa stāvokli Krievijā. Gvozdeva epopejas dēļ pilnīgi novērsās no meņševisma. Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā aktīvi cīnījās pret krievu emigrantu iekļaušanu angļu armijā. Čičerina darbība saistīja angļu specdienestu uzmanību, viņu vēlreiz arestēja 1917. gada 7. augustā sakarā ar spiegošanu. Krievijā izvērsās kampaņa pret Čičerina arestu un viņš kļuva populārs sabiedrībā. Galu galā angļu valdība bija spiesta viņu atbrīvot, 1918. gada 23. janvārī avīze Izvestija rabočih i krestjanskih deputatov rakstīja: "nesen no Anglijas atgriezušies biedri Čičerins un Petrovs, kurus angļu valdība bija ieslodzījusi kā "karalistei nevēlamus cilvēkus".[1]
Krievijā Čičerins pievienojās boļševiku partijai un bija nozīmēts kā Trocka pilnvarotais Brestļitovskas miera sarunu laikā. Marta sākumā Čičerins kļuva par Padomju Krievijas ārlietu komisāru, bija viens no Kominternes kongresa locekļiem.[2] Čičerins sekoja Vācijas ārpolitikai ar antibritisku attieksmi, to viņš attīstīja, esot ārlietu ministrs, kad briti bloķēja Krievijas ekspansiju Āzijā. Viņš pat ieteica Ļeņinam, ka angļu strādnieki jāliek brīvprātīgo vienībās 1920. gadā, kad Sarkanā armija jau bija pie Varšavas.
1922. gadā Čičerins piedalījās Dženovas konferencē un parakstīja Rapallo līgumu ar Vāciju. Viņš atbalstīja sadarbību ar Vāciju. Šai laikā viņam bija diplomātiskas sarunas arī ar Euženio Pacelli, vēlāko pāvestu Piju XII.
Attiecības starp Lielbritāniju un Padomju Savienību pasliktinājās, policijas uzbrukums tirdzniecības misijai Londonā un diplomātisko attiecību pārtraukšana ar Londonu iekrita vienā laikā ar grautiņiem PSRS pārstāvniecībās Pekinā un Šanhajā. Ostins Čemberlens apgalvoja, ka lai gan diplomātiskās attiecības ar PSRS ir pārtrauktas, tirdznieciskās var turpināties. Vācijas laikraksti rakstīja, ka viņš saistīts ar PSRS varenības augšanu, parādījis izcilas spējas kā "sarkanās" diplomātijas veidotājs.
Mūža nogale
[labot | labot pirmkodu]1920. gadu beigās Čičerina veselība pasliktinājās un ārsts Fersters, kas bija ārstējis Ļeņinu, viņam izstrādāja ceļojuma maršrutu. 1930. gadā viņš apceļoja Frankfurti pie Mainas, Leipcigu, Breslavu, Katovici, Varšavu. 1930. gada 21. jūlijā viņš atkāpās no amata slimības dēļ un tika aizvietots ar Maksimu Ļitvinovu.
Miris 1936. gada 7. jūnijā Maskavā. No Lielā terora laika līdz Hruščova atkusnim Čičerinu reti pieminēja Padomju Savienības komunistiskās partijas vēstures darbos.[3]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 Zarņickis S.Sergejevs "A. Čičerins"
- ↑ Dmitri Volkogonov, The rise and fall of the Soviet Empire, page 45
- ↑ Roy Medvedev, Let History Judge: The Origins and Consequences of Stalinism (London, 1971), p.202, ISBN 0-394-44645-3
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Georgijs Čičerins.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
|