Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (vācu: Georg Wilhelm Friedrich Hegel; dzimis 1770. gada 27. augustā, miris 1831. gada 14. novembrī) bija vācu filozofs un ideālists, pirmais sistemātiski fundamentālais domātājs, kurš iezīmēja jaunu pieeju sociālajai filozofijai.
Hēgelis saka, ka mūsdienu sabiedrība ir kaut kas vairāk par politiku. Kā arī viņš uzsver, ka valsts ir vispārīgais, kopīgais, tomēr tā nav identificējama ar sabiedrību. Sabiedrība, pēc Hēgeļa uzskatiem, pati nosaka kā rīkojas (katra indivīda autonomā darbība). Uzsver, ka valsti nedrīkst identificēt ar indivīdu. Savā darbā "Tiesību zinātnes" viņš sabiedrību sauc par pilsonisko sabiedrību. Pirmais pasaulē izstrādājis vispusīgi pamatotu dialektikas teoriju, ka arī dialektisko pētniecības metodi. Dabas un sabiedrības attīstības pamatā Hēgelis lika garīgu pirmcēloni - absolūto ideju. Uzskatīja, ka cilvēks pateicoties savām loģiskajām spējām, izziņas procesā pakapeniski virzās atpakaļ uz visa esošā pirmsākumu, kurš tagad izpaužas kā klasiskās filozofijas likumu un kategoriju sistēma. Šīs sistēmas t.i. Hēgeļa dialekts loģikas izejpunkts ir esamības jēdziens, no kura loģiski izriet kvalitāte un kvantitāte, būtība un parādība atklājot arī pretrunas un pretstatus, dialektisko noliegumu, nepieciešamību un nejaušību, iespējamību un īstenību u.c. kategorijas. Cilvēces vēsturi Hēgelis izprata kā brīvības idejas izplatīšanos.
Hēgelis bija viens no pirmajiem dižajiem filozofiem, kas bija universitātes profesors. Hēgelis savu sistēmu mācīja studentiem, no tā izriet Hēgeļa darbu atšķirības. Var izšķirt trīs veidu darbus. Pirmkārt, darbi, kurus publicēšanai sagatavoja pats Hēgelis, otrkārt, teksti, kuru pamats ir viņa lekciju piezīmes un visbeidzot veseli darbi, kas apkopoti no studentu lekciju konspektiem.
Hēgeļa slavenākais jaunības gadu darbs ir "Gara fenomenoloģija". Brieduma gadu darbs ir "Loģikas zinātne". Svarīgs darbs ir "Tiesību filozofija", kurā Hēgelis pētī valsts būtību un uzbūvi. Darbos par sabiedrību un kultūru ir analizējis tiesības, morāli un tikumību, ko saistīja ar īpašumu, ģimeni un valsti.
Gara fenomenoloģijā (Phänomenologie des Geistes, 1807) Hēgelis pievēršas pirmajai savas sistēmas daļai, proti, apraksta gara (Geist) evolūciju vēsturiskā, cilvēces pieredzē balstītā aspektā. Tas nozīmē, ka Hēgelis, aplūkojot dažādus vēstures, kultūras un reliģijas posmus, meklē apziņas pašizpausmes un attīstības nosacījumus, likumsakarības un rezultātus. Aprakstot dažādus gara izpausmes aspektus dažādās cilvēces attīstības stadijās, Hēgelis norāda uz gara likumsakarīgo virzību uz absolūtām zināšanām.
Darbs "Loģikas zinātne" (Wissenschaft der logik trīs daļās - Das Sein (1812), Die Lehre vom Wesen (1813), Die Lehre vom Begriff (1816)) ir Hēgeļa sistēmas vainagojums. Tajā Hēgelis meklē "Gara fenomenoloģija" aprakstītās gara attīstības likumsakarību saprātīgo pamatu (Hēgeļa darbā paustās idejas ievērojami atšķiras no loģikas izpratnes, kādu to māca Aristotelis). Hēgelis uzskata, ka loģikas uzbūve sevī ietver trīs līmeņus: esamības līmeni (Sein), būtības līmeni (Wesen) un jēdziena līmeni (Begriff). Līdzīgi, kā Gara fenomenoloģijā, Hēgelis izseko šo līmeņu uzbūvi, sākot no abstrakta esamības nojēguma loģikas sadaļā par esamību, turpinot par esamības būtiskajiem (Wesen — latviešu valodā "būtība", latīņu valodā "essentia") aspektiem loģikas sadaļā par būtību, un beidzot ar absolūtu zināšanu nojēgumu loģikas sadaļā par jēdzienu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis.
