Grieķijas militārā hunta

Grieķijas militārā hunta (Pulkvežu režīms) bija konservatīva, galēji labēja militārā diktatūra Grieķijas Karalistē no 1967. gada 21. aprīļa līdz 1974. gada 24. jūlijam.

Apvērsuma iemesli

Pēc Trumena doktrīnas pasludināšanas 1947. gadā, ASV un britu atbalstītajai grieķu valdībai 1949. gadā izdevās uzvarēt pilsoņu karā pret komunistiem. Pēc kara beigām valstī tika aizliegta komunistu partija un ierobežota arī demokrātiskās opozīcijas darbība. 1952. gadā Grieķija iestājās NATO, lai pasargātu sevi no PSRS satelītvalstīm Albānijas un Bulgārijas.

Pilsoņu kara sekas un Aukstā kara saspīlētā atmosfēra turpināja šķelt grieķu sabiedrību un politisko eliti. Karalis un bruņoto spēku vadība lielāko daļu kreiso opozicionāru uzskatīja par slēptiem komunistu aģentiem.

Pēc vēlēšanām 1963. un 1964. gadā par premjerministru kļuva opozicionārās Centra Savienības vadītājs Georgs Papandreu (vecākais). Lai arī jaunā karaļa Konstantīna II, kā konstitucionālā monarha vara bija ierobežota, viņš bieži iejaucās politikā un konfliktēja ar liberālajiem reformatoriem. 1965. gada jūlijā viņš atlaida Papandreu valdību, izraisot ilgstošu konstitucionālo krīzi.

Pēc neveiksmīgajiem mēģinājumiem izveidot sev patīkamu valdību, Konstantīns II iecēla pagaidu valdību, kas izsludināja jaunas vēlēšanas 1967. gada 28. maijā. Priekšvēlēšanu aptaujas liecināja, ka vēlēšanās atkal uzvarēs Papandreu vadītā Centra Savienība, kas gan neiegūs absolūto vairākumu un visticamāk par koalīcijas partneri piesaistīs kreiso Apvienoto Demokrātisko Fronti, kuru konservatīvie spēki uzskatīja par komunistu organizāciju. Iespēja, ka Apvienotā Demokrātiskā Fronte varētu nokļūt valdībā kalpoja par ieganstu dažādiem valsts apvērsuma un ārkārtas stāvokļa ieviešanas plāniem, kurus paralēli gatavoja karalis, konservatīvie politiķi un armijas pārstāvji.

Aprīļa apvērsums

1967. gada 21. aprīļa agrā rītā armijas vidējā līmeņa komandieri ģenerāļbrigadiera Pattakos, pulkvežu Papadopoulos un Makarezos vadībā sāka militāru valsts apvērsumu. Atēnu ielās tika izvietoti tanki un armijas patruļas izsūtītas pa visu pilsētu, lai pēc iepriekš sagatavota saraksta ātri arestētu valdības ministrus, visus vadošos politiķus, armijas vadītājus un opozīcijas aktīvistus. Kopumā tika aizturēti vairāki tūkstoši cilvēku. Viens no pirmajiem arestētajiem bija armijas virspavēlnieks ģenerālleitnants Spandidakis, kuru pulkveži drīz pārliecināja pievienoties apvērsumam un kurš nodrošināja pārējās armijas sadarbību.

Pa valsts radio skanēja militārie marši un huntas dekrēti. 6.00 no rīta Papadopoulos paziņoja, ka ir apturēta vienpadsmit konstitūcijas paragrāfu darbība.

Lai arī apvērsumam sākoties valdība lūdza karali mobilizēt valsts institūcijas pret apvērsuma rīkotājiem, karalis atteicās no aktīvas pretestības. 21. aprīlī Konstantīns II tikās ar apvērsuma organizētājiem, kā arī ar Aizsardzības ministrijas ēkā aizturēto premjerministru un vadošajiem ģenerāļiem. Sarunu gaitā kļuva skaidrs, ka patiesā vara pieder pulkvežiem, kurus karalis atzina par jauno Grieķijas valdību. Vienīgā piekāpšanās ko karalim izdevās panākt bija tā, ka par premjerministru tiek iecelts civilists Kollias, bijušais Grieķijas Augstākās tiesas ģenerālprokurors, taču viņš bija tikai aizsegs patiesajam huntas vadītājam, pulkvedim Papadopoulos.

21. aprīļa vakarā jaunā militārās huntas valdība nodeva zvērestu un pieņēma likumu, ar kuru faktiski tika apturēta līdzšinējās konstitūcijas darbība un atceltas plānotās vēlēšanas.

Konstantīns II vēlāk apgalvoja, ka nav redzējis citu izeju un piekritis huntas valdības izveidošana tikai tāpēc, lai iegūtu laiku pret-apvērsuma veikšanai. Karaļa akcepts no vienas puses leģitimizēja huntu, bet no otras, sagrāva viņa prestižu, kas izpaudās 1974. gada referendumā, kad valstī tika izbeigta monarhija.

Pulkvežu režīms

Apvērsums, huntas valdīšana un gāšana atklāja plaisu grieķu militārajās aprindās starp tiem, kas no Grieķijas bija bēguši 1941. gadā kopā ar karali un tiem, kas okupācijas gados bija palikuši Grieķijā vai karaļa trimdas valdībai pievienojušies tikai 1944. gadā. 1941. gada bēgļu grupa tika paaugstināta ātrāk, tāpēc bruņoto spēku augstākā vadība un ģenerāļu korpuss lielā mērā bija uzticīgi monarhijai un saglabāja nepatiku pret huntu, ko pārsvarā veidoja vidējā līmeņa pulkveži.

Huntas gados Militārās policijas un Drošības policijas darbinieki sevi uzskatīja par līdzvērtīgiem vai pārākiem par armijas virsniekiem. Hunta nevarēja pilnībā kontrolēt augstāko armijas vadību, tāpēc tā vairāk paļāvās uz sev lojālajiem vidējā līmeņa virsniekiem. Šī šķelšanās kļuva diktatūrai liktenīga 1973. gada 23. jūlijā, kad prezidenta, ģenerāļa Gizikis sapulcinātie bruņoto spēku vadītāji sarunās ar politiķiem piekrita demokrātijas atjaunošanai valstī.

Karaļa apvērsuma mēģinājums

Konstantīna II un huntas attiecības bija saspīlētas. Karalis vēlējās turpināt aktīvi iesaistīties politikā un militārajos jautājumos, kurpretī huntas pulkvežiem nebija nekādas vēlēšanās pieļaut viņa iejaukšanos.

Hunta pārvaldīja valsti ar dekrētu palīdzību kuriem tradicionāli nebija nepieciešams karaļa paraksts, tādējādi dodot Konstantīnam II iespēju vēlāk teikt, ka viņš nav parakstījis nevienu huntas dokumentu.

Militārais apvērsums tika starptautiski nosodīts un ASV Prezidents Lindons Džonsons ieteica Konstantīnam II, ka labākā izeja būtu jaunas valdības izveidošana. Karalis to uzskatīja par atbalstu saviem plāniem pret huntu vērsta apvērsuma organizēšanā. Tā kā Atēnas militāri kontrolēja hunta, karaļa plāns bija sapulcināt sev lojālas armijas vienības valsts ziemeļos, ieņemt valsts otro lielāko pilsētu Salonikus, izveidot jaunu valdību un cerēt, ka starptautiskā spiediena rezultātā hunta demisionēs un karalis varēs atgriezties Atēnās. 1967. gada 13. decembra rītā Konstantīns II ar sievu, abiem bērniem, māti un māsu kā arī premjerministru Kollias aizlidoja uz Kavalu valsts ziemeļos, kuru kontrolēja viņam lojāls ģenerālis. Grieķijas kara flote un gaisa spēki, kas nebija iekļauta huntas sastāvā, nostājās karaļa pusē. Tā vietā, lai savam atbalstam mobilizētu tautas masas un politiskās partijas, karalis paļāvās tikai uz sev lojālajiem militārajiem komandieriem. Tas deva iespēju huntai uzticīgajiem vidējā līmeņa virsniekiem arestēt karalim lojālos ģenerālus, pārņemt bruņoto vienību vadību un virzīties uz Kavalu, lai arestētu Konstantīnu II. Saprotot, ka apvērsuma mēģinājums ir izgāzies, karalis bēga no Grieķijas, ierodoties Romas lidostā 14. decembra rītā.

Reģentūra

Karaļa un premjerministra vienlaicīga bēgšana no valsts atstāja Grieķiju bez likumīgiem valsts vadītājiem. Hunta par reģentu iecēla ģenerālmajoru Zoitakis, kurš par premjerministru iecēla Papadopoulos. Reģenta statusu nostiprināja 1968. gadā pieņemtā konstitūcija.

Lai arī karaļa portrets palika uz monētām un sabiedriskajās ēkās, karaliskā ģerboņa lietošana tika izbeigta; Flote un Gaisa spēki vairs nebija “Karaliskie”; laikrakstiem aizliedza publicēt karaļa attēlus vai intervijas ar viņu.

Kad reģents Zoitakis pēc pāris gadiem kļuva par politisku traucēkli, 1972. gada 21. martā huntas valdība viņu nelikumīgi atbrīvoja no amata un viņa vietā iecēla Papadopoulos, tādējādi apvienojot reģenta un premjerministra amatus.

Huntas politika

Huntas ideoloģija centās radīt Jauno Grieķiju (Νέα Ελλάδα) ar saukli Kristīgo grieķu Grieķija (Ellas Ellinon Christianon). 21. aprīļa apvērsums tika saukts par nācijas glābšanas revolūciju, kuras pamatojums bija tāds, ka grieķu sabiedrību visos līmeņos ir pārņēmusi komunistu konspirācija. Lai glābtu valsti no komunistiem, bija nepieciešama drastiska rīcība. Savās runās Papadopoulos huntu attēloja kā ārstu un Grieķiju kā slimnieku. Lai operācijas gaitā pacienta dzīvība netiktu apdraudēta to ir nepieciešams ieģipsēt, piesiet pie operāciju galda un iemidzināt ar anestēziju.

Tā kā Grieķija joprojām bija NATO dalībvalsts, daļa Rietumvalstu atturējās no pārliekas huntas kritizēšanas. Liberālās Skandināvijas valstis un Nīderlande bija daudz naidīgākas un jau 1967. gada septembrī cēla prasību Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisijā pret Grieķiju, kas izlēma pati izstāties no Eiropas Padomes 1969. gada decembrī.

Papadopoulos atbalstīja konservatīvu kultūras politiku. Māksla, literatūra, mūzika un kino tika stingri kontrolēti, pastāvēja aizliegto grāmatu, filmu un dziesmu saraksti. Konservatīvie zemnieki bija dabīga huntas atbalsta bāze, tāpēc līdz tam novārtā atstātajiem lauku rajoniem tika palīdzēts attīstīties, zemniekiem tika izsniegti pabalsti, kurus nevajadzēja atmaksāt.

Vienlaikus, tika atļautas apolitiskas rietumu kultūras izpausmes. 1970. gadā Grieķijā tiek rādīta dokumentālā filma par Vudstokas mūzikas festivālu, lai arī policija kontrolēja un aizturēja „nekārtīgākos“ skatītājus. Krētā pastāvoša hipiju komūna mierīgi turpināja pastāvēt. Hunta aktīvi atbalstīja tūrisma attīstību, kas nozīmēja, ka rietumu apģērbs un dzīvesstila izpausmes netika ierobežotas.

1967. līdz 1973. bija pēdējie augstas ekonomiskās izaugsmes gadi pirms 70to gadu vidus vispasaules ekonomiskās krīzes, kad valstī bija zema inflācija un neliels bezdarbs. Izaugsmi veicināja valdības investīcijas tūrisma nozarē, brīva emigrācijas politika, valsts finansēti attīstības projekti (hidroelektrostaciju celtniecība) un atbalsts biznesam. Šajos gados Grieķijā sāk darboties Coca-Cola ražotne. Necaurspīdīgā finanšu dalīšana noveda arī pie korupcijas skandāliem, kad finansējumu saņēma viesnīcas, kas nekad netika atvērtas.

Tika atceltas un ierobežotas jebkādas pilsoniskās brīvības. Neskaidrība likumdošanā noveda pie nepotisma un favorītisma, kad likumi tika piemēroti pēc vajadzības. Valstī valdīja policijas un armijas patvaļa.

Politiskās represijas

Pēc apvērsuma 6188 huntas politiskie pretinieki tika ieslodzīti vai izsūtīti uz nomaļām grieķu salām. Diktatūras gados vismaz 3500 cilvēki ir tikuši spīdzināti Drošības policijas un Militārās policijas spīdzināšanu centros. Parastākās spīdzināšanas metodes bija: pēdu sišana ar nūjām vai metāla trupām; objektu iestumšana un nežēlīga kustināšana vagīnā vai ānusā; roku un pēdu nagu noraušana; lekšana uz vēdera; galvas un ķermeņa matu izraušana; žņaugšana u.c. Daži no spīdzināšanas upuriem tika sakropļoti uz visu atlikušo mūžu.

Opozīcija

Pirmās opozīcijas grupas Grieķijā un trimdā sāka veidoties jau 1968. gadā. 1968. gada 13. augustā tika veikts pirmais neveiksmīgais atentāta mēģinājums pret Papadopoulos. Atentāta rīkotājs Panagoulis tika notiesāts uz nāvi, pavadīja piecus gadus cietumā un pēc huntas sabrukuma tika ievēlēts parlamentā.

1970. gada 19. septembrī, Korfu salā dzimušais students Kostas Georgakis, protestējot pret diktatūru, pašsadedzinājās Dženovas Mateoti laukumā tādējādi piesaistot ievērojamu starptautisko uzmanību huntas cilvēktiesību pārkāpumiem. Baidoties no nemieriem, hunta četrus mēnešus aizkavēja viņa mirstīgo atlieku nogādāšanu mājās.

1973. gada maijā tika atklāta un apspiesta sacelšanās grieķu kara flotē. Uzzinot par savu demokrātiski noskaņoto biedru arestu, grieķu flotes karakuģis Velos, kurš piedalījās NATO kara manevros, 1973. gada 23. maijā atteicās atgriezties Grieķijā un palika Itālijā. Kuģa kapteinis un visi virsnieki pieprasīja un saņēma politisko patvērumu Itālijā, bet matroži atgriezās Grieķijā. Pēc huntas krišanas visi virsnieki atgriezās grieķu kara flotē.

Ierobežotā liberalizācija

Huntas ideoloģisko un politisko sabrukumu izraisīja tās vadītāja Papadopoulos mēģinājumi pārveidot un liberalizēt režīmu, kā rezultātā saasinājās huntas iekšējās pretrunas un pieauga sabiedrības prasības pēc patiesas demokrātijas. Papadopoulos vairakkārt bija izteicies, ka nevēlas, lai revolūcija (hunta) kļūtu par ilgstošu režīmu un bija centies ieviest liberālākas reformas 1968., 1969. un 1970. gadā, taču tām pretojās konservatīvā huntas virsnieku daļa.

1970. gada 10. aprīlī tika paziņots, ka tiek izveidota divpalātu Konsultatīvā Padome, kas bija režīmam paklausīgs orgāns un sastāvēja no stingri ierobežotās vēlēšanās izveidotas Centrālās Konsultatīvās Padomes un Provinču Konsultatīvās Padomes.

Pēc režīma kontrolēta referenduma, Papadopoulos 1973. gada 1. jūnijā paziņoja par monarhijas izbeigšanu, republikas izveidošanu un par Prezidentu iecēla pats sevi. 29. jūlijā notika režīma kontrolēts referendums, kas apstiprināja jauno republikānisko konstitūciju.

Papadopoulos atcēla karastāvokli, atbrīvoja daļu politieslodzīto un izbeidza huntas Militārās padomes darbu, kas bija pārvaldījusi valsti kopš apvērsuma. Viņa mērķis bija izveidot prezidentālu republiku, kurā prezidentam piederētu visa vara. Armijas lomas samazināšana un daļēja atstumšana no varas izraisīja neapmierinātību konservatīvajos huntas pārstāvjos, kuri sāka plānot Papadopoulos gāšanu.

Novembra apvērsums

Daļēji atjaunotās politiskās brīvības deva iespēju tradicionāli radikālajiem Atēnu Nacionālās Tehniskās Universitātes (Politehnikuma) studentiem organizēt protesta demonstrācijas, kas kļuva aizvien lielākas un noveda pie universitātes ēku ieņemšanas. Sarunu vietā valdība izlēma atjaunot ārkārtas stāvokli un 1973. gada 17. novembrī nosūtīja armiju atbrīvot 14. novembrī studentu ieņemto Politehnikumu. Studentu sacelšanās un tās asiņainā apspiešana deva iespēju huntas konservatīvā spārna vadītājam, brigādes komandierim un Militārās policijas komandierim Dimitros Ioannidis 25. novembrī veikt jaunu valsts apvērsumu. Valstī atkal tika ieviests ārkārtas stāvoklis, iecelts jauns prezidents, ģenerālis Gizikis un politiski bezspēcīgs premjerministrs. Reālā vara tagad bija aizkulisēs paliekošā Ioannidis rokās, kura plānos bija uzturēt stingru militāro diktatūru.

Ioannidis apvērsums sagrāva huntas kultivēto mītu par tās vienotību. Propagandā tika uzsvērts, ka 25. novembra apvērsums ir paglābis un atjaunojos huntas “revolūcijas” sākotnējos ideālus. Papadopoulos tika apvainots 1967. gada revolūcijas ideālu nodošanā, sadarbībā ar diskreditētajiem demokrātijas ēras politiķiem un pārāk ātrā valsts virzīšanā parlamentārisma virzienā.

Huntas sabrukums

Grieķijas hunta atbalstīja grieķu aktīvistu 1974. gada 15. jūlijā veikto valsts apvērsumu grieķu un turku apdzīvotajā Kipras republikā, kurā tika gāzts prezidents, arhibīskaps Makarios III. Reaģējot uz iespējamo Kipras pievienošanu Grieķijai, Turcijas armija 20. jūlijā iebruka salā, kas joprojām ir sadalīta grieķu un turku daļās. Reāla kara draudi ar Turciju visā Grieķijā izraisīja paniku, iedzīvotāji masveidā izpirka pārtikas produktus.

Huntas varas sabrukumu tikai dažu dienu laikā izraisīja tūlītēja kara briesmas ar Turciju, kā arī acīmredzamā militārās vadības nespēja tikt galā ar savu pamatfunkciju – valsts aizsardzību. Tādējādi tā zaudēja arī savas pretenzijas uz politisko varu. Huntas locekļi sāka meklēt kontaktus ar vēl nesen noniecinātajiem demokrātiskajiem politiķiem.

Lai rastu izeju no krīzes, bija nepieciešama jauna, starptautiski pieņemama valdība. 1974. gada 23. jūlijā Prezidents Gizikis sasauca armijas augstākās virspavēlniecības sarunas ar demokrātijas laika ievērojamākajiem politiķiem. Vairākas stundas ilgo sarunu laikā bruņoto spēku vadītāji piekrita atteikties no varas un uzticēt jaunas nacionālās vienotības valdības veidošanu trimdā dzīvojošajam Karamanlis, kurš bija Grieķijas premjerministrs laikā no 1955. līdz 1963. gadam.

Tā kā kara draudu dēļ civilā gaisa satiksme bija pārtraukta, Karamanlis no Francijas Grieķijā atgriezās ar Francijas prezidenta lidmašīnu. Uzzinot par viņa atgriešanos, cilvēku pūļi izgāja ielās skandējot “Viņš nāk! Viņš nāk!” (Ερχεται! Ερχεται!) un desmitiem tūkstošu atēniešu devās uz lidostu sagaidīt Karamanli. Tai pašā dienā Karamanlis nodeva premjerministra zvērestu. Jaunās valdības pirmie uzdevumi bija ar godu izvest Grieķiju no konflikta ar Turciju un organizēt jaunas vēlēšanas.

Demokrātijas atjaunošana

Valstī valdošās nestabilās situācijas dēļ Karamanlis pirmās nedēļas dzīvoja karakuģa apsargātā jahtā, taču viņam ātri izdevās rast politisku risinājumu ar Turciju un uzsākt pāreju no militārās diktatūras uz daudzpartiju demokrātiju. Lai izbeigtu sabiedrības šķelšanos, tika legalizēta Grieķijas Komunistiskā partija. Tika atbrīvoti un amnestēti visi politieslodzītie. Karamanlis izveidotā konservatīvā partija Jaunā Demokrātija uzvarēja 1974. gada novembra vēlēšanās, un Grieķijā tika atjaunota parlamentārā demokrātija. Vēlēšanām sekoja republikas referendums, kurā grieķi nobalsoja par monarhijas izbeigšanu un Trešās grieķu republikas izveidošanu.

1975. gada janvārī deviņpadsmit gāztās huntas locekļus arestēja un augustā pret viņiem tika izvirzītas apsūdzības valsts nodevībā un dumpī. Tiesas procesā, kas tika dēvēts par Grieķijas Nirnbergu, galvenie huntas vadoņi tika notiesāti uz nāvi, kas tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu. Papadopoulos mira 1999. gadā, Ioannidis 2010. gadā.

Šim tiesas procesam sekoja otrs, kas koncentrējās uz Politehnikuma sacelšanās apspiešanu un trešais, pret režīma spīdzinātājiem.