Gultas blakts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Gultas blakts
Cimex lectularius (Linnaeus, 1758)
Gultas blakts
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Kukaiņi (Insecta)
Kārta Blakšu kārta (Hemiptera)
Dzimta Asinsblaktis (Cimicidae)
Ģints Asinsblakšu ģints (Cimex)
Suga Gultas blakts (Cimex lectularius)
Gultas blakts Vikikrātuvē

Gultas blakts (Cimex lectularius) ir asinsblakšu dzimtas (Cimicidae) ektoparazīts, kas pamatā barojas ar cilvēka asinīm, nereti arī sikspārņu vai putnu asinīm.[1] Dzīvo nevis uz sava upura, bet tā tuvumā, piemēram, gultā, sienas spraugā. Tā ir aktīva galvenokārt naktī, bet ne tikai, turklāt cilvēks blakts barošanās brīdi parasti neievēro.[2] Tās kodumi rada ādas kairinājumu un var izraisīt alerģiskas reakcijas.[3] Gultas blakts visbiežāk novērojama vietās, kur pulcējas daudz cilvēku: jauniešu kopmītnēs, viesnīcās, restorānos,kuģos, vilcienos un lidmašīnās, bet tā var būt arī dzīvokļos un individuālās mājās. Nav pierādījumu, ka gultas blakts pārnēsātu slimības, tāpat kā nav pierādījumi par pretējo, ka tā nepārnēsātu slimības.[3]

Gultas blaktis kā parazītus cilvēks pazīst jau tūkstošiem gadu, vienlaikus cenšoties no tām atbrīvoties.[4] Tomēr blaktis ar laiku piemērojas dažādajām indēm, kuras cilvēks pret tām izmanto, un līdzekļi, kas bijuši efektīvi pagātnē, mūsdienās vairs nav iedarbīgi.[4]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gultas balktis ir sastopamas visā pasaulē
Gultas blakts ķermeni sedz mikrosokopiski matiņi
Blaktīm ir raksturīga traumatiskā pārošanās, tēviņam caurdurot mātītes vēderu

Gultas blakts sastopama visā pasaulē.[5] Blakšu invāzijai laikā no 1930. līdz 1980. gadiem bija tendence samazināties, toties 1980. gados invāzija sāka dramatiski pieaugt.[5][6] Kādreiz gultas blakšu invāzija bija raksturīga attīstības valstīm, retāk attīstītajām valstīm, mūsdienās invāzijas pieaugums ir novērojams visā pasaulē. To, iespējams, iespaido intensīvā ceļošana, blakšu rezistence pret agrākajiem apkarošanas līdzekļiem un jaunu efektīvu līdzekļu trūkums cīņā ar kaitēkļiem.[7]

Gultas blakšu invāzijas samazināšanos 1930. gados attīstītajās valstīs skaidro ar intensīvu DDT (dihlordifeniltrihloretāna) lietošanu,[8] putekļsūcēja izgudrošanu, kā arī vienkāršāku mēbeļa konstrukciju izmantošana.[8] Ir zinātnieki, kas savukārt uzskata, ka blaktīm ir raksturīgi cikliski vairošanās viļņi.[9]

Bioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugusi gultas blakts ir sarkanbrūna, tās ķermenis ir plakans, forma ovāla, apvalks hitinizēts. Aizmugurējo spārnu gultas blaktīm nav, bet priekšējo spārnu pāris ir rudimentārs, atgādinot divas nelielas plāksnītes. To vēders ir posmots, klāts ar mikroskopiskiem matiņiem. Pieaugusi mātīte ir 4—6,5 mm gara, tēviņš 4,5—8,5 mm,[10] platums 1,5–3 mm. Visbiežāk mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Abus dzimumus salīdzinot, tēviņi ir slaidāki, ar smailāku vēdera galu, bet mātītes apaļīgākas, platākas.[11] Gultas blaktij kā visām blaktīm ir dūrējsūcējtipa mutes orgāns. Tas ir nepilnas pārvērtības kukainis, iztrūkstot attīstības ciklā kāpura un kūniņas fāzei. No oliņas izšķiļas caurspīdīga nimfa, kas izskatās kā miniatūra pieaugusi blakts. Augot tā sešas reizes nomaina ķermeņa ārējo apvalku un pamazām kļūst brūnāka un tumšāka. Katru reizi pirms apvalka nomaiņas nimfa barojas ar asinīm. Ja nimfa nav paēdusi, tā nespēj nomainīt ādu.[3] Pēc barošanās tās ķermenis ir koši sarkans, bet pēc dažām stundām kļūst brūns, pēc divām dienām melns. Gultas blaktis bieži sajauc ar ķērpjutīm, prusakiem un ādgraužiem, tomēr siltās telpās blakšu kustības atgādina skudras, turklāt, saspiežot tās, izdalās blaktīm specifiskā smaka.

Barošanās ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gultas blakts barojas tikai ar siltasiņu dzīvnieku asinīm, galvenokārt ar cilvēku asinīm. Savus upurus tā atrod, uztverot siltumu, oglekļa dioksīdu un citus ķīmiskos izgarojumus.[12] Vislabprātāk gultas blakts izvēlas atsegtās guļošā cilvēka ķermeņa daļas, piemēram, seju, kaklu un rokas. Kukaiņa siekalas satur pretsāpju līdzekli, tādēļ cilvēks košanas brīdi nejūt. Dažādiem cilvēkiem var būt dažādas reakcijas uz blakšu kodumiem. Dažiem nav novērojama nekāda reakcija, citi cilvēki ir īpaši jutīgi un alerģiski.

Normālā istabas temperatūrā blakts barojas ik pēc 5—10 dienām. Bez barības pieaugušas blaktis var izturēt 12 mēnešus, bet nimfas mirst ātrāk,[3] tās bez ēšanas nespēj dzīvot ilgāk par dažām nedēļām. Vēsākos klimatiskos apstākļos pieauguši īpatņi spēj izdzīvot pat ilgāk kā vienu gadu.[13] Tomēr, mainoties blakšu noturībai pret indi, mainās arī tās nepieciešamība barības uzņemšanas biežumam — jaunās paaudzes gultas blaktis, kurām ir rezistence pret dažādām indēm, bez barības dzīvo tikai divus mēnešus.[14]

Ekstrēmi un nepiemēroti dzīves apstākļi gultas blaktīm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gultas blaktis, savstarpēji komunicējot, izdala feremonus, tādējādi nododot informāciju par olu dēšanas, barošanās un pārošanās vietām. Gultas blakts ir aktīva pie noteiktas gaisa temperatūras. Kad temperatūra ir zemāka par 16,1 °C pieaugušie īpatņi ieslīgst hibernācijas miegā. Spēj izdzīvot 5 dienas pie −10 °C temperatūras, 15 minūtes pie −32 °C.[15] Aukstums ir viens no veidiem, kā iznīcināt gultas blaktis. Pie −12 °C trīs dienu laikā izmirst 95% no visām blaktīm.[16] Gultas blakts ir daudz izturīgāka pret karstumu un sausu gaisu. Tā spēj izdzīvot 35—40 °C, vienlaicīgi zaudējot vienu trešadaļu ķermeņa masas. Tomēr nimfas ir mazāk izturīgas pret izkalšanu kā pieaugušie īpatņi.[17] Nāves punkts augstā temperatūrā ir 45 °C , 7 minūšu laikā nomirst visi īpatņi (gan pieaugušie, gan nimfas) 46 °C temperatūrā.[15] Gultas blakts nespēj ilgstoši izdzīvot apstākļos ar augstu oglekļa dioksīda koncentrāciju, toties tās dzīvības pazīmes praktiski nemainās, atrodoties tīrā slāpeklī 72 stundas.[18]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gultas blakts nimfai pirms katras ķermeņa apvalka nomaiņas ir jābarojas ar asinīm

Gultas blakts pārojas, izmantojot traumatisko apsēklošanu — tēviņš caurdur mātītes vēdera apvalku un spermu ielaiž ķermeņa dobumā.[2] Sperma ar hemolimfas palīdzību ceļo līdz spermas uzkrāšanas orgānam.[19] Reizēm tēviņi cenšas sapāroties ar citiem tēviņiem, tiem caurdurot vēdera apvalku.[20] Šādu ieradumu var izskaidrot ar faktu, ka galvenais seksuālais signāls ir mātītes lielums pēc barošanās,[21] tādēļ tēviņš reizēm cenšas sapāroties ar tikko paēdušu tēviņu. Reģionos, kur pārklājas gultas blakts izplatība ar tropu gultas blakts izplatību, abas sugas savstarpēji mēdz sapāroties, tomēr izdētās olas parasti ir neauglīgas.[22] Izdēto olu daudzums ir atkarīgs nevis no spermas, bet no tā, cik labi mātīte ir paēdusi. Dienā tiek izdētas 1—5 baltas olas, kuras ir 1 mm garas. Mātīte dēj līdz savai nāvei, apmēram 9 mēnešus siltos dzīves apstākļos. Kopumā savas dzīves laikā mātīte izdēj apmēram 200 - 500 olas.[3][23] Nepieciešamā gaisa temperatūra dēšanas laikā ir 21—28 °C.[3] Ja spermas uzkrāšanas orgānā izbeidzas sperma, izdētās olas ir neauglīgas.

No olām izšķilas nimfas, kuras sešas reizes nomaina ķermeņa apvalku, līdz sasniedz dzimumbriedumu.[9] Nimfai labvēlīgos apstākļos (gaisa temperatūra un barības daudzums) katrai stadijai nepieciešama apmēram 1 nedēļa, tādējādi tās kopējā attīstība vislabvēlīgākajos apstakļos aizņem 2 mēnešus. Salīdzinoši ar citiem ektoparazītiem tas ir samērā ilgs attīstības periods, bet šis periods var ieilgt līdz pat 156 dienām.[3] Katru reizi pirms apvalka nomaiņas nimfai ir jābarojas vismaz vienu reizi.

Gultas blakšu invāzija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gultas blakts kodumu kairināta āda
Gultas blakšu kolonija gultas konstrukcijās, attēlā redzamas baltas oliņas un brūni pieaugušie īpatņi

Gultas blakts var būt inficēta ar vismaz 28 dažādiem cilvēka patogēniem, bet nevienos pētījumos nav pierādīts, ka blakts pārnes patogēnus no viena cilvēka uz otru.[24] Blakts, piemēram, var saturēt HIV, MRSA, hepatīta B, hepatīta C un hepatīta E vīrusus.[25] Vienīgais veids, kā var cīnīties ar gultas blaktīm, ir to dzīves vietas noteikšana un kukaiņu likvidēšana.

Invāzijas iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gultas blakšu invāzija jaunās vietās var rasties dažādos veidos. Cilvēks no blakšu pārņemtām vietām ar savām personīgajām mantām (drēbēm, somām) var pārnest gan pieaugušos īpatņus, gan nimfas. Var mājoklī ienest mēbeles un citus priekšmetus ar tajos dzīvojošām blaktīm. Daudzdzīvokļu namos gultas blakts var pārnākt no kaimiņu dzīvokļa, izmantojot dažādas spraugas un tuneļus (vēdināšanas sistēmas, elektrības vadu kanālus, telpu virs piekārtiem griestiem, utt.). Kukaiņus var atnest savvaļas dzīvnieki (sikspārņi un putni), bet mājdzīvnieki, piemēram, suņi un kaķi blaktis nepārnēsā, lai arī tos blaktis mēdz sakost.[26] Pētījumos noskaidrojies, ka pietiek ar vienu apsēklotu mātīti, lai dažu nedēļu laikā rastos jauna blakšu invāzija.[27]

Dzīves vieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gultas blakts ir aktīva naktī vai aptumšotās telpās. Dienas gaismā tā slēpjas plaisās vai citās tumšās vietās, piemēram, matraču krokās, atsperēs, mēbeļu plaisās. Vislabprātāk blakts meklē patvērumu vietās, kur tā būtu tuvāk savai barotnei. Ļoti bieži šo kaitēkļu invāzija norisinās atklātās vietās: zem tapetēm, aiz gleznām, aiz spoguļiem, zem grīdas un sienas paklājiem, gaismas ķermeņos. Galvenie patvēruma nosacījumi ir tumsa, izolācija un drošība.[3][10]

Cīņa ar gultas blaktīm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visefektīvākais veids, kā atbrīvoties no gultas blaktīm, ir dažādu paņēmienu kombinācija. No mehāniskajiem paņēmieniem efektīvākie ir putekļsūcēja izmantošana, invāzijas vietas sildīšana un kaltēšana. Viena stunda virs 45 °C vai divas stundas zem −17 °C nogalina visas blaktis.[28] Apģērbu un gultas veļu ieteicams izkarsēt drēbju žāvētājā vai apstrādāt ar tvaikiem.[15] Blakšu badināšana nav efektīvs paņēmiens, tā kā blaktis bez ēšanas spēj izdzīvot ļoti ilgi. Ja blaktis iemitinājušās daudzdzīvokļu namā, vislabāk būtu uzaicināt speciālos dienestus.

Mūsdienās pret blaktīm nav pieejamas efektīvi pesticīdi, tā kā blakšu jaunās paaudzes ir izveidojušas ievērojamu noturību pret agrāk lietotajiem līdzekļiem.[24] Turklāt ķīmiskie līdzekļi ir kaitīgi arī pašiem cilvēkiem. Ir ķīmiskie līdzekļi, kas, lai gan efektīvi iznīcina parazītus, ir aizliegti lietošanai cilvēku mājokļos, tā kā tie ir arī ļoti kaitīgi pašiem cilvēkiem, īpaši bērniem. No drošākajiem un mazāk kaitīgiem līdzekļiem cilvēkam, kuru mēdz izmantot cīņā ar dažādiem kaitēkļiem, ir borskābe, kura diemžēl nav piemērojama gultas blaktīm, tā kā šie kukaiņi sevi netīra un nelaiza.[29] Mūsdienās notiek dažādi pētījumi, lai atrastu efektīvu līdzekli pret gultas blaktīm, piemēram, tiek veikti pētījumi ar patogēno sēnīti Beauveria bassiana.[30]

Dabīgie ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gultas blakts dabīgie ienaidnieki ir laupītājblaktis (Reduvius personatus),[31] prusaki, skudras, zirnekļi (īpaši Thanatus flavidus), akarīdērces un simtkāji (īpaši garkāju simtkājis (Scutigera coleoptrata)). Tomēr realizēt bioloģisko gultas blakšu kontroli, lai likvidētu blakšu invāziju, ir praktiski neiespējami.[15]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Daba: Blaktis (Heteroptera)
  2. 2,0 2,1 Biology of the Bed Bugs
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 Dezinfa: Gultas blakts
  4. 4,0 4,1 Bed Bugs (Cimex lectularius) and Clinical Consequences of Their Bites
  5. 5,0 5,1 Heukelbach, J; Hengge, UR (2009). "Bed bugs, leeches and hookworm larvae in the skin". Clinics in dermatology 27 (3): 285–90. doi:10.1016/j.clindermatol.2008.10.008. PMID 19362691 PMID 19362691
  6. Kolb A, Needham GR, Neyman KM, High WA (2009). "Bedbugs". Dermatol Ther 22 (4): 347–52. doi:10.1111/j.1529-8019.2009.01246.x. PMID 19580578
  7. Insecticide Resistance in the Bed Bug: A Factor in the Pest’s Sudden Resurgence?
  8. 8,0 8,1 Krause-Parello CA, Sciscione P (April 2009). "Bedbugs: an equal opportunist and cosmopolitan creature". J Sch Nurs 25 (2): 126–32. doi:10.1177/1059840509331438. PMID 19233933
  9. 9,0 9,1 Public Health Significance of Urban Pests
  10. 10,0 10,1 Neslimo: Gultas blakts
  11. Entomology: Biology of the Bed Bugs (Cimicidae)
  12. A carbon dioxide, heat and chemical lure trap for the bedbug, Cimex lectularius
  13. Monograph of Cimicidae (Hemiptera - Heteroptera)
  14. Milius, Susan (16 January 2010). "Do-it-yourself bed-bug detector". Science News (Society for Science and the Public) 177 (2): 88. Retrieved 27 May 2010. citingPolanco-Pinzón, Andrea; et al. (2009). "Survivorship and growth potential of modern bed bug populations (Cimex lectularius) in the United States". Conference proceedings of 57th Annual Meeting (Entomological Society of America).
  15. 15,0 15,1 15,2 15,3 Bed Bugs Bounce Back
  16. Cold Tolerance of Bed Bugs and Practical Recommendations for Control
  17. Resistance to dehydration between bouts of blood feeding in the bed bug, Cimex lectularius, is enhanced by water conservation, aggregation, and quiescence
  18. Proceedings of the 3rd International Conference on Urban Pests
  19. Reducing a cost of traumatic insemination: female bedbugs evolve a unique organ
  20. This Bedbug’s Life
  21. Intrasexual mounting in the beetle Diaprepes abbreviatus (L.)
  22. Newberry, K. (July 1988). "Production of a hybrid between the bedbugs Cimex hemipterus and Cimex lectularius". Medical and Veterinary Entomology (The Royal Entomological Society) 2 (3): 297–300. doi:10.1111/j.1365-2915.1988.tb00199.x. PMID 2980186
  23. Shukla; Upadhyaya (2009). Economic Zoology (Fourth ed.). Rastogi. p. 73. ISBN 978-81-7133-876-4.
  24. 24,0 24,1 Kolb, A., et al. "Bedbugs." Dermatologic Therapy 22.4 (2009): 347–352. CAB Abstracts. EBSCO. Web. 5 December 2010.
  25. Adelman, ZN (Aug 2013). "Bed bugs and infectious disease: a case for the arboviruses". PLoS Pathogens 9 (8): e1003462. doi:10.1371/journal.ppat.1003462. PMID 23966852
  26. The Truth About Bedbugs: Debunking the Myths
  27. BBC: Catching the mother of all bed bugs
  28. Doggett, SL; Dwyer, DE; Peñas, PF; Russell, RC (January 2012). "Bed bugs: clinical relevance and control options.". Clinical Microbiology Reviews 25 (1): 164–92. doi:10.1128/cmr.05015-11. PMID 22232375
  29. Miller, Dini (2008). "Bed bugs (hemiptera: cimicidae: Cimex spp.)". In Capinera, John L. Encyclopedia of Entomology (Second ed.). Springer. p. 414. ISBN 978-1-4020-6242-1.
  30. Natural fungus may provide effective bed bug control
  31. Hahn, Jeffrey (November 1999). "Masked hunters". Yard & Garden Briefs. University of Minnesota Extension Service: Yard & Garden Clinic. Retrieved 27 May 2010.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]