Pāriet uz saturu

Gvozdansko aplenkums

Vikipēdijas lapa
Gvozdansko aplenkums
Daļa no Osmaņu-Hābsburgu kari, Osmaņu-horvātu kari

Gvozdansko pils drupas
Datums1577. gada 3. oktobris — 1578. gada 13. janvāris
Vieta
Gvozdansko, Horvātija
Iznākums Osmaņu uzvara
Karotāji
Horvātijas karaliste Osmaņu impērija
Komandieri un līderi
Damjans Doktorovičs †
Jurajs Gvozdanovičs †
Nikola Ožegovičs †
Andrija Stepšičs †		 Ferhads pašā Sokolovičs
Kapidži pašā
Spēks
ap 300: 50 kareivju un 250 zemnieku, kalnraču un viņu ģimenes locekļu 5000 līdz 10 000 kareivju
Zaudējumi
Visi krituši Nav zināms

Gvozdansko aplenkums (horvātu: Opsada Gvozdanskog) bija Osmaņu impērijas veiktais Hābsburgu monarhijas pakļautībā esošās Horvātijas Karalistes Gvozdansko pils aplenkums. Cīņas ap Gvozdansko un pils aplenkums ilga no 1577. gada 3. oktobra līdz 1578. gada 13. janvārim starp horvātu aizsargspēkiem un uzbrūkošo osmaņu armiju Ferhada pašā Sokoloviča vadībā. Kaujas iznākums bija osmaņu uzvara ar lieliem zaudējumiem uzvarētājiem, kamēr visi aizstāvji krita vai nomira aplenkuma laikā.

Kara priekšvēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Horvātija un apkaime 1573. gadā       Horvātijas karaliste
      Osmaņu impērija
      Venēcijas republika
      Austrijas erchercogiste
      Raguzas republika
      Ungārijas karaliste

Pēc Bulgārijas, Serbijas un Bosnijas krišanas Osmaņu impērijas rokās, tā spēja vērst savus spēkus pret Ungāriju un Horvātiju. Sākotnējās sadursmes bija galvenokārt reidi uz šo karaļvalstu dienvidu daļām. Horvātijas armija 1493. gadā cieta smagus zaudējumus kaujā Krbavas laukā.[1] Jauns osmaņu iekarošanas vilnis sākās 1521. gadā, pēc kura liela daļa Horvātijas tika iekarota vai izlaupīta.[2]

1526. gada 29. augustā Mohāčas kaujā ungāru armija, ko vadīja karalis Lajošs II Jagellons, zaudēja osmaņu karaspēkam, kurus vadīja Suleimans I.[3] Lajošs gāja bojā, neatstājot mantinieku, un neatkarīgā Ungārijas Karaliste, tāpat kā Horvātijas Karaliste, kļuva par apstrīdētu teritoriju, uz kuru savas pretenzijas pieteica gan Hābsburgi, gan Osmaņu impērija. Ferdinands I Hābsburgs, Austrijas erchercogs un nākotnē Svētās Romas impērijas imperators, būdams precējies ar Lajoša II māsu,[3] tika ievēlēts par karali gan Horvātijā, gan Ungārijā,[4] lai gan daļu no pēdējās nācās atdot osmaņiem par vasaļvalsti.

Gvozdansko pils

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Gvozdansko pils

Gvozdansko pils bija kvadrātveida forts, kurš piederēja Zrinsku dzimtai. Forts atradās uzkalnā pie galvenā ceļa starp Dvoras un Glinas pilsētiņām. Tā stūros bija četri torņi un lielāks tornis pagalma iekšpusē. Pirmo reizi tas minēts 1488. gadā un tika būvēts, lai aizsargātu tuvumā esošās dzelzs, vara, svina un sudraba raktuves. Zrinsku dzimta kādu laiku Gvozdansko kala savas monētas.[5][6]

Osmaņi vairākkārt mēģināja iekarot Gvozdansko pili.[7] Trīs lielākos mēģinājumus veica 1561. gadā bejs Malkočs ar 8000 vīriem,[7] 1574. gadā Ferhads pašā mēģināja to panākt caur nodevību,[7] un 1576. gadā neveiksme piemeklēja arī Kapidži pašā.[5][7]

Situācijas attīstība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1573. gada sākumā ziemeļrietumu Horvātijā sākās plaša zemnieku sacelšanās. Nemieri tika ātri apspiesti, bet ar smagiem upuriem.[8] To rezultātā vēl vairāk pasliktinājās valsts finansiālā un militārā situācija.[9] Osmaņu impērija 1573. gada martā noslēdza miera līgumu ar Venēcijas Republiku, un tas ļāva vietējiem valdītājiem — sandžak-bejiem virzīt savus spēkus pret Horvātiju. 1573. un 1574. gadā tika iznīcināti vairāki uz robežas esošie forti un Horvātija tikai ar grūtībām spēja tikt galā ar uzbrukumiem. 1574. gada 15. maijā Horvātijas parlaments nolēma veidot divus jaunus fortus un nostiprināt septiņus, un ieviest jaunus nodokļus, lai sadabūtu līdzekļus. Tomēr šie pasākumi būtiski neietekmēja aizsardzības kopējo stāvokli.[8]

1574. gada 19. decembrī Horvātijas parlamenta sesijā Gašpars Alapičs tika oficiāli ievēlēts par Horvātijas banu (faktiski vicekarali) līdz ar jau esošo banu Juraju Draškoviču. Tai pašā mēnesī nomira sultāns Selims II, un viņa vietā nāca viņa dēls Murads III.[8] 1575. gadā osmaņu Ferhads pašā Sokolovičs, kurš bija dzimis kā pareizticīgais un bērnībā piespiests pāriet islāmā, vadīja vairākus uzbrukumus pierobežas fortiem, tostarp neveiksmīgu uzbrukumu Bihačai. Septembrī Ferhads uzvarēja armiju, kuru vadīja Hābsburgu ģenerālis Herbards VIII fon Auerspergs, kurš krita kaujā, un pēc tam atgriezās Bosnijas sandžakā. Viņa aktīvās darbības šajā gadā nopietni vājināja Horvātijas aizsardzību un ļāva osmaņiem iziet pie Koranas, Mrežnicas un Kupas upēm.[8]

Lai gan 1575. gada 22. novembrī sultāns Murads III apstiprināja sava tēva miera līgumu ar imperatoru Maksimiliānu II Hābsburgu, osmaņu reidi Maksimiliāna pārvaldītajās zemēs tomēr nebeidzās. Nākamajā gadā vien tika reģistrēti 50-60 osmaņu uzbrukumi.[10] 1576. gadā vienlaicīgi notika uzbrukumi uz rietumiem no Unas un starp Savas un Dravas upēm.[8] 1576. gada aprīlī aptuveni 7000 vīru liels osmaņu karaspēks uzbruka Hrastovicas pilsētiņai uz ziemeļiem no Gvozdansko, bet pilsētas garnizons atvairīja uzbrukumu. Jūnijā osmaņi iekaroja Bužimas pilsētiņu uz dienvidrietumiem no Gvozdansko, un drīz sāka uzbrukumus Gvozdansko pilij, kuras garnizonā bija 130 cilvēki. Osmaņi atkāpās pēc triju dienu kaujas, kad ieradās Horvātijas robežas spēku komandiera Johana Auersperga vadītie palīgspēki. Uz to laiku pils sienas austrumu pusē jau bija nopietni cietušas no osmaņu artilērijas.[10][11]

Cazinas pilsētu osmaņi sagrāba 18. jūlijā. 1576. gada beigās lielākā daļa teritorijas starp Unu un Glinas upi bija nokļuvusi osmaņu kontrolē. Atlikušie Horvātijas cietokšņi šajā apgabalā bija izolēti un viņu apkārtne pamesta. Sarežģīto situāciju valstī ietekmēja arī politiskā krīze, jo gan Alapičs, gan Draškovičs lūdza imperatoru atbrīvot tos no viņu pienākumiem. Bana postenis tika piedāvāts Krsto Ungnadam, bet imperators noraidīja viņa izvirzītos noteikumus. 12. oktobrī nomira Maksimiliāns II, un par Horvātijas karali, tāpat kā par visas impērijas valdnieku, kļuva viņa dēls Rūdolfs II Hābsburgs. Rūdolfs II nosūtīja vēstules gan Draškovičam, gan Alapičam, lūdzot turpināt pildīt savus pienākumus. 25. decembrī Hābsburgu un osmaņu pārstāvji parakstīja miera līgumu uz 8 gadiem.[8][10]

Horvātijas aizsardzības līnija 1577. gadā stiepās no Dravas upes līdz Seņas pilsētai. 4 729 kareivju tika izvietoti pierobežas fortos un pilsētās. Hābsburgu varas iestādes plānoja vēl vairāk nostiprināt robežu un palielināt karavīru skaitu uz tās.[12] Rūdolfs II uzdeva to savam tēvocim erchercogam Kārlim II.[11] Pusgadsimta laikā Horvātijas karalistes izmēri bija samazinājušies no 50 tūkstošiem km2 līdz apmēram 16 tūkstošiem.[13]

Nākamais osmaņu reidu vilnis sākās jūlijā ap Bihaču un Kordunas reģionā. Septembrī Ferhads pašā personīgi vadīja armiju, kas sagrāba atlikušos fortus līdz Glinas upei uz ziemeļiem no Cazinas.[10]

Aplenkums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ferhads pašā

Oktobra sākumā liela osmaņu armija Ferhada pašā un Kapidži pašā vadībā iebruka centrālajā Horvātijā.[14] 3. oktobrī šie spēki aplenca Gvozdansko.[10] Fortu aizstāvēja aptuveni 250 vietējo iedzīvotāju, galvenokārt kalnraču, un 50 karavīru četru pieredzējušu kapteiņu vadībā. Tie bija: Damjans Doktorovičs, Jurajs Gvozdanovičs, Nikola Ožegovičs un Andrija Stepšičs.[5] Vienam kareivim izdevās iziet cauri osmaņu līnijām un sasniegt horvātu vēl noturamo pilsētu Steničņaku, pavēstot par aplenkumu. Tomēr karavīru trūkums neļāva no turienes sākt pretuzbrukumu. Komandieri cerēja, ka Gvozdansko spēs noturēties līdz ziemai, kad tika prognozēta osmaņu atkāpšanās, kā tas parasti notika ziemā. Tikmēr Ferhads pašā uz apkārtējiem kalniem izvērsa artilēriju un sāka ilgstošu bombardēšanu.[15] Aplenkums neļāva fortam piegādāt pārtiku un munīciju, pēdējā piegāde fortu bija sasniegusi augustā. Tajā trūka arī ūdens.[8] Ferhads pašā zināja par šo stāvokli un nolēma nepārtraukt aplenkumu arī rudenī un ziemā, rēķinādamies, ka viņam resursu pietiks ilgāk.[16] Daļa no osmaņu armijas tika atstāta uz vietas, lai saglabātu blokādi, bet pārējie kareivji tikmēr Ferhada pašā vadībā iekaroja tuvumā atlikušos horvātu nocietinājumus, tostarp Ostrožacu, kas tika ieņemta 13. novembrī. Pēc īsa aplenkuma 20. decembrī krita Zrinas pils, kas agrāk bija Zrinsku dzimtas mājvieta. Zrinas krišana atstāja Gvozdansko pilnībā osmaņu kontrolētu fortu un pilsētiņu ielenkumā.[10]

Galvenā osmaņu armijas daļa decembra beigās pievienojās Gvozdansko aplencējiem. Ap pili apmetās ap 5000 karavīru ar 30 lielgabaliem, un aptuveni tikpat daudz karaspēka tika novietoti tās apkārtnē.[5] Forts tolaik bija bloķēts jau vairāk nekā 2 mēnešus, un ziema bija īpaši auksta. Aizstāvjiem trūka pārtikas un munīcijas, tie cieta no bada, slāpēm un aukstuma, daļa jau bija krituši vai savainoti kauju laikā.[8] Tomēr visi uzaicinājumi padoties tika noraidīti. Trīs spēcīgi uzbrukumi Gvozdansko tika atsisti 10., 11. un 12. janvārī, lai gan aplenkuma pēdējās dienā pilī vairs bija tikai ap 30 dzīvu aizstāvju.[10]

Nākamais uzbrukums tika plānots naktī no 12. uz 13. janvāri, bet ap pusnakti forts pārtrauca uguni. Osmaņu komandieri nolēma, ka tās ir lamatas, un uzbrukums tika atlikts līdz rītam. Kad osmaņi rītausmā izlauza pils vārtus, viņi nesastapa pretestību un atrada tikai līķus. Visi aizstāvji jau bija miruši, un fortā pilnīgi nebija atlicis pārtikas, malkas, munīcijas un ūdens.[17] Ferhads pašā lika apglabāt mirušos pēc kristiešu tradīcijām.[8][10]

Sekas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gvozdansko un citu cietokšņu, tai skaitā Ostrožacas, Cazinas, Bužimas un Zrinas, zaudējums izraisīja daudzas izmaiņas Horvātijas aizsardzības organizācijā. 1578. gada 6. februārī Horvātijas parlaments apstiprināja Krsto Ungnadu par jauno Horvātijas banu. 25. februārī militārās robežas administrācija pārgāja Kārļa II rokās.[8] Rūdolfa II brālim erchercogam Ernestam tika uzticēta robeža starp Dravas upi un Transilvāniju.[9] Kārlim II tika piešķirtas tiesības sasaukt Grācā kara padomi un iecelt ģenerāļus, kapteiņus un citus virsniekus uz robežas. Horvātijas bans militāros jautājumos tika pakļauts Kārlim II.[8] Austrijas iekšzemes hercogistes sniedza finansiālu atbalstu robežas stiprināšanai un saņēma vietas Grācas kara padomē, kas bija neatkarīga no Vīnes kara padomes. Bijušā robežas civilā pārvalde tika aizstāta ar Hābsburgu militārajām amatpersonām. Šāda organizācija vēl vairāk nošķīra robežas aizsardzību no Horvātijas varas iestādēm.[9]

Pēc Gvozdansko sagrābšanas visas tuvumā esošās raktuves tika iznīcinātas.[10] 1578. gada decembrī osmaņi cietoksnī novietoja pastāvīgu garnizonu. Tā sienas pārbūvēja 1579. gadā, un fortu aprīkoja ar papildu lielgabaliem. Gvozdansko palika osmaņu kontrolē līdz 1685. gadam.[15]

Jaunākie laiki Gvozdansko

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gvozdansko pilsdrupas XXI gadsimtā

Gvozdansko aplenkums Horvātijā labējiem kļuvis par nacionālās pretošanās simbolu, kā Masada ebrejiem un Alamo amerikāņiem. Tā, 1937.—1940. gados horvātu dzejnieks un politiķis Ante Pavičičs uzrakstīja Horvātijas vēsturē garāko eposu, kas veltīts Gvozdansko aizsardzībai. Tomēr mūsdienu Horvātijā šī senā pretīmstāvēšana nav tik populāra kā agrāk, daļēji tādēļ, ka Horvātija uztur labas attiecības ar Osmaņu impērijas mantinieci Turciju.

1941. gadā Gvozdansko piedzīvoja jaunu genocīdu, kad četņiki iznīcināja 58 vietējos iedzīvotājus, daļu no tiem sadedzinot baznīcā. Arī 1991. gadā pilsētiņa piedzīvoja iebrukumu. 1999. gadā XX gadsimta upuriem tika uzcelts piemineklis. Tikmēr senais cietoksnis joprojām ir aizaudzis ar krūmiem un pie tā nav nekādas informācijas par kādreizējiem notikumiem.[18][19]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Marcus Tanner. Croatia: A Nation Forged in War. New Haven : Yale University Press, 2001. ISBN 978-0-300-09125-0
  2. ↑ Gábor Ágoston, Bruce Alan Masters. Encyclopedia of the Ottoman Empire. Infobase Publishing, 2009. 163-164.lpp. ISBN 9781438110257
  3. ↑ 3,0 3,1 Stephen Turnbull. The Ottoman Empire, 1326-1699. New York : Osprey Publishing Ltd, 2003. 49-51. lpp. ISBN 9781841765693
  4. ↑ André Corvisier, John Childs. A dictionary of military history and the art of war. Wiley-Blackwell, 1994. 289. lpp. ISBN 9780631168485
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Branko Nodilo. Zrinske utvrde u hrvatskom Pounju. Fortresses built by Zrinski family in Croatian Pounje region. Zagreb : Croatian Society of Civil Engineers, 2003. 301–307. lpp.
  6. ↑ I.Mirnik: The mining and minting rights of Croatian aristocracy
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 Đuro Deželić. Dragoljub: zabavan i poučan tjednik, Zagreb : 1868. 713-714. lpp.
  8. ↑ 8,00 8,01 8,02 8,03 8,04 8,05 8,06 8,07 8,08 8,09 8,10 Ive Mažuran. Povijest Hrvatske od 15. stoljeća do 18. stoljeća. History of Croatia from the 15th to the 18th century Zagreb : Golden marketing, 1998. 126-130. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 Stanko Guldescu. The Croatian-Slavonian Kingdom: 1526–1792. The Hague : Walter de Gruyter GmbH & Co KG, 1970. 86. lpp. ISBN 9783110881622
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 10,5 10,6 10,7 10,8 Vjekoslav Klaić. Povijest Hrvata od najstarijih vremena do svršetka XIX. stoljeća. History of Croats from the earliest times to end of 19th century. Zagreb : Nakladni zavod Matice hrvatske, 1973. 396-399, 412-414. lpp.
  11. ↑ 11,0 11,1 Rudolf Horvat. Povijest Hrvatske: od najstarijeg doba do g. 1657. History of Croatia: from the earliest times to 1657. Zagreb : Tiskara Merkur, 1924. 73. nod.
  12. ↑ Klaić, 1973, 409-410. lpp.
  13. ↑ Anche se poco conosciuto, l’Assedio di Gvozdansko ha rappresentato un momento di incredibile resistenza dei Croati all’imperialismo ottomano.
  14. ↑ Radoslav Lopašić. Bihać i Bihaćka krajina: mjestopisne i poviestne crtice. Zagreb : Marjan tisak, 1890. 21. lpp.
  15. ↑ 15,0 15,1 Hrvoje Kekez. Osmanska opsada Gvozdanskog 1578. Zagreb : Večernji list, 2011/4, 2011. 70-73. lpp.
  16. ↑ «Gvozdansko – nepoznata priča o hrvatskom junaštvu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 4. janvārī. Skatīts: 2019. gada 21. martā.
  17. ↑ Tkalčić, Ivan Krstitelj (1861). Hrvatska povjesnica (in Croatian). Bizotiskom Dragutina Albrechta. p. 126.
  18. ↑ Gvozdansko​, Sulejman Prvi Veličanstv​eni i hrvatski junak Nikola Jurišić
  19. ↑ Gvozdansko: Vinko Vrbanić

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Pavičić, Ante Tresić (2000). Gvozdansko: epos u 32 pjevanja (horvātiski). AGM. ISBN 9789531741064.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Gvozdansko_aplenkums&oldid=3833220"