Rūdolfs II Hābsburgs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rūdolfs II
Rudolf II.
Joseph Heintz d. Ä. 002-2.jpg
Romiešu karalis
Amatā
1575. gada 27. oktobris — 1612. gada 20. janvārī
(kronēts 1575. gada 1. novembrī, Rēgensburgā)
Priekštecis Maksimiliāns II
Pēctecis Matiass
Bohēmijas karalis
Amatā
1576. gads — 1611. gads
(kronēts 1575. gada 22. septembrī, Prāgā)
Priekštecis Maksimiliāns II
Pēctecis Matiass
Ungārijas un Horvātijas karalis
Amatā
1572. gada 25. septembris — 1608. gada 26. jūnijs
(kronēts 1572. gada 25. septembrī, Presburgā)
Priekštecis Maksimiliāns II
Pēctecis Matiass
Svētās Romas impērijas imperators, Austrijas lielhercogs
Amatā
1576. gada 12. oktobris — 1612. gada 20. janvāris
Priekštecis Maksimiliāns II
Pēctecis Matiass

Dzimšanas dati 1552. gada 18. jūlijā
Vīne, Austrijas erchercogiste (tagad Karogs: Austrija Austrija)
Miršanas dati 1612. gada 20. janvārī
Prāga, Bohēmijas karaliste (tagad Karogs: Čehija Čehija)
Apglabāts Sv. Vita katedrāle (Katedrála svatého Víta, Václava a Vojtěcha), Prāga, Karogs: Čehija Čehija
Dinastija Hābsburgi
Tēvs Maksimiliāns II
Māte Spānijas Marija
Reliģija katolis

Rūdolfs II (vācu: Rudolf II.; dzimis 1552. gada 18. jūlijā, miris 1612. gada 20. janvārī) bija Hābsburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 1576. gada līdz savai nāvei, kā arī Bohēmijas karalistes, Ungārijas karalistes, Horvātijas karalistes karalis un Austrijas erchercogistes lielhercogs.

Rūdolfs II Hābsburgs bija imperatora Maksimiliāna II vecākais dēls. Valdīšanas laiks raksturojams ļoti pretrunīgi. Rūdolfs II atzīstams par neefektīvu un nekonsekventu valdnieku, kura politika noveda pie Trīsdesmitgadu kara izcelšanās Eiropā. Valdīšanas beigu periodā varu pamazām pārņēma jaunākais brālis Matiass.

Lielāko laiku pavadījis iemīļotajā Prāgā, Rūdolfs II savā galmā pulcēja daudzus tālaika vadošos astrologus un okultistus (Tiho Brahi un Johannesu Kepleru), kuru darbības rezultātā tika likti pamati zinātniskās revolūcijas attīstībai. Savācis mākslas kolekciju (Dīrera, Brēgela), kā arī pats atbalstīja mākslas darbu tapšanu, pasūtot darbus Sprangleram, fon Āhenam, Džambolonjam, Arčimboldo, de Vrīsam.

Rūdolfs II gandrīz visu laiku pēc 1600. gada pavadīja savā pilī, neiesaistoties ikdienas valsts pārvaldē. Impērijas reihstāgu viņš pēdējo reizi apmeklēja 1594. gadā. Spēcīgas centrālās varas trūkums saasināja reliģiskās, ekonomiskās un politiskās problēmas impērijā. Hābsburgu zemes tradicionāli bija sadalītas vairāku ģimenes locekļu pārvaldībā. Tirole, Forarlberga un Švābija atradās erchercoga Maksimiliāna rokās. Viņa brālēns, erchercogs Ferdinands valdīja Štīrijā, Karintijā un Karniolā. Rūdolfu II, kurš dzīvoja Prāgā, Vīnē pārstāvēja erchercogs Matiass. Hābsburgu dinastijas dažādo pārstāvju starpā notika cīņa par troņa mantošanu, jo imperatoram un viņa brāļiem nebija bērnu.

1604. gadā Rūdolfs II, pārliecināts katolis, paziņoja, ka vēlas Ungārijā atjaunot katolismu, iznīcinot tur izplatīto luterānismu un kalvinismu. Tas izraisīja ungāru sacelšanos, kas ar turku un tatāru vienību atbalstu devās uz Vīni, draudot iebrukt Austrijā un Morāvijā. Rūdolfs II reaģēja pilnībā izolējoties savā pilī. Četri Hābsburgu erchercogi vienojās par kopīgu rīcību, 1605. gadā piespiežot Rūdolfu dot erchercogam Matiasam brīvību Ungārijas krīzes atrisināšanā un miera noslēgšanā ar turkiem. Matiass ungāriem apsolīja saglabāt ticības un politiskās brīvības, kā arī piešķirt lielāku autonomiju Transilvānijai. 1606. gadā noslēgtais miers ar turkiem, pēc kura turki ieguva jaunas zemes Ungārijā, nodrošināja mieru uz pusgadsimtu.

Rūdolfs II izrādīja neapmierinātību ar Matiasa darbību. Lai saglabātu mieru, Hābsburgu brāļi izlēma uzticēt varu Austrijas un Bohēmijas zemēs Matiasam, Rūdolfam II atstājot ceremoniālo imperatora titulu. 1611. gada maijā Matiasu kronēja par Bohēmijas karali, bet reālā vara Hābsburgu Austrijā, Ungārijā un Bohēmijā nonāca augstākās aristokrātijas rokās. 1612. gada janvārī Rūdolfs II mira, un par viņa pēcteci ievēlēja Matiasu, kurš valdīja līdz 1619. gadam.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]