Heinrihs Šlīmanis

Heinrihs Šlīmanis Heinrich Schliemann Personīgā informācija Dzimis 1822. gada 6. janvārī Neibūkova, Mēklenburgas-Šverīnes Lielhercogiste, (tagad Mēklenburga-Priekšpomerānija, Vācija) Miris 1890. gada 26. decembrī (68 gadi) Neapole, Itālija Nodarbošanās arheologs Paraksts

Heinrihs Šlīmanis (vācu: Heinrich Schliemann; dzimis 1822. gada 6. janvārī, miris 1890. gada 26. decembrī) bija vācu arheologs, kas pazīstams ar arheoloģiskajiem izrakumiem Trojā un Mikēnās.

Bērnība un jaunība

Šlīmanis dzimis 1822. gada 6. janvārī Neibūkovā, Vācijā, trūcīgā protestantu garīdznieka ģimenē. Kad Šlīmanis bija deviņus gadus vecs, nomira viņa māte un tēvs nosūtīja zēnu dzīvot pie tēvoča.

Jau bērnībā Šlīmanis iepazinās ar stāstiem no Homēra eposiem "Odiseja" un "Iliāda". Pēc paša Šlīmaņa vārdiem, astoņu gadu vecumā viņš esot paziņojis, ka kādreiz atradīs Troju.

Vienpadsmit gadu vecumā Šlīmanis sāka mācības ģimnāzijā Neištrēlicā. Trūcīgā ģimenes budžeta dēļ Šlīmanis bija spiests pamest ģimnāziju, turpinot mācības reālskolā, taču, kad tēvs vairs nebija spējīgs samaksāt par mācībām, arī to neizdevās pabeigt.

Turpmāk Šlīmanis strādāja dažādus darbus, veiksmīgi darbojās uzņēmējdarbībā, pārstāvot tirdzniecības kompānijas Krievijā. Dzīvojot ārzemēs, Šlīmanis apguva svešvalodas. Pēc viņa paša vārdiem, viņam bijušas vajadzīgas tikai sešas nedēļas, lai apgūtu jaunu valodu. Dzīves nogalē Šlīmanis spēja sarunāties vācu, angļu, franču, holandiešu, spāņu, portugāļu, zviedru, itāļu, sengrieķu, moderno grieķu, latīņu, krievu, arābu un turku valodās.

1851. gadā Šlīmanis devās uz Kaliforniju, kur nodibināja banku, kas uzpirka zeltu no zeltračiem. Tādējādi īsā laikā Šlīmanim izdevās ievērojami palielināt savu kapitālu. Tā kā 1851. gadā Kalifornija kļuva par 31. Amerikas Savienoto valstu štatu, Šlīmanis ieguva ASV pilsonību.

1852. gadā Šlīmanis atgriezās Krievijā, kur noslēdza laulību ar Jekaterinu Ližinu (Екатеринa Петровнa Лыжинa). Ģimenē piedzima trīs bērni.

1854.-1856. gadā Krimas kara laikā Šlīmanis, tirgojoties ar Krievijas armijai nepieciešamajām precēm, papildināja savu kapitālu tiktāl, ka varēja turpmāko dzīvi veltīt tikai savai kaislībai arheoloģijai.

Arheologa karjera

Agamemnona maska

Laikā, kad Šlīmanis pievērsās arheoloģijai, vēsturnieki nebija pārliecināti, vai Homēra aprakstītā Troja ir reāli eksistējusi pilsēta vai tikai dzejnieka radīts tēls.

Jau 20 gadus arheoloģiskos izrakumus Hisarlika paugurā, Turcijā veica britu arheologs Frenks Kalverts (Frank Calvert). Šlīmanis bija pārliecināts, ka tieši Hisarlikā meklējama Troja un ir apņēmības pilns turpināt izrakumus, lai pierādītu savu teoriju.

Tā kā Šlīmaņa sieva Jekaterina Ližina atteicās sekot uz izrakumu vietām un pārcelties dzīvot pie viņa, 1869. gadā Šlīmanis, atrazdamies ASV Indiānas štatā, kur bija vieglāk izšķirties, šķīra savu pirmo laulību. Pēc tam viņš devās uz Atēnām, kur jau bija publicējis sludinājumu, ka meklē līgavu, kas būtu gatava kopā ar viņu piedalīties arheoloģiskos izrakumos. Pēc diviem mēnešiem Šlīmanis apprecēja septiņpasmitgadīgo Sofiju Engastromenosu, ko viņš atrada ar sava Atēnu drauga, arhibīskapa, palīdzību. Sofija bija arhibīskapa radiniece. Sofija piedalījās izrakumos kopā ar Šlīmani, dodot nozīmīgu ieguldījumu abu kopējā darbā.

1871. gadā Šlīmanis uzsāka arheoloģiskos izrakumus Trojā. Ņemot vērā, ka Šlīmanis nebija profesionāls arheologs, viņa izmantotās metodes neatbilst mūsdienu profesionāliem standartiem. Domādams, ka Homēra aprakstītā Troja atrodas pašā dziļākajā līmenī, Šlīmanis organizēja rakšanas darbus, nerūpējoties par pārējo kultūrslāņu izpēti un saglabāšanu. 1872. gadā Kalverts publicēja rakstu, kurā apgalvo, ka izrakumos nav atrastas Trojas kara liecības. 1873. gadā Šlīmanis atrada t.s. Priāma dārgumus — zelta rotaslietu un citu priekšmetu krātuvi, kas tobrīd kļuva par galveno pierādījumu, ka šeit patiešām atradusies Troja.

1875. gadā Šlīmanis publicēja grāmatu "Troja un tās drupas".

1876. gadā Šlīmanis uzsāka arheoloģiskos izrakumus Mikēnās, kur atklāja apbedījumu, kurā atrodas zelta dārglietu krātuve. Zelta apbedījuma masku Šlīmanis nosauca par Agamemnona masku, uzskatīdams, ka tā piederējusi leģendārajam Mikēnu valdniekam Agamemnonam. Vēlākos gados Šlīmanis vēl trīs reizes organizēja izrakumus Trojā, kā arī nesekmīgi meklēja Odiseja dzimto vietu Itaku.

Nāve

Šlīmaņa kaps Atēnās

Šlīmanis mira 1890. gada 26. decembrī auss infekcijas radītu komplikāciju dēļ. Viņš apglabāts Atēnās. Kapenes veidotas kā sengrieķu templis.

Darbi

• Ķīna un Japāna mūsdienās. (La Chine et le Japon au temps présent, 1867)
• Itaka, Peloponēsa un Troja (Ithaka, der Peloponnesus und Troja, 1868, Cambridge University Press, 2010. ISBN 978-1-108-01682-7)
• Trojas senlietas: Trojas izrakumu atskaite (Trojanische Altertümer: Bericht über die Ausgrabungen in. Troja, 1874, Cambridge University Press, 2010. ISBN 978-1-108-01703-9)
• Troja un tās drupas (Troja und seine Ruinen, 1875, Cambridge University Press, 2010. ISBN 978-1-108-01717-6)
• Mikēnas (Mykena, 1878, Cambridge University Press, 2010. ISBN 978-1-108-01692-6)
• Īlija, trojiešu pilsēta un valsts (Ilios, City and Country of the Trojans, 1880, Cambridge University Press, 2010. ISBN 978-1-108-01679-7)
• Orhomēna: Atskaite par maniem izrakumiem Boiotijas Orhomēnā (Orchomenos: Bericht über meine Ausgrabungen in Böotischen Orchomenos, 1881, Cambridge University Press, 2010. ISBN 978-1-108-01718-3)
• Tīrinta: Tīrintas valdnieku senvēstures pils (Tiryns: Der prähistorische Palast der Könige von Tiryns, 1885, Cambridge University Press, 2010. ISBN 978-1-108-01720-6).
• Atskaite par izrakumiem Trojā 1890. gadā (Bericht über de Ausgrabungen in Troja im Jahre 1890, 1891, Cambridge University Press, 2010. ISBN 978-1-108-01719-0).

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Heinrihs Šlīmanis.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Biogrāfija Heinriha Šlīmaņa muzeja mājaslapā (vācu valodā)