Tās teritoriju veidoja lielākā daļa no mūsdienu Horvātijas un Bosnijas un Hercegovinas, kā arī mazākas teritorijas no Serbijas un Slovēnijas. 1941. gadā valstī dzīvoja 6,64 miljoni iedzīvotāju, tās platība bija 102,7 tūkstoši km².
Trešais reihs atzina Horvātijas Neatkarīgo valsti kā sabiedroto un sniedza tai militāru un loģistisku atbalstu, īpaši cīņā pret partizānu pretestību. Vienlaikus Vācija izmantoja NDH teritoriju savām stratēģiskajām vajadzībām Balkānos, uzturot tur karaspēku un nosakot galvenos politiskos lēmumus. Vācija arī palīdzēja režīmam nostiprināt varu un veicināja ustašu ideoloģijas izplatīšanos, kas bija cieši saistīta ar nacistisko rasismu un totalitārismu.
Saskaņā ar nacistisko rasu ideoloģiju, slāvi (ieskaitot krievus, poļus, serbus, horvātus u.c.) tika uzskatīti par "zemāku rasi", kas nebija piemērota pilnvērtīgai līdzdalībai vācu "Jaunajā Eiropā". Neskatoties uz ideoloģiju, nacistiskā Vācija pieļāva izņēmumus politiski izdevīgās situācijās. Horvāti bija viens no šādiem gadījumiem. Ustašu propaganda (un daļēji arī Trešā reiha aprindas) centās pierādīt, ka horvāti nav "īstie slāvi", bet drīzāk ir āriskās izcelsmes. Vācieši uzskatīja, ka serbi ir cieši saistīti ar krieviem un pareizticību, un tādēļ viņus uzskatīja par daudz bīstamākiem un mazāk "pārveidojamiem". Horvāti, būdami pārsvarā katoļi, tika uzskatīti par "kultūras ziņā tuvākiem Rietumiem", tāpēc bija "pieciešamāki".