Pāriet uz saturu

Hostomeļa

Vikipēdijas lapa
Hostomeļa
ciemats
Гостомель
Baznīca Hostomeļā
Baznīca Hostomeļā
Karogs: Hostomeļa
Karogs
Ģerbonis: Hostomeļa
Ģerbonis
Hostomeļa (Ukraina)
Hostomeļa
Hostomeļa
Hostomeļa (Kijivas apgabals)
Hostomeļa
Hostomeļa
Koordinātas: 50°34′N 30°16′E / 50.567°N 30.267°E / 50.567; 30.267Koordinātas: 50°34′N 30°16′E / 50.567°N 30.267°E / 50.567; 30.267
Valsts Karogs: Ukraina Ukraina
Apgabals Kijivas apgabals
Rajons Bučas rajons
Pirmoreiz minēta 1494
Magdeburgas tiesības 1614
Pilsētciemats 1938
Platība
  Kopējā 6,4 km2
Augstums 109 m
Iedzīvotāji (2022)[1]
  kopā 18 466
  blīvums 2 529,7/km²
Laika josla EET (UTC+2)
  Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi 08289–08291–08292
Tālruņu kods +380 4597
Hostomeļa Vikikrātuvē

Hostomeļa (ukraiņu: Гостомель) ir ciemats Ukrainas Kijivas apgabalā, uz ziemeļrietumiem no galvaspilsētas Kijivas. Administratīvi tās pakļauts Bučas rajonam.

Hostomeļa galvenokārt ir pazīstama kā aviobūves uzņēmuma Antonov un tā meitasuzņēmuma Antonov Airlines bāze. Hostomeļā ir lidosta, kā arī "Vetropack" stikla rūpnīca.

Tā ir viena no Ukrainas varoņpilsētām.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Saskaņā ar leģendām Hostomeļa ir pastāvējusi kopš seniem laikiem. Rakstos pirmo reizi pieminēta 1494. gadā. 1495. gadā Lietuvas lielkņazs Aleksandrs Hostomeļu atdeva kņazam Ivanam Hlinskim. 1509. gadā pēc Hlinsku nodevības karaļa Sigismunda I īpašumu nodeva Semjonam Polozam. 1614. gadā Polijas karalis Sigismunds III piešķīra Hostomeļai Magdeburgas tiesības, 1694. gadā uzcēla pilsētas baznīcu.

Bohdana Hmeļnicka sacelšanās laikā pilsētā apmetās Kijivas kazaku pulks. 1768. gada jūlijā pilsētu ieņēma Ivana Bondarenko haidamaki.[2]

Kijivas kaujas laikā 2022. gada 24. februārī Ukrainas armija atvairīja pirmo Krievijas uzbrukuma vilni un noturēja Hostomeļas lidostu.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. http://db.ukrcensus.gov.ua/PXWEB2007/ukr/publ_new1/2022/zb_%D0%A1huselnist.pdf.
  2. Букет Євген. Іван Бондаренко — останній полковник Коліївщини. Історичний нарис.— Київ: Видавництво «Стікс», 2014. — 320 с. (ukrainiski)

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]