Indijas vilks
| Indijas vilks Canis pallipes (Sykes, 1831) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Suņu dzimta (Canidae) |
| Ģints | Suņi (Canis) |
| Suga | Indijas vilks (Canis pallipes) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
_distribution.png) Indijas vilka izplatības areāls
| |
 Indijas vilks Vikikrātuvē | |
Indijas vilks jeb Irānas vilks (Canis pallipes) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs. Dažas sistemātikas Indijas vilku joprojām sistematizē kā vienu no pelēkā vilka pasugām (Canis lupus pallipes). Tomēr ģenētiskie pētījumi zinātniekiem liek pārvērtēt līdzšinējo sistemātiku un izdalīt Indijas vilku kā atsevišķu sugu, līdzīgi kā Himalaju vilku (Canis himalayensis).[1]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Indijas vilks apdzīvo Indijas subkontinenta sausos pustuksnešu reģionus. Tas visbiežāk ir sastopams štatos: Gudžarāta, Rādžastāna, Harjāna, Utarpradēša, Madhja Pradēša, Mahārāštra, Karnataka un Āndhra Pradēša. Tas ir sastopams arī Paksitānā, Iranā, Turcijā, Saūda Arābijā un Izraēlas dienvidos. Izraēlas izplatības areāla ziemeļu populāciju iedala divās grupās atkarībā no tā, kur mājo vilki. Vidusjūras vilki ir tie, kuri mājo apgabalos ar nokrišņu daudzumu virs 400 mm, un tuksneša vilki, kuri mājo sausajos apgabalos.[2]
Indijas vilka populācijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Izraēlā mājo neliela, bet stabila Indijas vilku populācija, kas sastāv no 150 īpatņiem. Izraēlas vilki tiek aizsargāti ar likumu. Saūda Arābijā mīt apmēram 300—600 vilku, kuriem netiek piemērota aizsardzība ar likumu. Nav zināms, cik vilku dzīvo Turcijā, valda pieņēmums, ka apmēram 1000 īpatņu. Trūkst arī datu, vai vilku populācija pieaug, vai samazinās. Datu trūkst arī par vilkiem Irānā.[3] Sīrijā mājo gan Eirāzijas pelēkais vilks, gan Indijas vilks, kura populācija ir apmēram 200—300 īpatņu.[4]
Indijas populācija visu laiku samazinās, lai gan Indijas vilks tiek aizsargāts ar likumu. Šobrīd Indijā mājo apmēram 1000 vilku,[3] lai gan 2004. gada pētījumi liecina, ka Indijā šajā laikā dzīvoja apmēram 2000—3000 vilku.
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Indijas vilkam ir ļoti īss, plāns kažoks, kas parasti ir sarkanbrūnā vai rudā krāsā. Kažokam pamatā ir tikai akotspalva, un pavilna ir pavisam nedaudz vai nav vispār.[5] Uz pleciem un kakla tam ir iztaikts "V" veida tumšāks un garāks matojums. Plecu matojums ir apmēram 50—58 mm garš, pārējais matojums apmēram 35—65 mm. Salīdzinot ar Tibetas vilku, pat visgarākais Indijas vilka matojums nesasniedz iepriekšminētā vilka matojuma garumu.[6] Apakšpuse un kājas ir gaišas, gandrīz baltas.[4] Ziemā Indijas vilkam uzaug garāks matojums, tomēr kažoks nav tik biezs kā pelēkajam vilkam ziemeļos.[7]
Tā augstums skaustā ir 60—95 cm, svars 18—27 kg. Tas ir izteikti mazāks par pelēko vilku. Indijas vilku no pelēkā vilka atšķir arī fakts, ka tas ļoti reti gaudo.[8] Kopumā Indijas vilka rietumu populācijas īpatņi ir lielāki augumā, arī to galvas ir lielākas un kažoki tumšāki, salīdzinot ar austrumu populāciju.[9] Daļai Indijas vilku trešais un ceturtais pirksts ir savienoti. Indijas populācijai šī īpašība piemīt 100%, Arābijas pussalas rietumu daļas populācijai 80—90%, bet Palestīnas — 20%.[10]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Indijas vilks ir piemērojies dzīvei karstos un sausos klimatiskos apgabalos, apdzīvojot krūmājus, zālājus un pustuksnešus. Atšķirībā no ziemeļos dzīvojošā pelēkā vilka Indijas vilks neveido lielus barus.[10] Bars apvieno vienu ģimeni, kas sastāv no 6—8 vilkiem, lai gan visbiežāk tie dzīvo pa pāriem.[5] Indijas vilks pārojas laikā no oktobra līdz decembrim. Mazuļi piedzimst akli un nevarīgi. Tiem ir noļukušas austiņas un uz krūtīm balta zīme, kas pieaugot izzūd.[4]
Populārais rakstnieks Radjards Kiplings apraksta Indijas vilku un Indijas savvaļas suni kā lielākos ienaidniekus stāstā "Sarkanais suns", bet patiesībā dabā abu apdzīvotās teritorijas nekrustojas. Vilkam patīk atvērtas, plašas ainavas, bet savvaļas suņi dzīvo biezos mežos, medījot vidēja izmēra dzīvniekus.[11]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Indijas vilks parasti medī neliela izmēra grauzējus: peles, žurkas, trušus un zaķus, kā arī antilopes un lielāku dzīvnieku mazuļus. Antilopi vilki medī vismaz pārī. Viens vilks uzkrītoši iztraucē antilopju baru, izliekoties, ka vēlas uzbrukt, tikmēr otrs no aizmugures nolūko upuri un uzbrūk.[12] Līdzīgi vilki rīkojas, kad uzbrūk aitu baram. Viena daļa no bara novērš suņu uzmanību, otra medī aitas.[5] Barā medījot, vilki izmanto arī dzīšanas taktiku — viena daļa dzen medījumu virsū vilkiem slēpnī. Vilki slēpni mēdz izgatavot arī paši, ja tas ir nepieciešams, izrokot bedri, kur nogulties.
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zinātnieki ir nonākuši pie secinājumiem, ka Indijas vilks ir dzīvojis izolēti no pārējiem vilkiem apmēram 400 000 gadus, un mūsdienās Indijas vilku izdala kā atsevišķu sugu. Nesenā pagātnē to sistematizēja kā pelēkā vilka pasugu.
Aprakstos Indijas vilks tiek reizēm sajaukts ar Himalaju vilku. Britu zinātnieks B. H. Hodžsons 1847. gadā pirmo reizi piemin Indijas vilku (Canis laniger), un uzsver, ka vilks būtu jāizdala kā atsevišķa suga. Tikai viens "bet" — 1847. gadā aprakstītais vilks šodien tiek saukts par Mongolijas vilku (Canis lupus chanko).[13]
Vēl viens britu dabas pētnieks V. T. Blanfords 1888. gadā apraksta mūsdienu Indijas vilku kā atsevišķu sugu, dodot latīņu vārdu Canis pallipes, izdalot to no Tibetas jeb tajos laikos Himalaju vilku saimes, tā kā tā augums ir mazāks, apspalvojums īsāks un plānāks, kā arī vilka galvaskauss ir mazāks un zobi mazāki. Savā aprakstā viņš piemin arī Hodžsona "Indijas vilku", raksturojot to kā pelēkā vilka pasugu, dodot tam vārdu Himalaju vilks (Canis lupus laniger).[13]
Juceklis ar nosaukumiem tika sakārtots 1941. gadā, kad britu zinātnieks R.I. Pokoks klasificēja abus 19. gadsimtā aprakstītos vilkus kā pelēkā vilka pasugas, nosaucot vienu par Himalaju vilku un pieskaitot pie plašās Himalaju kalnu vilku saimes (Canis lupus chanko) un otru par Indijas vilku (Canis lupus pallipes),[13] pieskaitot pie vilku saimes, kas apdzīvoja plašas teritorijas līdz pat Vidusjūrai.
Indijas vilks un cilvēks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mūsdienās Indijas vilks ir aizsargāts kā izmirstoša suga, un to medības tiek regulētas. Pagātnē tas tika intensīvi medīts vienmēr un visur, jo tas uzbrūk mājdzīvniekiem un bērniem. Vilki dzīvo arvien tuvāk kaimiņos cilvēkiem, un to medību teritorijas paliek arvien mazākas, tādēļ Indijas vilki mēdz uzbrukt mājdzīvnieku mazuļiem. Indijas vilks ir gadsimtiem pazīstams kā cilvēkēdājs. Tas mēdz uzbrukt bērniem, kas jaunāki par 10 gadiem. Laika posmā no 1996. — 1997. gadam Utarpradēšas štatā vilki nogalināja vai nopietni savainoja 74 cilvēkus, galvenokārt mazus bērnus.[14] Visbriesmīgākais ir bijis 1878. gads, kad vilki — cilvēkēdāji Indijā nogalināja 624 cilvēkus.[15]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Mitochondrial DNA coding region sequences support the phylogenetic distinction of two Indian wolf species - Aggarwal - 2007 - Journal of Zoological Systematics and Evolutionar...[novecojusi saite]
- ↑ Early Domesticated Dogs of the Near East by Tamar Dayan, Department of Zoology, Tel Aviv University
- ↑ 3,0 3,1 L. David Mech & Luigi Boitani (2001). Wolves: Behaviour, Ecology and Conservation. pp. 448. ISBN 0-226-51696-2.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 A monograph of the canidae by St. George Mivart, F.R.S, published by Alere Flammam. 1890
- ↑ 5,0 5,1 5,2 The Project Gutenberg EBook of Natural History of the Mammalia of India and Ceylon, by Robert A. Sterndale
- ↑ Fauna of British India: Mammals Volume 2 by R. I. Pocock, printed by Taylor and Francis, 1941
- ↑ Fred H. Harrington, Paul C. Paquet (1982). Wolves of the World: Perspectives of Behavior, Ecology, and Conservation. p. 474. ISBN 0-8155-0905-7
- ↑ «Wolf Song of Alaska: The Iranian Wolf». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 11. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 6. oktobrī.
- ↑ Bright, Michael (2006). Beasts of the Field: The Revealing Natural History of Animals in the Bible. p. 346. ISBN 1-86105-831-4
- ↑ 10,0 10,1 Helmut Hemmer: Domestikation, Verarmung der Merkwelt. Vieweg, Braunschweig 1983, ISBN 3-528-08504-5. (also available in English: Domestication: the decline of environmental appreciation, translated by Neil Beckhaus, Edition: 2, illustrated. Published by Cambridge University Press, 1990. ISBN 0-521-34178-7, 9780521341783)
- ↑ «LISTSERV 14.5». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2008. gada 23. janvārī.
- ↑ The living animals of the world; a popular natural history with one thousand
- ↑ 13,0 13,1 13,2 «Spotlight on Zoo Science: Hiding in Plain Sight - National Zoo| FONZ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 15. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 23. februārī.
- ↑ «Principles of Conservation Biology - (Case Study) Wolf Habituation as a Conservation Conundrum». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 20. martā. Skatīts: 2008. gada 23. janvārī.
- ↑ «The Hindu : Wolf as man-eater». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. martā. Skatīts: 2009. gada 23. februārī. Arhivēts 2009. gada 15. martā, Wayback Machine vietnē.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Ancient origin and evolution of the Indian wolf: evidence from mitochondrial DNA typing of wolves from Trans-Himalayan region and Pennisular India Arhivēts 2015. gada 21. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
- Unexpected Indian Wolf (Canis indica)
- Indijas vilka foto 1
- Indijas vilka foto 2[novecojusi saite]