Radjards Kiplings
| |||||||||||||||||||
| |||||||||||||||||||
.jpg)
Džozefs Radjards Kiplings (angļu: Joseph Rudyard Kipling, dzimis 1865. gada 30. decembrī, miris 1936. gada 18. janvārī) bija angļu rakstnieks, dzejnieks un stāstnieks, kurš tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma angļu valodā rakstošajiem autoriem. Viņš dzimis Bombejā (mūsdienu Mumbaja), Britu Indijā, un šī zeme spilgti atspoguļojas viņa darbos.[1] Kiplinga literārais mantojums aptver stāstus, romānus, bērnu literatūru un dzeju, un viņš ir pazīstams ar spilgtu, precīzu valodu, stāstnieka meistarību un spēju atainot koloniālās pasaules nianses. Starp viņa nozīmīgākajiem darbiem ir stāstu krājums “Džungļu grāmata” (1894–1895), romāns “Kims” (1901), kā arī dzejolis If—, kas 20. gadsimtā kļuva par vienu no populārākajiem angļu valodas dzejoļiem. Kiplings ir arī autors tādiem darbiem kā Just So Stories (1902), Plain Tales from the Hills (1888) un “Vīrs, kurš būtu kļuvis par karali” (1888).
1907. gadā viņš kļuva par pirmo angļu valodā rakstošo autoru, kurš ieguva Nobela prēmiju literatūrā “par novērošanas spēju, oriģinālo iztēli, domu briedumu un stāstnieka talantu”.[2] Nobela prēmijai tika nominēts arī 1903., 1904. un 1905. gadā., un arī līdz šim brīdim ir viens no jaunākajiem šīs balvas laureātiem. Kiplings bieži tiek saistīts ar Britu impērijas ideoloģiju, viņa darbos izpaužas impēriskās vērtības, pienākums, lojalitāte un civilizācijas misija, kas tajā laikmetā tika augstu vērtētas, bet mūsdienās bieži tiek analizētas arī kritiskā kontekstā. Radjarda Kiplinga literārais ieguldījums ir būtiski ietekmējis angļu literatūras kanonu, īpaši bērnu literatūras, īsās prozas un dzejas attīstību, kā arī Britu impērijas kultūras pašapziņu un tās vēsturisko refleksiju.
Bērnība un izglītība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Radjards Kiplings dzimis 1865. gada 30. decembrī Bombejā (mūsdienu Mumbajā), Britu Indijā.[1] Viņš bija Džona Lokvuda un Alises Kiplingas vecākais bērns. Tēvs bija mākslinieks, ilustrators un dekoratīvās mākslas pasniedzējs, kurš darbojās arī kā Bombejas Mākslas skolas vadītājs un vēlāk kā Lahoras muzeja direktors Pendžabā. Kiplinga ģimene piederēja izglītotajai vidusšķirai ar ciešām saitēm angļu kultūras aprindās — viņa tēvs bija tuvs draugs rakstniekam Edvardam Bārnetam, kurš cita starpā ilustrēja arī vairākus Radjarda darbus. Lai gan bērnību Kiplingam sākotnēji raksturoja silta attieksme un brīvība Indijas multikulturālajā vidē, viņa dzīve krasi mainījās 1871. gadā, kad viņš kopā ar māsu tika nosūtīts uz Angliju, lai saņemtu britu izglītību. Viņš tika ievietots privātā Sautsī (Southsea) internātskolā, kur bērni mitinājās audžuģimenē. Šī pieredze bija emocionāli traumatiska, un vēlāk viņš savās atmiņās to raksturoja kā “elles gadus”, īpaši skarbi izceļot audžumātes emocionālo un fizisko vardarbību.[3]
Pēc vairākiem gadiem Kiplingu uzņēma United Services College Devonā, kas bija militāra ievirzes skola zēniem, kas gatavojās karjerai Britu armijā vai koloniālajā pārvaldē. Šajā laikā viņš attīstīja interesi par literatūru, rakstīšanu un žurnālistiku, un pirmie viņa dzejoļi un stāsti tika publicēti skolas avīzē. Tomēr akadēmiski Kiplingam neklājās viegli, un nebūdams piemērots militārai karjerai, viņš pēc skolas beigām devās atpakaļ uz Indiju. 1882. gadā, 17 gadu vecumā, Kiplings atgriezās Lahorā, kur viņa tēvs strādāja par muzeja vadītāju. Kiplingam tika piedāvāts darbs laikrakstā The Civil and Military Gazette, kas kļuva par viņa praktiskās rakstniecības skolu.[4] Viņa dienas darbs ietvēra reportāžas, ziņu apstrādi un literāru saturu, bet brīvajā laikā viņš sāka rakstīt īsos stāstus un dzeju. Šī perioda laikā radās viņa pirmie publicētie darbi — dzejas krājums Departmental Ditties (1886) un stāsti, kas vēlāk tika apkopoti grāmatā Plain Tales from the Hills (1888). Tieši šī žurnālista pieredze un dzīve Britu Indijas sabiedrībā deva Kipingam bagātīgu materiālu literārajai karjerai, kura strauji uzplauka turpmākajos gados.
Literārā karjera
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Radjarda Kiplinga literārā karjera aizsākās 1880. gadu vidū, kad viņš Lahorā un vēlāk Allahābādā darbojās par žurnālistu, strādājot laikrakstos The Civil and Military Gazette un The Pioneer.[4] Paralēli reportiera darbam viņš publicēja dzeju un īsos stāstus, kuros atainoja ikdienas dzīvi Britu Indijā, koloniālo ierēdņu pieredzi un vietējo sabiedrību. Viņa pirmā nozīmīgā publikācija bija dzejas krājums Departmental Ditties (1886), kas satīriskā un stilistiski izsmalcinātā formā attēloja britu kolonijas birokrātiju. Lielu popularitāti Kiplingam sagādāja stāstu cikls, kas vēlāk tika apkopots izdevumā Plain Tales from the Hills (1888). Šie stāsti bija vērsti uz britu sabiedrības dzīvi Indijā, un tie izcēlās ar konspektīvu, trāpīgu stilu, ironiju un psiholoģisko dziļumu. Tie padarīja Kiplingu par vienu no visvairāk tā laika lasītajiem britu autoriem, piesaistot lasītājus gan metropolē, gan kolonijās.
Pēc panākumiem Indijā Kiplinga vārds kļuva pazīstams arī Lielbritānijā un Ziemeļamerikā. 1889. gadā viņš devās ceļojumā apkārt pasaulei, apmeklējot citas Āzijas zemes, Klusā okeāna reģionu un Ziemeļameriku. Šajā laikā viņš iepazinās ar amerikāņu literāro aprindu pārstāvjiem, tostarp ar Marku Tvenu.[5] 1892. gadā Kiplinga dzīvē notika būtisks pavērsiens, viņš apprecējās ar Karolīnu Balestjēru (Caroline Balestier), amerikānieti, un pārcēlās uz dzīvi Bratlboro, Vērmontas štatā, ASV, kur nodibināja ģimeni. Šajā laikā Kiplinga radošā darbība sasniedza jaunus augstumus. Viņš sarakstīja vienu no saviem pazīstamākajiem darbiem — “Džungļu grāmatu” (1894) un tās turpinājumu “Otro Džungļu grāmatu” (1895), kas balstīti viņa bērnības atmiņās un iedvesmoti no Indijas dabas un folkloras.[1] Šie stāsti par Maugli, Bagiru, Balū un citiem tēliem bērnu literatūrā kļuva par klasiku. 1897. gadā tika publicēts romāns Captains Courageous, kurā Kiplings atainoja pusaudža pārvērtības piedzīvojumos uz zvejas kuģa Ziemeļatlantijā, parādot cilvēka attiecības ar dabu, disciplīnu un briedumu.
1896. gadā, Kiplingam, pasliktinoties attiecībām ar sievas ģimeni un ASV sabiedrību, viņš atgriezās Apvienotajā Karalistē, kur turpināja literāro darbību. Šajā posmā viņa darbi kļuva tematiski un ideoloģiski vēl dziļāki, atspoguļojot Britu impērijas filozofiju, lojalitāti un pienākumu, kā arī impērijas pašapziņu. Par vienu no viņa nozīmīgākajiem romāniem tiek uzskatīts “Kims” (1901) — episks darbs, kas risinās koloniālajā Indijā un ataino Lielās spēles laikmetu, kas bija angļu un krievu ietekmes sacensība Āzijā.[6] Romāns savieno spiegu romāna, ceļojumu apraksta un iniciācijas stāsta elementus, un tajā izcelta Indijas kultūras daudzveidība un koloniālisma problemātika. 1902. gadā tika publicēti Just So Stories — pasaku stāsti bērniem, kas skaidro pasaules parādību izcelsmi ar asprātību un valodas rotaļīgumu, piemēram, “Kā zilonis ieguva savu snuķi”. Šie stāsti guva lielu popularitāti, īpaši ģimenēs ar bērniem.
Vēlākajos gados Kiplinga uzmanības centrā bija dzeja. Viņa dzejoļi kļuva plaši pazīstami gan impēriskajā retorikā, gan emocionālā izteiksmē. Viens no vispazīstamākajiem dzejoļiem ir If— (1910), kas kļuva par angļu stoicisma un personiskās disciplīnas simbolu. Citi dzejoļi, piemēram, Recessional un The White Man's Burden, atspoguļo Kiplinga impēriskos uzskatus, bet vienlaikus arī refleksiju par impērijas morālo atbildību un nākotni.[7] Kiplinga vēlīnie darbi arvien vairāk kļuva saistīti ar nacionālismu, karu un zaudējumu, īpaši pēc dēla nāves Pirmajā pasaules karā, kas dziļi ietekmēja viņa pasaules uztveri un literāro tonalitāti.[8] Viņa stils palika asredzīgs un tehniski izsmalcināts, taču lasītāju attieksme 20. gadsimta gaitā kļuva pretrunīgāka, īpaši ņemot vērā kolonialisma kritiku. Tomēr Kiplinga literārais mantojums ir neatsverams, un viņš paliek viens no visievērojamākajiem angļu prozas un dzejas autoriem.
Apbalvojumi un atzinība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Radjards Kiplings bija viens no visaugstāk novērtētajiem sava laika rakstniekiem, un viņa literārais un ideoloģiskais devums tika plaši atzīts gan Apvienotajā Karalistē, gan starptautiskā mērogā. Viņš tika uzskatīts par Britu impērijas balss pārstāvi literatūrā, un viņa daiļrade kalpoja kā simbols impērijas pašapziņai, morālajai disciplīnai un civilizācijas misijai.
1907. gadā Radjards Kiplings saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kļūstot par pirmo angļu valodā rakstošo autoru, kam piešķirta šī prestižā balva, kā arī – tolaik – jaunāko Nobela laureātu literatūrā (viņam bija 41 gads). Zviedrijas Akadēmija šo apbalvojumu Kiplingam piešķīra “par novērošanas spēju, oriģinālo iztēli, domu briedumu un stāstnieka talantu”.[2] Šī atzinība nostiprināja Kiplinga vietu starptautiskajā literatūras kanonā, un 20. gadsimta sākumā viņš kļuva par vienu no redzamākajiem britu kultūras pārstāvjiem.
Papildus Nobela prēmijai Kiplingam tika piešķirtas daudzas valsts un akadēmiskās atzinības. Viņš saņēma Karaliskās literatūras biedrības (Royal Society of Literature) zelta medaļu, kas ir viens no augstākajiem literārajiem apbalvojumiem Lielbritānijā, goda doktora titulus no vairākām universitātēm, tostarp Oksfordas un Kembridžas. Viņam vairākkārt tika piedāvāts bruņinieka tituls, kā arī lorda dzejnieka tituls un Britu impērijas ordenis (Order of Merit), taču viņš šos apbalvojumus atteicās pieņemt, saglabājot neatkarīga rakstnieka pozīciju.
Kiplings kļuva par vienu no Britu impērijas simboliskajiem pārstāvjiem, kura darbi pauda impērijas ideoloģiju, pienākuma un civilizācijas misijas jēdzienu. Viņa dzejoļi, stāsti un romāni bieži tika izmantoti, lai stiprinātu imperiālo identitāti un morālo vērtību sistēmu, īpaši izglītībā, militārajās aprindās un kultūras politikā. Tādos darbos kā The White Man’s Burden (1899) un Recessional (1897) viņš tieši uzrunāja impēriju un brīdināja par impērijas lepnības un varas risku.[7] Šie darbi nostiprināja viņa tēlu kā “impērijas dzejnieku”, un Kiplings bieži tika citēts politiķu runās, armijas izdevumos un koloniju administrācijā. Lai gan mūsdienu skatījumā Kiplinga uzskati un darbi tiek vērtēti arī kritiski, viņa ieguldījums literatūras mākslinieciskajā attīstībā un vēsturiskajā diskursā paliek būtisks, un viņš joprojām tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem britu rakstniekiem, kuru darbi pārsniedza sava laikmeta robežas.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1 2 3 «Rudyard Kipling» (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 11. jūlijā.
- 1 2 «The Nobel Prize in Literature 1907» (angļu). NobelPrize.org. Skatīts: 2025. gada 11. jūlijā.
- ↑ Rudyard Kipling. «Something of Myself For My Friends Known and Unknown». gutenberg.net.au (angļu). Skatīts: 2025. gada 11. jūlijā.
- 1 2 «Kipling’s Indian journalism». kiplingsociety.co.uk (angļu). Skatīts: 2025. gada 11. jūlijā.
- ↑ «An Interview with Mark Twain». storyoftheweek.loa.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 11. jūlijā.
- ↑ Walters, Alisha. «A ‘WHITE BOY . . . WHO IS NOT A WHITE BOY’: RUDYARD KIPLING’S KIM, WHITENESS, AND BRITISH IDENTITY». jstor.org (angļu). Victorian Literature and Culture.
- 1 2 "Imperialism and Rudyard Kipling". Journal of the History of Ideas 14 (1): 124-135. Jan., 1953. doi:10.2307/2707499.
- ↑ Nina Martyris. «When Rudyard Kipling’s Son Went Missing». newyorker.com (angļu). The New Yorker. Skatīts: 2025. gada 11. jūlijā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Radjards Kiplings.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- «Rudyard Kipling - Biographical (Radjarda Kiplinga biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā)» (angļu). NobelPrize.org.
| ||||||||||||||||||||||
|