Izvietojums (futbols)

Vikipēdijas lapa

Futbolā spēlētāju izvietojums attiecas uz spēlētāju pozīcijām vienai komandai attiecībā pret otru laukumā. Spēlētāja pozīcija sastāvā parasti nosaka, vai tam ir galvenokārt aizsardzības vai uzbrukuma loma un, vai viņam ir tendence spēlēt centrā vai vienā laukuma pusē.

Izvietojumi ir apzīmēti ar trim vai vairākiem cipariem, lai norādītu, cik spēlētāju ir katrā izvietojuma rindā. Piemēram, 4–5–1 shēmā ir četri aizsargi, pieci pussargi un viens uzbrucējs. Sastāva izvēli parasti veic komandas galvenais treneris. Var tikt izmantoti dažādi sastāvi atkarībā no tā, vai komanda vēlas spēlēt vairāk uzbrukuma vai aizsardzības futbolu, un komanda var mainīt sastāvus starp spēlēm vai tās laikā, taktisku apsvērumu dēļ. Komandas var arī izmantot dažādus sastāvus uzbrukuma un aizsardzības fāzēs vienā spēlē.

Futbola pirmsākumos lielākā daļa komandas locekļu spēlēja uzbrucēju lomās, savukārt mūsdienu sastāvi parasti ir vienmērīgāk sadalīti starp aizsargiem, pussargiem un uzbrucējiem.

Terminoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izvietojumi tiek apzīmēti, iedalot spēlētājus kategorijās (neieskaitot vārtsargu) atbilstoši to novietojumam laukumā, vispirms norādot aizsardzībā esošos spēlētājus. Piemēram, 4–4–2 nozīmē četrus aizsargus, četrus pussargus un divus uzbrucējus.

Vēsturiskie izvietojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piramīda (2–3–5)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piramīdas izvietojums

2–3–5 izvietojums sākotnēji bija pazīstams kā "piramīda".[1] Līdz 1890. gadiem tas bija standarta izvietojums Anglijā un izplatījās visā pasaulē. Ar dažām variācijām to izmantoja lielākā daļa augstākā līmeņa komandu līdz pat 1930. gadiem.

Šo izvietojumu izmantoja Urugvajas izlase, uzvarot 1924. un 1928. gada olimpiskajās spēlēs un arī 1930. gada FIFA Pasaules kausā.

Metodo (2–3–2–3)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Metodo izvietojums

"Metodo" izstrādāja Vitorio Poco, Itālijas izlases treneris 1930. gados.[2] Sistēma balstījās uz 2–3–5 formāciju; Poco saprata, ka viņa pussargajiem būs nepieciešams lielāks atbalsts, lai būtu pārāki par pretinieku pussargiem, tāpēc viņš divus uzbrucējus pievilka tieši vidējās līnijas priekšā, izveidojot 2–3–2–3 izvietojumu. Tas radīja spēcīgāku aizsardzību nekā iepriekšējās sistēmas, kā arī ļāva veikt efektīvus pretuzbrukumus. Izmantojot šo sistēmu, Itālijas izlase 1934. un 1938. gadā uzvarēja Pasaules kausos. Tiek apgalvots, ka Pepa Gvardiolas Barcelona un Minhenes "Bayern" izmantoja modernu šī izvietojuma versiju.[3]

WM[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

WM izvietojums

WM izvietojumu, kas nosaukts pēc burtiem, kas atgādināja spēlētāju izvietojumu tā diagrammā, 20. gadsimta 20. gadu vidū izveidoja Herberts Čepmens no Arsenal. Veidojums kļuva tik veiksmīgs, ka līdz 1930. gadu beigām lielākā daļa Anglijas klubu bija to pieņēmuši. WM var apzīmēt kā 3–2–5 vai 3–4–3, vai precīzāk, 3–2–2–3, atspoguļojot burtus, kas to simbolizē.

WM izvietojumu pielietoja Rietumvācija 1954. gada FIFA Pasaules kausa laikā.[4]

2016. gadā jaunais galvenais treneris Patriks Vieira, bijušais "Arsenal" spēlētājs, pielietoja WM izvietojumu New York City FC komandā.[5]

4–2–4[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4–2–4 izvietojums

Izvietojumā 4–2–4 tiek mēģināts apvienot spēcīgu uzbrukumu ar spēcīgu aizsardzību. Tas bija pirmais izvietojums, kas apzīmēts, izmantojot skaitļus.

4–2–4 izvietojumu pirmo reizi Brazīlijas klubu līmenī veiksmīgi pielietoja Santos, kā arī Brazīlijas izlase to izmantoja, uzvarot 1958. gada Pasaules kausa un 1970. gada Pasaules kausa izcīņā, abos piedaloties Pelē un Mariu Zagalu, no kuriem pēdējais spēlēja 1958. gadā un trenēja 1970. gadā. Izvietojums pēc Brazīlijas panākumiem ātri tika pieņemts visā pasaulē. Džoka Stīna vadībā, izmantojot šo shēmu, Celtic uzvarēja 1966.–1967. gada Eiropas kausā un sasniedza 1969.–1970. gada Eiropas kausa finālu.

1–6–3[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izvietojumu 1–6–3 pirmo reizi izmantoja Japāna pēc ģenerāļa Jošidžiro Umezu pavēles 1936. gadā. Ievērojamā kārtā Japāna 1936. gada Olimpiskajās spēlēs ar neparasto 1–6–3 uzvarēja Zviedrijas izlasi ar 3:2, bet pēc tam ar 0:8 kapitulēja Itālijai. Izvietojums ticis nodēvēts arī par "kamikadze" izvietojumu dažkārt 1960. gados.[6]

Mūsdienu izvietojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu futbolā tiek izmantoti sekojoši izvietojumi. Tie ir elastīgi, ļaujot pielāgoties komandas vajadzībām, kā arī attiecībā no pieejamajiem spēlētājiem.

4–4–2[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4–4–2 izvietojums

Šis izvietojums bija visizplatītākais futbolā 90. gados un 2000. gadu sākumā, kad no pussargiem bija jāveic smags darbs, lai atbalstītu gan aizsardzību, gan uzbrukumu: parasti tika sagaidīts, ka viens no centra pussargiem, cik vien bieži iespējams, dosies un atbalstīs uzbrucējus bet otrs atbalstīs aizsardzību; diviem malējiem pussargiem uzbrukumos jāvirzās pa flangiem, līdz vārtu līnijai, kā arī jāaizsargā malējie aizsargi.[7][8] Eiropas līmenī galvenais piemērs komandai, kura izmantoja 4–4–2 izvietojumu, bija AC Milan, kuru trenēja Arrigo Saki un vēlāk Fabio Kapello, kas no 1988. līdz 1995. gadam ieguva trīs Eiropas kausus, divus Starpkontinentālos kausus un trīs UEFA Superkausus.

4–4–2 joprojām tiek uzskatīts par labāko izvietojumu, lai aizsargātu visu laukuma platumu, jo pretinieku komandai ir jāpārvar divi četru spēlētāju slāņi. Šī shēma piedzīvojusi taktisku atdzimšanu, kad to pielietojuši arī tādi treneri kā Djego Simeone Madrides "Atlético", Karlo Ančeloti Madrides "Real" un Klaudio Ranjēri Leicester City, kas veicināja viņiem spēli savās komandās.[9][10]

4–4–1–1[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4–4–1–1 izvietojums

Variants 4–4–2, kad viens no uzbrucējiem spēlē "bedrē" vai kā "otrais uzbrucējs", nedaudz aiz sava partnera.[11] "Otrais uzbrucējs" parasti ir radošāks spēlētājs, saspēles vadītājs, kurš var doties vidējā līnijā, lai iegūtu bumbu, pirms skrien ar to vai piespēlē komandas biedriem.[11] 4–4–1–1 interpretācijas var būt nedaudz neskaidras, jo daži varētu strīdēties par to, cik lielā mērā viens uzbrucējs ir atdalījies no otra.

4–4–2 dimants vai 4–1–2–1–2[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4–4–2 dimanta izvietojums

Dimants 4–4–2 (apzīmēts arī kā 4–1–2–1–2) satricina vidējo līniju. Platumam komandā ir jānāk no malējiem aizsargiem, kas dodas uz priekšu. Balsta pussargs dažreiz tiek izmantots kā "dziļi guļošs" saspēles vadītājs, taču viņam ir jāsaglabā disciplīna un jāaizsargā aizmugures četrinieks.[12] Centrālais uzbrūkošais pussargs ir radošs spēlētājs, kurš ir atbildīgs par bumbas iegūšanu un bumbas sadali ar malējiem aizsargiem vai nodrošināt abiem uzbrucējiem tālās piespēles pa zemi.[13] Kad netiek kontrolēta bumba, pussarga četriniekam ir jāpalīdz aizsardzībā, savukārt abiem uzbrucējiem jābūt brīviem pretuzbrukumam.[13] Slavenākais šī izvietojuma piemērs bija Karlo Ančeloti komanda "Milan", kas uzvarēja 2003. gada UEFA Čempionu līgas finālā un 2005. gadā ieguva 2. vietu.[14] No šīs taktikas "AC Milan" pamazām atteicās pēc Andrija Ševčenko aiziešanas 2006. gadā.

4–1–3–2[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4–1–3–2 ir 4–1–2–1–2 variants, kurā ir spēcīgs un talantīgs balsta pussargs. Tas ļauj atlikušajiem trim pussargiem spēlēt tālāk uz priekšu un agresīvāk, kā arī ļauj viņiem atgriezties aizsardzības vidusdaļā, kad tiek veidota spēle vai atgūstoties no pretuzbrukuma. 4–1–3–2 nodrošina spēcīgu klātbūtni laukuma vidusdaļā un tiek uzskatīts par uzbrūkošu formējumu. Pretinieku komandas ar ātriem malējiem uzbrucējiem un spēcīgām piespēļu spējām var mēģināt pārvarēt rezultātu 4–1–3–2 ar ātriem uzbrukumiem laukuma "spārnos", pirms trīs uzbrūkošie pussargi var doties atpakaļ, lai palīdzētu savai aizsardzības līnijai. Valērijs Lobanovskis ir viens no slavenākajiem šīs shēmas pielietotājiem, kurš to izmantoja ar Kijivas "Dinamo", izcīnot trīs Eiropas trofejas. Vēl viens 4–1–3–2 piemērs bija Anglijas izlase 1966. gada Pasaules kausa izcīņā, kuru vadīja Alfs Remzijs.

4–3–3[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4–3–3 izvietojums

4–3–3 bija 4–2–4 turpinājums; Brazīlijas izlase ar šādu izvietojumu spēlēja 1962. gada Pasaules kausa izcīņā, lai gan Urugvajas izlase to bija izmantojusi arī iepriekš 1950. un 1954. gada Pasaules čempionātos. Papildu spēlētājs vidējā līnijā nodrošina spēcīgāku aizsardzību, un viduslīnija var būt sašķelta dažādu efektu dēļ. Trīs pussargi parasti spēlē cieši kopā, lai aizsargātu aizsardzību, un virzās uz sāniem pāri laukumam kā koordinēta vienība. Sastāvā parasti tiek spēlēts bez malējiem pussargiem.

Nesenākie zināmākie šī izvietojuma piemēri ir Žuzē Mouriņu trenētās Porto un Chelsea komandas, kā arī Pepa Gvardiolas vadītā Barcelona. Mouriņu tiek atzīts par šī formējuma "atvešanu" uz Angliju savā pirmajā posmā ar "Chelsea", kā arī to parasti izmanto Gvardiolas Mančestras "City". Liverpool treneris Jirgens Klops pielietoja 4–3–3 sastāvu ar dinamiskiem malējiem aizsargiem un spēcīgu priekšējo trijnieku (Mohameds Salāhs, Sadio Manē, Roberto Firmino), uzvarot Premjerlīgā un UEFA Čempionu līgā.[15]

4–3–1–2[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4–3–3 variants, kurā uzbrucējs dod ceļu centrālajam uzbrūkošajam pussargum. Formācija koncentrējas uz uzbrūkošo pussargu, kas virza spēli pa centru ar uzbrucējiem abās pusēs. Piemēri komandām, kuras ieguva trofejas, izmantojot šo izvietojumu, bija 2002.–2003. gada UEFA kausa izcīņas un 2003.–2004. gada UEFA Čempionu līgas uzvarētāja "Porto" Žuzē Mouriņu vadībā, 2002.–2003. gada UEFA Čempionu līgas,2003.–2004. gada A sērijas uzvarētāja "AC Milan" komanda un 2009.–2010. gada Premjerlīgas uzvarētāja "Chelsea", kuras abas vadīja Karlo Ančeloti. Šo shēmu "AC Milan" komandā pieņēma arī Masimiljāno Allegri, kura 2010.–2011. gada A sērijā izcīnīja titulu. Tas bija arī Mauricio Sarri iecienītākais formējums, kad viņš no 2012. līdz 2015. gadam vadīja Empoli, kad tā izcīnīja paaugstinājumu uz "A sēriju" un pēc tam izvairījās no izkrišanas 2014.–2015. gada A sērijas sezonā, ierindojoties 15. vietā.

4–2–3–1[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4–2–3–1 izvietojums

Šo izvietojumu ļoti bieži izmanto treneri visā pasaulē mūsdienu spēlē. Viens īpaši efektīvs piemērs bija Liverpool Rafaela Benitesa vadībā, kurš centra pussargu lomā izvietoja Havjeru Maskerano, Ksabi Alonso un Stīvenu Džerardu, Džerardam veicot progresīvāku lomu, lai izveidotu savienojumu ar Fernando Torresu, kurš darbojās kā centra uzbrucējs. Vēl viens ievērojams piemērs klubu līmenī ir Minhenes "Bayern" Jupa Heinkesa vadībā viņa trīskāršā titulu 2012.–2013. gada sezona. Šo zīmējumu izmanto arī Maurisio Početino, Žuzē Mouriņu un Andžs Postekoglu.

4–2–1–3[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šo nedaudz netradicionālo 4–2–1–3 zīmējumu pielietoja Žuzē Mouriņu, strādājot Milānas "Inter", tostarp 2010. gada UEFA Čempionu līgas finālā. Izmantojot kapteini Havjeru Zaneti un Estebanu Kambjaso pussarga pozīcijās, vairāk spēlētājiem bija iespējams doties uzbrukumā. Veslijs Sneiders pildīja uzbrūkošā pussargu lomu un priekšējais trijnieks darbojās kā trīs uzbrucēji, nevis kā viens uzbrucējs, kuram katrā "spārnā" bija pa vienam spēlētājam. Izmantojot šo izvietojumu, Mouriņu ieguva trīs trofejas ar "Inter", tikai savā otrajā sezonā, vadot klubu.

4–5–1[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4–5–1 izvietojums

4–5–1 ir konservatīvs izvietojums, tomēr, ja abi vidējās līnijas malējie uzbrucēji spēlē vairāk uzbrūkošu lomu, to var pielīdzināt 4–3–3. Formāciju var izmantot, lai saglabātu 0:0 neizšķirtu vai noturētu vadību, jo centra pussargu komplektācija apgrūtina pretinieku spēles veidošanu. Vidējās līnijas "tuvuma" dēļ pretinieku komandas uzbrucēji bieži vien netiks pie bumbas. Tomēr vientuļā uzbrucēja dēļ arī vidējās līnijas centram ir pienākums virzīties uz priekšu. Balsta pussargs bieži kontrolēs spēles tempu.[16]

3–4–3[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3–4–3 izvietojums

Izmantojot shēmu 3–4–3, tiek sagaidīts, ka pussargi sadalīs laiku starp uzbrukumiem un aizsardzību. Ja pretinieku komandai ir tikai trīs aizsargi, tas nozīmē, ka, ja pretinieku komanda izlaužas cauri centra līnijai, tai būs lielāka iespēja gūt vārtus nekā ar tradicionālāku aizsardzības konfigurāciju, piemēram, 4–5–1 vai 4–4–2. Tomēr trīs uzbrucēji ļauj vairāk koncentrēties uzbrukumam. Šo sastāvu izmanto uzbrūkošākas komandas. Šo formējumu Liverpool izmantoja Rafaela Benitesa vadībā 2005. gada UEFA Čempionu līgas fināla otrajā pusē, lai atgūtu trīs vārtu deficītu. To īpaši izmantoja arī Chelsea, kad 2016.–2017. gada sezonā uzvarēja Premjerlīgā trenera Antonio Kontes vadībā un 2021. gada UEFA Čempionu līgas finālā Tomasa Tuhela vadībā.[17][18][19]

3–5–2[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3–5–2 izvietojums

2000. gada desmitgades pēdējos gados Džans Pjero Gasperīni, strādājot Genoa CFC (un vēlāk Atalanta BC), izmantoja šo taktisko sistēmu mūsdienīgā veidā ar augstu presingu, ātrumu, spēku, viens pret vienu aizsardzību un bumbas kontroli. Vēlāk arī itāļu treneris Antonio Konte veiksmīgi to realizēja Juventus, no 2012. līdz 2014. gadam izcīnot trīs A sērijas titulus pēc kārtas.[20] Pēc Itālijas valstsvienības trenēšanas, Konte 2016.–2017. gada Premjerlīgas sezonā atkal izmantoja 3–5–2 sistēmu Chelsea, aizvedot klubu līdz līgas titulam un FA kausa finālam. Arī citas komandas, tostarp Ronalda Kūmana Everton un Maurisio Početino pārstāvētā Tottenham, izmantoja šo shēmu pret "Chelsea".[21][22] Starptautiskā līmenī Luijs van Gāls 2014. gada Pasaules kausa izcīņā ar Nīderlandi izmantoja 3–5–2 zīmējumu, kurā viņi izcīnīja trešo vietu.[23] Čezāre Prandelli to izmantoja Itālijas neizšķirtā 1:1 ar Spāniju Euro 2012 grupu turnīrā.[24] Nīderlande to izmantoja efektīvāk pret Spāniju 2014. gada Pasaules kausa izcīņas grupu turnīrā, panākot uzvaru ar 5:1. Tādējādi tika samazinātas holandiešu vājās vietas (mazāka pieredze aizsardzībā) un maksimāli palielinātas viņu stiprās puses (pasaules klases uzbrucēji Robins van Persijs un Arjens Robens).[25]

3–2–4–1[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais treneris Peps Gvardiola izmantoja šo izvietojumu "Manchester City".[26] Tas sākas kā tipisks 4–2–3–1 formējums, taču atšķiras uzbrukumā, kad kreisais vai labais pussargs "ieslīd" balsta pussarga pozīcijā, bet balsta pussargs "slīd" uz augšu, lai izveidotu "4" vidējā līnijā. Šis zīmējums palīdzēja Mančestras "City" 2022.–2023. gada sezonā uzvarēt UEFA Čempionu līgā.

3–3–1–3[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3–3–1–3 tika izveidots no modifikācijas holandiešu 4–3–3 sistēmai, ko pielietoja Ajax. Tādi treneri kā Luijs van Gāls un Johans Kruifs noveda to līdz vēl tālākām uzbrukuma galējībām, un sistēma galu galā atrada ceļu uz Barselonu, kur tādi spēlētāji kā Andress Injesta un Šavi tika audzināti pēc 3–3–1–3 filozofijas. Tā prasa intensīvu presingu augstu laukumā, īpaši no uzbrucējiem, kā arī ārkārtīgi augstu aizsardzības līniju, būtībā visu spēli spēlējot pretinieka laukuma pusē, kā arī ārkārtīgi tehnisku precizitāti, jo viena kļūda var izraisīt pretuzbrukuma situāciju. Marselo Bjelsa šo sistēmu ar zināmiem panākumiem ir izmantojis Argentīnas un Čīles izlasēs un šobrīd ir viens no nedaudzajiem augsta līmeņa treneriem, kas izmanto sistēmu sacensībās vēl joprojām. Arī Djego Simeone to laiku pa laikam izmēģināja River Plate.

3–3–3–1[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sistēma 3–3–3–1 ir ļoti uzbrūkošs veidojums, un tā ir ideāli piemērota, lai dominētu vidējā līnijā un kontrolētu bumbu. Tas nozīmē, ka treneris var izlikt vairāk uzbrūkošo spēlētāju un pievienot papildu spēku komandas mugurkaulam. Uzbrucēju trijnieks parasti ir divi malējie aizsargi vai malējie uzbrucēji, no kuriem centrālais spēlētājs ieņem centrālā uzbrūkošā pussarga lomu vai "otrā uzbrucēja" lomu aiz centra uzbrucēja. Pussargu trijnieks sastāv no diviem centra pussargiem, kas ir priekšā vienam balsta pussargam vai arī vienam centra pussargam un diviem balsta pussargiem. Aizsardzības trijnieks var sastāvēt no trim centra aizsargiem vai viena centra aizsarga ar malējo aizsargu abās pusēs.

3–3–3–1 formāciju 2010. gada Pasaules kausa izcīņā izmantoja Marselo Bjelsas pārstāvētā Čīle.[27]

5–3–2[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5–3–2 izvietojums

Šajā sastāvā ir trīs centrālie aizsargi, no kuriem viens, iespējams, darbojas kā brīvais aizsargs. Šī sistēma apvieno malējā uzbrucēja un malējā aizsarga pozīcijas, kura uzdevums ir darboties flangā visā laukuma garumā, atbalstot gan aizsardzību, gan uzbrukumu.[28] Klubu līmenī 5–3–2 veiksmīgi pielietoja Elenio Errera ar Milānas "Inter", ietekmējot daudzas citas Itālijas komandas.[29] Brazīlijas izlase, kas uzvarēja 2002. gada FIFA Pasaules kausa izcīņā, arī izmantoja šo shēmu ar saviem malējiem aizsargiem Kafu un Roberto Karlosu.[30][31]

5–4–1 izvietojums

5–4–1[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis ir aizsardzības formējums ar izolētu uzbrucēju un pilnu aizsardzību. Viens no slavenākajiem tā izmantošanas gadījumiem ir 2004. gada Eiropas čempionāta uzvarētāja Grieķijas valstsvienība.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Somnath Sengupta. «Tactical Evolution Of Indian Football (Part One): Profiling Three Great 2-3-5 Teams». thehardtackle.com (en-US). The Hard Tackle, 2011. gada 29. jūlijs. Skatīts: 2021-03-16.
  2. ↑ Sean Ingle. «Knowledge Unlimited: What a refreshing tactic». The Guardian (London), 2000. gada 15. novembris. Skatīts: 2006. gada 10. jūlijs.
  3. ↑ Jonathan Wilson. «The Question: Are Barcelona reinventing the W-W formation?». The Guardian (London), 2010. gada 26. oktobris.
  4. ↑ Tobias Escher. «Liveanalyse des WM-Finals 1954» (vācu), 2014. gada 6. jūnijs.
  5. ↑ Christian Araos. «NYCFC comfortable in unconventional formation». Empire of Soccer. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2016. gada 12. maijs.
  6. ↑ Radnedge, Keir; Robson, Bobby. [2007] The Complete Encyclopedia of Soccer.
  7. ↑ «Formations: 4–4–2». BBC News. 2005. gada 1. septembris. Skatīts: 2010. gada 2. maijs.
  8. ↑ «National Soccer Coaches Association of America». Nscaa.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 28. jūnijs.
  9. ↑ «Why is 4-4-2 thriving? Is it the key to Leicester and Watford's success?».
  10. ↑ «The Rebirth of 4-4-2». 2016. gada 19. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 25. februārī. Skatīts: 2016. gada 23. augusts.
  11. ↑ 11,0 11,1 «Formations: 4–4–1–1». BBC News. 2005. gada 1. septembris. Skatīts: 2010. gada 2. maijs.
  12. ↑ Srivastava, Aniket (18 May 2005). "Explaining the Role of a CDM". Manager Pro. Protege Sports. Retrieved 21 October 2017.
  13. ↑ 13,0 13,1 "Tactical Analysis: The 4-1-2-1-2 Formation". Shorthand Social. 25 March 2017. Retrieved 21 October 2017.
  14. ↑ «News – Notizie, rassegna stampa, ultim'ora, calcio mercato». A.C. Milan. Skatīts: 2012. gada 7. novembris.
  15. ↑ «Dominating the Pitch: The Versatile 4-3-3 Formation in Football». Lineup builder. 2023. gada 11. oktobris. Skatīts: 2023. gada 11. oktobris.
  16. ↑ «Formations: 4–5–1». BBC News. 2005. gada 1. septembris. Skatīts: 2010. gada 2. maijs.
  17. ↑ David Pasztor. «Antonio Conte earns the approval of 'The Godfather of the 343'». WeAin'tGotNoHistory, 2016. gada 20. novembris. Skatīts: 2021. gada 3. jūnijs.
  18. ↑ Cain Smith. «How Antonio Conte's Chelsea Won The Premier League with a Back 3». World Football Index, 2020. gada 31. marts. Skatīts: 2021. gada 3. jūnijs.
  19. ↑ «Tuchel reflects on winning the tactical battle against Guardiola yet again». We Ain't Got No History. 2021. gada 30. maijs.
  20. ↑ FourFourTwo, The Guardian, Squawka, Goal, World Soccer, When Saturday Comes, The Blizzard He writes predominantly on Serie A, the Premier League. «From the Catenaccio to the 3-5-2: Italy's love affair with tactics and strategy • Outside of the Boot». Outside of the Boot (en-US), 2015. gada 24. marts. Skatīts: 2020. gada 13. jūlijs.
  21. ↑ Barney Ronay. «Antonio Conte's brilliance has turned Chelsea's pop-up team into champions». The Guardian, 2017. gada 13. maijs. Skatīts: 2017. gada 21. maijs.
  22. ↑ Thore Haugstad. «Pochettino copies Conte, Tottenham thwart Costa to deny Chelsea». ESPN, 2017. gada 5. janvāris. Skatīts: 2017. gada 21. maijs.
  23. ↑ Jonathan Wilson. «Why is Louis van Gaal so hell-bent on using 3-5-2 at Manchester United?». The Guardian, 2014. gada 29. augusts. Skatīts: 2014. gada 1. septembris.
  24. ↑ Kelvin Yap. «Spain too smart for their own good». ESPN Star, 2012. gada 11. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 22. janvārī. Skatīts: 2012. gada 11. jūnijs.
  25. ↑ Priya Ramesh. «Tactical Analysis: How the Netherlands demolished Spain». Benefoot.net, 2014. gada 18. jūnijs. Skatīts: 2014. gada 18. jūnijs.
  26. ↑ «Pep Guardiola’s Premier League Triumph: Mastering the 3-2-4-1 Formation». Breaking The Lines (en-GB). Skatīts: 2023-10-28.
  27. ↑ Jonathan Wilson. «The Question: How best for Manchester United to combat Barcelona?». The Guardian (London), 2012. gada 25. maijs.
  28. ↑ «Formations: 3–5–2». BBC News. 2005. gada 1. septembris. Skatīts: 2010. gada 2. maijs.
  29. ↑ Helenio Herrera: The Architect Of La Grande Inter Sempreinter.com, Retrieved 29 November 2019
  30. ↑ «A brief history of Brazilian full-backs». 2017. gada 12. oktobris. Skatīts: 2018. gada 10. augusts.
  31. ↑ Jacob Daniel. The Complete Guide to Coaching Soccer Systems and Tactics. Reedswain Inc. ISBN 978-1-59164-136-0.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Izvietojums_(futbols)&oldid=3949244"