Jūrascūciņa

Jūrascūciņa Cavia porcellus (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Grauzēji (Rodentia)
Dzimta	Jūrascūciņu dzimta (Caviidae)
Ģints	Jūrascūciņas (Cavia)
Suga	Jūrascūciņa (C. porcellus)
Sinonīmi
Mus porcellus Cavia cobaya Cavia anolaimae Cavia cutleri Cavia leucopyga Cavia longipilis
Jūrascūciņa Vikikrātuvē

Jūrascūciņa (Cavia porcellus) ir viena no deviņām jūrascūciņu ģints sugām. Cilvēks jūrascūciņas tur kā mājdzīvniekus. Ir zināmas vairāk nekā 20 dažādas šķirnes.

Izcelsme

Pirmie ap 2000. g. p.m.ē. jūrascūciņu pieradināja — un sāka lietot uzturā — senie inki, kas apdzīvoja Dienvidamerikas Andu reģionu jeb tagadējo Peru un Bolīvijas teritoriju. Šai apvidū vēl aizvien jūrascūciņas gan tiek turētas kā mājdzīvnieki, gan lietotas uzturā. Peru jūrascūciņas tiek dēvētas par cuy (dsk. cuyes) un uzskatītas par virtuves delikatesi, ko parasti gatavo cepot. Ceptas jūrascūciņas garša tiek uzskatīta par līdzīgu truša gaļas garšai. Jūrasūciņām ir vēl kāda loma vietējā kultūrā: uzskata, ka tās spēj uzņemt sevī ļaunumu un visas kaites, un tās izmanto dažādos dziedināšanas rituālos.

Etimoloģija

Angļu un holandiešu jūrnieki un tirgotāji ieveda jūrascūciņas Eiropā, kur dzīvnieki ātri iemantoja popularitāti. Varbūt tādēļ to nosaukumā parādās vārds “jūra” — tās nāk no aizjūras. Nav skaidrs, kā jūrascūciņas kļuva par “cūciņām”. Viena versija vēsta, ka šis nosaukums radies tāpēc, ka jūrascūciņas izdod cūkām līdzīgas skaņas. Arī to miesas uzbūve mazliet līdzīga cūkām — ķermenim neproporcionāli liela galva, apaļš rumpis u.tml.

“Cūkas” vai “cūciņas” motīvs parādās arī citās valodās, ne tikai latviešu. Piemēram, angliski "jūrascūciņa" ir guinea pig (“Gvinejas cūka” — iespējams, tādēļ, ka no Latīņamerikas uz Eiropu atbraukušie jūrnieki tirgoja tās par vienu gineju, vai varbūt tādēļ, ka no Dienvidamerikas uz Eiropu kuģi parasti devās caur Gvineju Āfrikā). Vāciski to sauc Meerschweinchen (“jūras cūciņa”), krieviski — Морская свинка (“jūras cūciņa”), franciski — Cochon d'Inde, (“Indiāņu cūka”), holandieši to mēdza saukt par guinees biggetje (“gvinejiešu sivēns”), Zviedrijā to sauc marsvin (no latīņu val. mare (“jūra”) un zviedru svin (“cūka”)), un grieķiski tās sauc par ινδικά χοιρίδια (“indiāņu cūciņas”). Jūrascūciņas zinātniskais nosaukums ir Cavia porcellus (porcellus latīniski = “cūciņa”).

Anatomija

Pieaugušas jūrascūciņas garums parasti ir ap 20 cm, svars 600—1200 g (mātītei) un 800—1800 g (tēviņam). Jūrascūciņai ir ķermenim neproporcionāli īsas kājas un liela galva, apaļš, plecīgs rumpis un mazas, apaļas austiņas. Kā jau visiem grauzējiem, jūrascūciņai ir gari, asi priekšzobi un astoņi dzerokļi barības sakošļāšanai. Jūrascūciņas oža un dzirde ir izcila, un šīs maņas tai ir daudz labāk attīstītas nekā redze. Dzīvnieka ķermeņa temperatūra ir augstāka nekā cilvēkam, un tās pulss, tāpat kā daudziem citiem maziem zīdītājiem, ir daudz straujāks (120x/min).

Jūrascūciņas vidējais mūža ilgums ir 5—6 gadi, bet labos apstākļos tā var nodzīvot līdz pat 10 gadiem.

Uzvedība

Kā jau visus zālēdājus, arī jūrascūciņu savvaļā apdraud dažādi plēsēji, tādēļ saspringta uzmanība, kautrība, bailīgums, nervozitāte ir cūciņai izteikti piemītošas īpašības. Jūracūciņa ir draudzīga un skaļa, bet ļoti piesardzīga. Tā labāk cenšas palikt citu neievērota un, atrodoties uzmanības centrā, var saspringt un kļūt nervoza. Līdzīgi uzvedīsies arī pieradināta jūrascūciņa būrītī mājas apstākļos. Bet savvaļā tā slēpjas garajā zālē un ūdens un barības meklējumos dodas agri no rīta un vēlu vakarā, kad gaismas trūkuma dēļ tā nav tik viegli pamanāma. Jūrascūciņa neveido sev midzeni, bet iemitinās kāda cita dzīvnieka pamestā migā.

Tomēr jūrascūciņai nepieciešama kompānija, jo arī savvaļā tās dzīvo baros — parasti harēmā, ko vada dominantais tēviņš. Vienatnē tā kļūs vientuļa un nomākta, tādēļ turēšanai mājas apstākļos ieteicams iegādāties vismaz 2 zvēriņus. Tiesa, tiem jābūt viena dzimuma, jo jūrascūciņas strauji vairojas. Mātītes dzimumgatavību sasniedz 4 nedēļu vecumā, tēviņi 5—7 nedēļu vecumā.

Jūrascūciņu mazuļi agri kļūst pieauguši. To bioloģiskā attīstība notiek ļoti strauji — atšķirībā no daudziem citiem zīdītājiem, tie piedzimst jau ar spalvu un zobiem un acīm vaļā, un pēc pāris dienām jau sāk lietot uzturā to pašu pārtiku, ko viņu vecāki.

Turēšana

Vienkāršā jūrascūciņu kopšana ir viens no dzīvnieku lielās popularitātes iemesliem. Tās ir savās prasībās pieticīgas un vienmēr ar dzīvi apmierinātas. Dzīvniekam jāierāda sava dzīves vieta, kur tas var rast patvērumu — vai tā būs plastikāta kaste vai sekls akvārijs; vai īpaši jūrascūciņām paredzēts plastikāta būrītis ar režģotu virsmu. Viena dzīvnieka mitekļa izmēriem jābūt ne mazākiem par 76 x 91 cm, bet ASV dzīvnieku aizsardzības organizācija "The Humane Society" par minimumu vienas jūrascūciņas vajadzībām noteikusi aptuveni 0,7m² lielu platību. Pakaišiem izmanto sienu, skaidas vai salmus. Daži audzētāji izmanto kaķu tualetes pakaišus, kas labi uzsūc mitrumu un smakas.

Jūrascūciņas ir bara dzīvnieki, tādēļ nebūtu vēlams tos turēt vienatnē, ja nav laikam mīlulim veltīt daudz uzmanības. Aktīvajām cūciņām jārada atbilstoši dzīves apstākļi, lai tās varētu daudz skriet. Gādājot par zvērēna izkustēšanos, var laist cūciņu katru dienu izskrieties pa dzīvokli, tomēr pienācīga izmēra mitekļa nodrošināšana ļauj tām nodarboties ar fiziskām aktivitātēm pēc savām vēlmēm, kas pēc to aktivitātes paradumiem varētu nebūt piemērotākais laiks to saimniekiem.

Optimālā telpas temperatūra 16—18°C. Jūrascūciņas sliktāk pacieš karstumu nekā aukstumu, taču nedrīkst atrasties temperatūrā zemākā par 10 °C. Īpaši tas sakāms par albīnajiem dzīvniekiem. Albīniem pēc atrašanās aukstumā uz ausīm, deguna un kājām parādās melni matiņi, kas liecina par apsaldēšanos. Vasarā jūrascūciņas var turēt ārā. Būrim jābūt nosegtam no visām pusēm ar režģi, lai nepiekļūtu plēsēji, kā arī jāierīko patvērums no saules un lietus. Bieži pārvietojot būri pa zālāju, jūrascūciņai visu laiku būs pieejama svaiga zaļbarība.

Jūrascūciņas ir sabiedriski un “runīgi” dzīvnieki. Pieradinātas tās ātri iemācās atsaukties uz savu vārdu un sazinās ar saimnieku savā valodā — ar urkšķieniem, svilpieniem un nepacietīgiem spiedzieniem. Vērīgs draugs var iemācīties saprast jūrascūciņu valodu. Dzīvniekiem patīk sēdēt saimniekam rokās, mātītes nekad nekož cilvēkam, taču dažiem tēviņiem var būt piktāks raksturs. Atšķirībā no kāmjiem, jūrascūciņas nemēdz aizbēgt, tās var laist pastaigāties pa māju. Ja būrītis atrodas uz grīdas, jūrascūciņa pēc pastaigas pati labprāt atgriežas mājās.

Veselība

8 stundu vecs jūrascūciņas mazulis

Jūrascūciņas dzīves ilgums parasti ir 6—8 gadi, taču atsevišķi eksemplāri var nodzīvot ilgāk par 10 gadiem. Jūrascūciņas svars ir no 600 līdz 1000 g, mātītes parasti ir vieglākas. Amerikā izaudzētas cūciņas, kas sver 1,8 kg. Šiem zvēriņiem ir ļoti labi attīstīta oža — tā palīdz bara locekļiem atpazīt svešiniekus. Arī par dzirdi dzīvnieki nevar žēloties — jūrascūciņas spēj sadzirdēt arī ļoti augstas frekvences skaņas.

Īpatnēja ir jūrascūciņu kāju uzbūve — pakaļkājām ir tikai 3 gari, slaidi pirksti, bet mazajām priekšķepiņām — četri. Mājas apstākļos regulāri jāapskata jūrascūciņas kājas. Dabā to nadziņi paši nodilst pret cieto grunti, taču, dzīvojot uz mīkstiem pakaišiem, tas nenotiek. Tad nadziņi ir jāapgriež. Mitrumā un nekoptā būrī dzīvojot, var iekaist maigā pēdu āda. Tāpat jārūpējas par dzīvnieka zobu stāvokli.

Pērkot jūrascūciņu, uzmanība jāpievērš cūciņas izskatam — veselam dzīvniekam ir ne vien lieliska apetīte, bet arī acu skatiens ir možs un skaidrs. Nopietni slimam dzīvniekam ir iekritušas acis. Jāpārbauda arī jūrascūciņas zobu stāvoklis — ja priekšzobiem ir pareizs sakodiens, zobi nodilst vienmērīgi.^{[nepieciešama atsauce]}

Dzīvnieki jāsargā no caurvēja, tādēļ būris mājās jānovieto no tiešiem saules stariem un caurvēja pasargātā vietā. Ziemā, kad apkurinātās telpās pazeminās gaisa mitrums un trūkst zaļbarības, jūrascūciņas mēdz slimot ar pneimoniju. Laikus neārstēts, dzīvnieks aiziet bojā.^{[nepieciešama atsauce]}

Retumis cūciņām novērojama apmatojuma izkrišana atsevišķās ķermeņa vietās. Iemesls ir stress, kā arī rupjās barības — siena — trūkums uzturā.^{[nepieciešama atsauce]}

Jebkuras ārstnieciskas procedūras ir jāuztic veterinārārstam. Rūpīgs saimnieks regulāri vedīs savu mīluli uz profilaktiskajām apskatēm un konsultācijām pie speciālista, lai izvairītos no nopietnām slimībām, kas saistītas ar kļūdām kopšanā un barošanā.^{[nepieciešama atsauce]}

Skatīt arī

• Jūrascūciņu ģints

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jūrascūciņa.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia of Life raksts (angliski)
• Raksts par jūrascūciņu "Dino Zoo Centrs" mājaslapā