Johans Rīvijs (mācītājs)
- Šis raksts ir par Dobeles luterāņu mācītāju. Par citām jēdziena Johanu Rīviju nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Johans Rīvijs (Johann Rivius de Recklinghausen, miris pirms 1586), reizēm nepareizi dēvēts par Johanu Ringu, bija Reformācijas laika Rīgas latviešu Jēkaba baznīcas draudzes, vēlāk Dobeles draudzes luterāņu mācītājs. Pirmās latviešu garīgo tekstu rokasgrāmatas autors.
J. Rīvija tulkojumi bija nozīmīgi ar to, ka tajos izmantoti agrāko latviešu grāmatu teksti, Jēkaba baznīcas 1530. un 1537. gadā izdotie latviešu katķismi, saglabājot ziņas par tā laika latviešu valodu.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rīvija dzimšanas gads un vieta nav zināmi, bet saglabājusies kvīts, kuru viņš parakstījis kā Johans Rīvijs no Reklinghauzenes, Svētā Jēkaba baznīcnieks (lejasvācu: Johann Rivius de Recklinghausen, kerckendener to sunte Jacob). Domājams, ka jaunībā iespaidojies no Lutera mācības un devies uz Rīgu, kas pēc 1524. gada baznīcu reformācijas un svētbilžu grautiņiem bija kļuvusi par vienu no jaunās ticības citadelēm Ziemeļeiropā. 1540. gados Johans Rīvijs kalpoja Rīgas Jēkaba baznīcas latviešu luterāņu draudzē kā virsmācītāja Johana Eka palīgs, kur viņam bija pieejami 1530. un 1537. gadā iespiestie luteriešu katķismi latviešu valodā.
1550. gadā "nekārtīgas dzīves" dēļ bija spiests atstāt Rīgu. Pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas 1561. gadā un Kurzemes un Zemgales hercogistes nodibināšanas Rīvijs kļuva par Dobeles luterāņu draudzes mācītāju.[1] Tajā laikā pēdējais Dobeles komturs Matīss fon der Reke atteicās pakļauties hercogam Gothardam, kas 1566. gadā pili ieņēma un piespieda komturu atteikties no tās.
Pēc hercoga Gotharda priekšlikuma 1567. gada Kurzemes landtāgs nolēma papildus esošajām Jelgavas, Bauskas un Dobeles mūra baznīcām celt 70 mūra baznīcas dažādos valsts novados un pie astoņām no tām ierīkot skolas un nabagu mājas. 1570. gadā tika apstiprināta Aleksandra Einhorna izstrādātā baznīcas kārtība. Lai baznīcās varētu sprediķus noturēt latviešu valodā, hercogs Gothards uzdeva Dobeles mācītājam Rīvijam sastādīt latviešu reliģisko tekstu rokasgrāmatu, tomēr Rīvijs nomira pirms 1586. gada, darbu nepabeidzis.
Rīvija materiālus pēc viņa nāves hercogs Gothards nodeva četru luterāņu mācītāju komisijai, kuras priekšgalā bija Iecavas draudzes mācītājs Mike, piedalījās arī Bauskas draudzes mācītājs Geimers, Tukuma draudzes mācītājs Lembreks un Saldus draudzes mācītājs Vegmanis. Šī komisija nobeidza Rīvija iesākto darbu, 1586. gadā Kēnigsbergā sāka iespiest rokas grāmatas pirmo daļu - Lutera "Enhiridiona" tulkojumu[2], kam nākamajā gadā sekoja stāsti par Kristus ciešanām un miršanu un dziesmu grāmata.
Zināms, ka 1570. gadā hercogs Rīvijam piešķīra dzimtīpašumā Vecpienavas muižu, kurā bija divas zemnieku saimes - Tīkliņi un Aņģi. Pēc J. Rīvija nāves Vecpienava palika Rīviju dzimtas īpašumā līdz 17. gadsimtam, kad Frīdrihs Rīvijs atdeva muižiņu savam svainim K. Bīronam un tā kļuva par Bīronu dzimtmuižu. 1770. gadā arhitekts Severīns Jensens hercogam Pēterim Bīronam viņa dzimtmuižas teritorijā uzcēla medību pili pēc franču dižciltīgo izpriecu piļu parauga.
1936. gadā pie bijušās Lustes pils piestiprināja goda plāksni Dobeles mācītājam Johanam Rīvijam, atzīmējot viņa tulkoto latviešu reliģisko grāmatu izdošanas 350 gadus.