Lustes pils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lustes pils 18. gadsimta beigās (K. Ludviga glezna, 1793).
Lustes pils fotogrāfija 1875. gadā.
Lustes pilsdrupas 2008. gadā.

Lustes pilsdrupas , agrākā Frīdrihslustes izpriecu pils (vācu: herzogliches Lustschloss Friedrichslust) atrodas Dobeles novada Jaunbērzes pagastā, netālu no autoceļa P102 Dobele-Jaunbērze. Tā savulaik bija viena no greznākajām Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera pilīm ar franču dārzu un plašu medību parku, ko pēc hercoga pasūtījuma 1770. gadā pie Pienavas upītes cēla galma arhitekts Severīns Jensens. 1780. gadā pili nosauca par Frīdrihslusti par godu Prūsijas kroņprincim Frīdriham Vilhelmam, kas tajā laikā bija ieradies viesos pie Kurzemes hercoga. Tautā pils vēlāk iesaukta par Lusti.

Mūsdienās nolaistajā parkā no pils palikušas tikai iespaidīgas ārsienas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zināms, ka 1570. gadā hercogs Gothards Dobeles luterāņu mācītājam Johanam Rīvijam piešķīra dzimtīpašumā Vecpienavas muižu, kurā bija divas zemnieku saimes - Tīkliņi un Aņģi. Pēc J. Rīvija nāves Vecpienava palika Rīviju dzimtas īpašumā līdz 17. gadsimtam, kad Frīdrihs Rīvijs atdeva muižiņu savam svainim K. Bīronam un tā kļuva par Bīronu dzimtmuižu.

Hercogs Pēteris Bīrons uzdeva galma arhitektam Severīnam Jensenam pēc franču dižciltīgo izpriecu piļu parauga Rīvija jeb Vecpienavas muižas teritorijā uzcelt medību pili. Pils būvēta­ baroka stilā ar klasicisma ietekmi, ar tornīšiem stūros, katra no četrām fasādēm bija citādāka. Pils lielā zāle bija greznota ar Venēcijas spoguļiem un dārgām gleznām, bet mazākā hercogienes zāle bija oderēta ar zīdu un samtu. Ap pili bija iekārtots ar mūri norobežots zvēru dārzs medībām. Grāfs Lēndorfs 1780. gadā savā dienasgrāmatā rakstīja, ka "pils sajūsmina ar saviem ēnainajiem laukumiem, tempļiem, tiltiem, ķīniešu mājiņu, angļu kabinetu un simtiem citu pievilcīgu stūrīšu."[1]

Pilij bija īpatna skursteņu sistēma - visu pils krāšņu dūmvadi bēniņos ar arkām bija savienoti vienā dūmenī. Pils fasādē redzami telpiski greznojumi, uz pārējām trim ārsienām tie uzgleznoti. Ap pili bija siltumnīcas, kuru būvi pabeidza 1777. gadā. Stipri nolaisto Lustes kroņa muižas apkārtni 1910. - 1912. gadā sakopa Paulis Lejiņš, vadot šeit Jelgavas zemkopības skolas audzēkņu praksi. Pāris gados apkārtnes lauki kļuva par paraugsaimniecību. Posmā starp abiem pasaules kariem pils piederēja Džūkstes-Sīpeles piensaimnieku biedrībai, kas te iekārtoja pienotavu, tomēr saudzīgi saglabājot visu vērtīgo pilī. 1936. gadā pie pils piestiprināja goda plāksni Dobeles mācītājam Johanam Rīvijam, atzīmējot viņa tulkoto latviešu reliģisko grāmatu izdošanas 350 gadus.

Otrā pasaules kara cīņās pils cieta maz, tomēr pēc kara pils ēkā apmetās ienācēji, kas 1950. gados pils lieliskos kamīnus, kāpnes, iekšējo apdari un visu vērtīgo izlaupīja. Pils ēka tika pamesta sabrukšanai.[2]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kurzemes un Zemgales hercogiste 1562-1795. Sast. Ainārs Radovics. Rīga: Stāsti un Romāni, 2007. - 367 lpp.
  2. Lustes pils drupas