Jozefs Stefans

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jozefs Stefans
Jožef Štefan
Jozefs Stefans (1835–1893)
Jozefs Stefans (1835–1893)
Personīgā informācija
Dzimis 1835. gada 24. martā
Valsts karogs: Austrijas impērija Sanktpetera, Austrijas impērija (tagad Valsts karogs: Austrija Klāgenfurte, Karintija, Austrija)
Miris 1893. gada 7. janvārī (57 gadi)
Valsts karogs: Austroungārija Vīne, Austroungārija (tagad Karogs: Austrija Austrija)
Pilsonība Austroungārijas
Tautība slovēnis
Zinātniskā darbība
Zinātne Fizika
Darba vietas Vīnes Universitāte
Alma mater Vīnes Universitāte
Pasniedzēji Andreass fon Etingshauzens
Studenti Ludvigs Bolcmanis
Marjans Smoluhovskis
Johans Jozefs Lošmits
Sasniegumi, atklājumi
Apbalvojumi Lībena balva (1865)

Jozefs Stefans ((slovēņu): Jožef Štefan; dzimis 1835. gada 24. martā, miris 1893. gada 7. janvārī) bija Karintijas slovēņu izcelsmes Austrijas impērijas / Austroungārijas fiziķis, matemātiķis un dzejnieks.

Stefanam par godu nosaukta Stefana—Bolcmaņa konstante un Stefana skaitlis. 1879. gadā Stefans empīriski formulēja likumu, saskaņā ar kuru absolūti melnā ķermeņa starojuma enerģija ir proporcionāla temperatūras ceturtajai pakāpei. Pēc pieciem gadiem šo likumu teorētiski ieguva Stefana bijušais students Ludvigs Bolcmanis, un tas tiek saukts par Stefana—Bolcmaņa likumu.[1] Stefans bija pirmais, kas precīzi izmērīja gāzes siltumvadītspēju.[2]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stefans piedzima 1835. gadā Austrijas impērijā, nelielā ciematā Sanktpeterā (mūsdienu Klāgenfurtē). Viņa vecāki bija etniskie Karintijas slovēņi. Viņa tēvs bija dzirnavnieka palīgs un maiznieks, māte bija kalpone. Stefana māte nomira 1863. gadā un viņa tēvs 1872. gadā.

Stefans mācījās sākumskolā Klāgenfurtē. Viņam bija labas sekmes, vajadzēja turpināt mācības Klāgenfurtes licejā. Bet tā kā Stefans bija dzimis ārlaulībā, viņam nebija atļauts apmeklēt liceju. Lai Stefans varētu turpināt mācības, vecāki apprecējās, kad viņš bija jau 11 gadus vecs.[3] 13 gadu vecumā viņš pieredzēja 1848. gada revolūcijas notikumus. To iespaidā viņam radās interese par slovēņu literatūras darbiem.

Pēc vidusskolas beigšanas Stefans neilgu laiku apdomāja pievienošanos Benediktiešu ordenim, tomēr interese par fiziku bija noteicošā. 1853. gadā viņš devās uz Vīni studēt fiziku un matemātiku. 1858. gadā Vīnes Universitātē viņš habilitējās matemātiskajā fizikā. Studiju laikā Stefans arī sarakstīja un publicēja vairākas poēmas slovēņu valodā.

No 1858. gada Stefans mācīja fiziku Vīnes universitātē. Vispirms kā matemātiskās fizikas lektors, bet no 1863. gada kā fizikas profesors. No 1866. gada viņš bija Eksperimentālās fizikas institūta direktors. Bijis arī Vīnes Universitātes rektors (1876—1877), Vīnes zinātņu akadēmijas viceprezidents un vairāku Eiropas zinātnisko iestāžu loceklis.[1]

Stefans nomira Vīnē 1893. gadā, 57 gadu vecumā. Viņa vārdā nosaukts lielākais zinātniskais institūts SlovēnijāJozefa Stefana institūts. Starptautiskā Astronomijas savienība viņa vārdā nosaukusi krāteri Mēness neredzamajā pusē.

Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stefans devis ieguldījumu vairākās zinātnes nozarēs – kinētiskajā gāzu teorijā, siltuma starojuma teorijā, optikā, akustikā, elektromagnētisma teorijā un citās nozarēs. Pētījis gāzu difūziju un siltumvadītspēju. 1879. gadā Stefans veica eksperimentus, pētot platīna stieples siltuma atdevi pie dažādām temperatūrām. Empīriskā ceļā konstatēja, ka izstarotā enerģija ir proporcionāla absolūtajai temperatūrai ceturtajā pakāpē. Izmantojot šo likumu, Stefans noteica, ka Saules virsmas temperatūra ir 6000 K.[4] Stefana atklātā likuma teorētisko pierādījumu 1884. gadā veica Stefana bijušais students Ludvigs Bolcmanis, un tas tika nosaukts par Stefana—Bolcmaņa likumu.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]