Baltijas harta

Baltiešu memoranda latviskais tulkojums Gunāra Astras rokrakstā.

Baltijas harta jeb Baltiešu memorands (igauņu: Balti apell, lietuviešu: 45 pabaltijiečių memorandumas, angļu: Baltic Appeal) bija 1979. gada 23. augustā Maskavā izziņots 45 okupēto Baltijas valstu cilvēktiesību aizstāvju aicinājums Molotova—Ribentropa paktu noslēgušo PSRS un nacistiskās Vācijas pēctečvalstu (VFR un VDR), kā arī 1941. gada augustā Atlantijas hartu parakstījušo valstu (ASV un Apvienotās Karalistes) valdībām un ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheimam anulēt 1939. gada 23. augusta Molotova—Ribentropa paktu un novērst tā sekas. Līdz ar to Baltijas hartas parakstītāji pieprasīja Baltijas tautu tiesības lemt savu likteni un atjaunot zaudēto valstiskumu.

Priekšvēsture

Drīz pēc 1975. gada Helsinku konferences noslēguma tika nodibināta "Helsinku vienošanās izpildes PSRS atbalsta grupa" jeb PSRS Helsinku grupa, ko organizēja Armēnijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Jurijs Orlovs ar nolūku vākt faktus par to, kā PSRS nepilda 1975. gada Helsinku Drošības un sadarbības konferences noslēguma akta saistības cilvēktiesību jomā. 1976. gadā tika dibināta Lietuvas Helsinku grupa, kas prasīja Helsinku konferences noslēguma dokumenta prasību ievērošanu Lietuvā. 1978. gada 15. jūnijā tās dibinātāju grupa paziņoja savas darbības programmu: veicināt reliģisko, nacionālo un politisko apziņu un izvirzīt jautājumu par Lietuvas brīvību starptautiskos forumos. 1977. gada 1. janvārī vairāki simti Čehoslovākijas intelektuāļu parakstīja "Hartu 77", kurā aicināja savai valdībai ievērot 1975. gada Helsinku konferences Noslēguma akta punktus par vārda brīvību. 1977. gadā latviešu disidenti Ints Cālītis un Viktors Kalniņš kopā ar lietuviešu disidentu Viktoru Petku un igauņu disidentu Martu Niklusu veidoja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālās kustības galveno komiteju. 1977. gada 24.—25. augustā PSRS disidenta Pjotra Grigorenko dzīvoklī Maskavā bija paredzēta baltiešu nacionālās kustības preses konference ārvalstu žurnālistiem, taču to izjauca VDK aģenti.

Saturs

Baltijas hartas parakstītāji uzsvēra, ka PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma slepenais protokols — Molotova—Ribentropa pakts pārkāpa Baltijas valstu suverenitāti. Tas neatkarīgās Baltijas valstis faktiski likvidēja. Baltijas hartas parakstītāji atzīmēja, ka Molotova—Ribentropa pakts 1979. gadā juridiski joprojām bija spēkā. Disidenti uzsvēra, ka pasaules sabiedrības klusēšana atbalsta bijušos, esošos un topošos agresorus. Tādēļ Baltijas hartas parakstītāji vērsās pie PSRS valdības ar aicinājumu pilnībā publicēt PSRS ārlietu ministra Vjačeslava Molotova un Vācijas ārlietu ministra Joahima Ribentropa slepeno protokolu par Baltijas valstu iekļaušanu PSRS ietekmes sfērā un atzīt Molotova—Ribentropa paktu par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža. Arī Vācijas Federatīvās un Vācijas Demokrātiskās republikas valdības Baltijas disidenti aicināja atzīt paktu par spēkā neesošu un palīdzēt Padomju Savienībai likvidēt pakta sekas — izvest Padomju armiju no Baltijas. Atlantijas hartu parakstījušās valstis baltieši aicināja stingri nosodīt Molotova—Ribentropa paktu un tā sekas. Savukārt Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāru Baltijas hartas parakstītāji aicināja iekļaut Baltijas valstu jautājumu tuvākajā organizācijas sesijā, jo Baltijas tautas okupācijas dēļ pašas nevar lemt par savu likteni.

Parakstītāji

Baltiešu memoranda lietuviešu tulkojuma parakstītāju un atbalstītāju saraksts.

Molotova—Ribentropa pakta 40. gadadienā 1979. gada 23. augustā memorandu, ko "Hartas 77" ietekmē nodēvēja par Baltijas hartu, parakstīja vairāk nekā 40 Baltijas disidentu. Baltijas hartas pieņemšanu organizēja disidenti no Lietuvas Brīvības līgas.

"Parakstu vākšana bija ļoti zibenīgs process. Latvijā ieradās lietuvieši, apbraukāja parakstītājus un tūdaļ aizbrauca. Viss notika ātri un negaidīti. Tā bija tik strauja akcija, ka čeka laikam nepaspēja noreaģēt. Nebija nekādas vēstījuma apspriešanas ne pirms parakstu vākšanas, ne pēc tam. Lietuvieši ieradās ar sagatavotu tekstu. Viņi paši apbraukāja tos latviešus, par kuriem zināja – viņi parakstīs. Kopā ar lietuviešiem brauca Ivars Žukovskis. Viss notika dažās stundās. Piemēram, pie Gunāra Astras nebrauca, jo viņš jau iepriekš bija deklarējis, ka nekur nepiedalīsies, neko neparakstīs."

— Inta Cālīša atmiņas

Baltijas hartu parakstīja 36 lietuvieši, 5 latvieši un 4 igauņi: Roms Andrijausks (Romas Andrijauskas), Stase Andrijauskiene (Stasė Andrijauskienė), Alfonss Andrjukaitis (Alfonsas Andriukaitis), Edmunds Bartuška (Edmundas Bartuška), Vītauts Bastis (Vytautas Bastys), Vlads Bobins (Vladas Bobinas), Vītauts Bogušis (Vytautas Bogušis), Ints Cālītis, Petrs Cidziks (Petras Cidzikas), Arvīds Čekanavičus (Arvydas Čekanavičius), Jons Dambrausks (Jonas Dambrauskas), Jons Eišvids (Jonas Eišvidas), Virgilijus Jaugelis, Mečislovs Jurevičus (Mečislovas Jurevičius), Ļutaurs Kazakevičus (Liutauras Kazakevičius), Leons Laurinsks (Leonas Laurinskas), Valdis Larius, Rims Mažukna (Rimas Mažukna), Aļģirds Močus (Algirdas Mocius), Napoleons Narkūns (Napoleonas Narkūnas), Marts Nikluss (Mart Niklus), Felikss Nikmanis, Uldis Ofkants, Angele Paškauskiene (Angelė Paškauskienė), Sigits Paulavičus (Sigitas Paulavičius), Jons Petkevičus (Jonas Petkevičius), Jadviga Petkevičiene (Jadvyga Petkevičienė), Ķēstutis Povilaitis (Kęstutis Povilaitis), Žīdre Povilaitīte (Žydrė Povilaitytė), Jons Protusevičus (Jonas Protusevičius), Sigits Randis (Sigitas Randys), Endels Ratass (Endel Ratas), Henriks Sambore (Henrikas Sambore), Juļus Sasnausks (Julius Sasnauskas), Leonora Sasnauskaite (Leonora Sasnauskaitė), Aļģis Statkevičus (Algis Statkevičius), Ķēstutis Subačus (Kęstutis Subačius), Vlads Šakalis (Vladas Šakalys), Jons Šerkšns (Jonas Šerkšnas), Zigms Širvinsks (Zigmas Širvinskas), Enns Tarto (Enn Tarto), Antans Terlecks (Antanas Terleckas), Eriks Udams (Erik Udam), Roms Vitkevičus (Romas Vitkevičius), Jons Volungevičus (Jonas Volungevičius), Alfreds Zaideks, Juris Ziemelis, Rims Žukausks (Rimas Žukauskas) un Ivars Žukovskis. Latviski dokumentu pārtulkoja Gunārs Astra, bet igauniski — Marts Nikluss, Endels Ratass, Enns Tarto un Eriks Udams. Baltijas hartu atbalstīja arī 11 Maskavas Helsinku grupas dalībnieki: Jeļena Bonnere, Andrejs Saharovs, Malva Landa, Viktors Nekipelovs, Jurijs Belovs, Tatjana Osipova, Ivans Kovaļovs, Tatjana Veļikanova, Irina Žolkovska-Ginzburga, Leonīds Ternovskis, Aleksandrs Lavuts.

Sekas

Ziņojums Eiropas Parlamentam par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā 1982. gada 4. oktobrī.

Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcija par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

Ar Rietumu radiostaciju palīdzību baltiešu valodās informāciju par hartas prasībām uzzināja arī Baltijas iedzīvotāji. Vēlāk Baltijas harta pasaulē ieguva apzīmējumu "Baltijas memorands". Ziņa par 1979. gada 23. augusta Baltijas hartu drīz nokļuva nelegālajā disidentu samizdata "Aktuālo notikumu hronikā" Maskavā. Dokumentā bija norādīts, ka 48 baltieši 1979. gada 23. augustā pasaules valstīm prasījuši atcelt Molotova—Ribentropa paktu un novērst tā sekas. Baltijas hartu atbalstīja arī PSRS cilvēktiesību aizstāvji. Pazīstamākais no viņiem bija akadēmiķis Andrejs Saharovs, kas paziņoja, ka Baltijas valstu iedzīvotājiem par neatkarību jālemj referendumā.

Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) 1979. gada 8. oktobrī nosūtīja vēstuli VFR kancleram Helmutam Šmitam, kurā viņu informēja par 45 baltiešu disidentu 1979. gada 23. augustā parakstīto Baltijas hartu. 1980. gada oktobrī Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes konferences laikā Madridē Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) izplatīja paziņojumu presei, kurā pasaules sabiedrību informēja par Baltijas hartas saturu un rīkoja demonstrācijas Latvijas neatkarības atjaunošanai. PBLA memorandā aicināja Eiropas Drošības un sadarbības konferences dalībniekus iekļaut konferences noslēguma aktā prasību PSRS atbrīvot ieslodzītos disidentus, t. sk. Baltijas hartas parakstītājus. Aktīvs baltiešu centienu atbalstītājs bija Eiropas Parlamenta deputāts Oto fon Hābsburgs, pēc kura ierosmes 1983. gada 13. janvārī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Tajā tika atgādināta 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas parakstītāju prasība par Molotova—Ribentropa pakta anulēšanu un tā seku novēršanu.

Drīz pēc Baltijas hartas parakstīšanas Lietuvas PSR VDK uzsāka represijas un arestus. 1979. un 1980. gadā apcietināja "Lietuvas Brīvības līgas" dalībniekus Antanu Terlecki, Jūliju Sasnauski un Aļģirdu Statkeviču. Antanu Terlecki 1980. gada 19. septembrī notiesāja par pretpadomju darbību, arī par Baltijas hartas parakstīšanu. 1980. gada 29. aprīlī arī Martam Niklusam izvirzīja apsūdzību par sistemātisku "padomju valsti un sabiedrisko iekārtu nomelnojošu melīgu izdomājumu izplatīšanu", t. sk. par Baltijas hartas parakstīšanu. Izmeklēšanas gaitā viņš liecības nedeva, uz jautājumiem neatbildēja un dokumentus neparakstīja. 1981. gadā M. Niklusu notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā.

1983. gadā arestēja Gunāru Astru un gada beigās tiesāja par "pretpadomju" literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. Hartas latviskais tulkojuma teksts kā lietiskais pierādījums vēlāk tika pievienots Gunāra Astras krimināllietai. Tiesa G. Astram piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu sevišķa režīma kolonijā un piecus gadus nometinājumā. 1983. gadā arestēja arī citu Baltijas hartas parakstītāju — Intu Cālīti, ko notiesāja uz 6 gadiem ieslodzījumā.

1979. gada 23. augusta Baltijas harta un 1983. gada 13. janvāra Eiropas Parlamenta rezolūcija par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ietekmēja nākamos soļus ceļā uz Baltijas neatkarības atjaunošanu. Lai pievērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību, ka Baltijas valstis ir okupētas un tām nepieciešama neatkarība, baltiešu trimda 1985. gadā organizēja Kopenhāgenas tribunālu un Baltijas miera un brīvības kuģa braucienu.

Drīz pēc Perestroikas kustības sākšanās Baltijas hartu parakstījušie disidenti piedalījās Helsinku komiteju veidošanā. 1986. gada jūnijā Liepājā Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa nodibināja Helsinki-86 organizāciju, kas 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā organizēja protesta demonstrācijas Rīga pie Brīvības pieminekļa. 1987. gada 23. augustā arī A. Terlecks kopā ar citiem organizēja protesta mītiņu pret Molotova—Ribentropa paktu Viļņā pie dzejnieka Ādama Mickēviča pieminekļa.