Jānis Priede
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Jānis Priede (1874-1969) bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, 6. Rīgas kājnieku pulka komandieris (1920–1925), Latgales divīzijas (1925), vēlāk Vidzemes divīzijas komandiera palīgs (1925-1931), ģenerālis.
Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par 6. Rīgas kājnieku pulka II bataljona komandēšanu 1919. gada 21. novembra cīņās pie Iecavas upes un Valdeķu muižas ieņemšanu Jelgavas atbrīvošanas operācijas laikā.
Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1874. gada 16. augustā Vestienas pagasta "Žebēros" zemnieka Jāņa Priedes un Paulīnes (dzimušas Brūveres) ģimenē.[1][2] Mācījās Tolkas draudzes skolā, kā eskterns nolika eksāmenu Pleskavas kadetu korpusā. Pēc iestāšanās Krievijas Impērijas armijā (1895) viņu nosūtīja uz Viļņas karaskolu (1897-1899), pēc kuras beigšanas viņš dienēja 116. Malojaroslavas pulkā Rīgā. Piedalījās krievu-japāņu karā (1905) Mandžūrijā. Pirmā pasaules kara sākumā cīnījās kaujās Austrumprūsijas un Lietuvas teritorijā, apbalvots ar kara ordeņiem un 1914. gada oktobrī paaugstināts par kapteini. 1915. gada februārī viņu kontuzēja un kaujās Augustovas mežos sagūstīja līdz ar visu Krievijas armijas XX korpusu.
Vācu gūstā bija līdz pat 1918. gada decembrim, pēc atbrīvošanas atgriezās Latvijā. 1919. gada 15. septembrī iestājās Latvijas bruņotajos spēkos, bija sevišķu uzdevumu virsnieks Apsardzības ministrijā. Bermontiādes kauju laikā 1919. gada 7. novembrī kapteini Priedi iecēla par bataljona komandieri 6. Rīgas kājnieku pulkā. Viņš piedalījās kaujās Pārdaugavā un Zemgalē, kur Jelgavas atbrīvošanas operācijas laikā 1919. gada 21. novembrī kapteinis Priede ar savu bataljonu pārrāva vācu aizsardzības līniju pie Iecavas upes un pa Rīgas-Jelgavas šoseju straujā triecienā ieņēma Valdekas pili. Tālākā uzbrukuma laikā ieņēma Lielupes tiltus un dzelzceļa staciju. 1919. gada novembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un piedalījās kaujās Latgales frontē.
Pēc Latvijas neatkarības kara bija 6. Rīgas kājnieku pulka komandieris (1920-1925), pulkvedis (1923). Par kara nopelniem viņam piešķīra jaunsaimniecību Krimuldas pagastā. 1925. gadā pulkvedi Priedi iecēla par 3. Latgales divīzijas, vēlāk 2. Vidzemes divīzijas komandiera palīgu un 1930. gadā paaugstināja par ģenerāli. No 1926. gada viņš bija Lāčplēša Kara ordeņa domes loceklis. 1931. gadā maksimāla vecuma sasniegšanas dēļ ģenerāli Priedi atbrīvoja no aktīvā karadienesta. Bija A/s "Apavi" valdes loceklis, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā ģenerālis Priede kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur 1947. gadā Eslingenē atjaunoja Lāčplēša Kara ordeņa (LKOK) biedrības darbību. Pēc tam emigrēja uz ASV, kur līdz 1967. gadam bija LKOK biedrības priekšsēdis. Kauņas Vītauta Dižā universitātes latviešu studentu korporācijas "Sidrabenia" goda filistrs. Miris 1969. gada 26. novembrī Bostonā.[3]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Sv. Annas ordenis, III, IV šķira,
- Sv. Staņislava ordenis, II, III šķira,
- Lāčplēša Kara ordenis (1920),
- Triju Zvaigžņu ordenis III šķira (1929).[4]
Atsauces un piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Laiks. - 1969.g. 16. augusts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2016. gada 10. martā.
- ↑ Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 64-65. lpp. ISBN 9789934827051.
- ↑ Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfijas
- ↑ Par apbalvojumiem mūsu Brīvības cīņu dalībniekiem. vestnesis.lv Latvijas vēstnesis Nr. 372/373 no 11.11.1999.