Kārlis Frīdrihs Jēkabs Hūgenbergers

Vikipēdijas lapa
Kārlis Frīdrihs Jēkabs Hūgenbergers
Karl Friedrich Jacob Hugenberger
Kārlis Frīdrihs Jēkabs Hūgenbergers
Personīgā informācija
Dzimis 1784. gadā
Kuldīga, Kurzemes un Zemgales hercogiste
Miris 1860. gada 19. martā
Jelgava, Kurzemes guberņa
Tautība vācbaltietis

Kārlis Frīdrihs Jēkabs Hūgenbergers, arī Kārlis Hugenberģers (Karl Friedrich Jacob Hugenberger, 1784—1860), bija Kurzemes vācbaltiešu mācītājs, dzejnieks un tulkotājs latviešu valodā, kas studiju gados stipri iespaidojās no vācu Apgaismības laikmeta dzejniekiem Gētes un Šillera. Latviešu literārās biedrības (Lettisch-Literärische Gesellschaft) dibinātājs (1824) un tās vadītājs (1851—1854).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1784. gadā Kuldīgā skolas priekšnieka ģimenē. Izglītojās tēva mājās, no 1801. gada studēja medicīnu un teoloģiju Jēnas, Vircburgas, pēc tam Heidelbergas un Strasburgas Universitātēs. Studiju gados apmeklēja J. V. Gēti un F. Šilleru Veimārā. Pēc atgriešanās Kurzemē viņš pieņēma mājskolotāja vietu kāda muižnieka ģimenē, 1812. gadā ceļoja uz Krieviju, kur iemācījās krievu valodu.

No 1814. gada Hūgenbergers bija Piltenes apgabala luterāņu mācītājs Ārlavā un Rojā (1814—1851) un Piltenes prāvests (1833—1835). Dzīvoja Ārlavas mācītājmuižā. 1826.—1827. gadā viņš publicēja savu dziesmu apkopojumu grāmatā „Derīgs laika kavēklis”. K. Hūgenbergers darbojās Latviešu literārajā biedrībā un bija tās priekšsēdētājs (1851—1854). No 1851. gada dzīvoja Jelgavā, izdeva „Kapeiķu grāmatiņas no Amburģes”.

Miris Jelgavā 1860. gada 19. martā.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārlavas baznīca, kura sprediķoja Kārlis Hūgenbergers.

Kārļa Hūgenbergera dzejas tehnika ir izkopta, valoda laba, bagāta izteiksmes līdzekļiem. Latviešu Literārās biedrības rakstu krājumā viņš publicēja rakstus par valodniecību un metriku. K. Hūgenbergers tulkoja un lokalizēja vācu klasiķu Gētes dabas dzejoļus un Šillera balādes. Tulkoja Ēzopa, Lafontēna fabulas un brāļu Grimmu pasakas. Pirmais latviski tulkoja krievu dzeju un dažas Krilova fabulas. Mūža nogalē viņš aktīvi iesaistījies latviešu literārās valodas izkopšanā, laboja un recenzēja „Latviešu Avīzēm” piesūtītos manuskriptus.

  • dzejas krājums „Derīgs laika kavēklis” (1. daļa — 1826, 2. daļa — 1827), kura priekšvārdā rakstīja, ka latviešu valoda ir „mīlīga, jauka, skanīga un visur derīga”.[1]
  • Šillera „Tā dziesma no pulksteņa” (1827) un balāžu „Meitiņa no svešuma”, „Galvojums” tulkojumi
  • Gētes „Zvejnieks”, Birgera „Tā dziesma no goda vīra” tulkojumi
  • J.P.Hēbeļa „Rindnieku meita”, „Auzu pūtelis”, „Vaktnieks pusnaktī”, „Viss iznīkst” tulkojumi
  • dzejoļi „Sērdienītis lagzdīgalai”, "Ticība"
  • garīgo dziesmu tulkojumi (4 sašuvumi)
  • „Veca mācītāja prieku svētdienā” (1832)
  • „Kapeiķu grāmatiņas no Amburģes” (1—6, 1851—1852).

Hūgenbergera darbi iespaidoja Jura Alunāna daiļradi, kas par viņu liecināja: „Tu dziedāji skanīgi, jautri Latviešu mēlē papriekš spēcīgs, kā cits jau neviens.”[2]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]