Kārlis Ramats

Šis raksts ir par pulkvedi. Par citu personu ar šādu uzvārdu skatīt rakstu Ramats.

Kārlis Voldemārs Ramats Personīgā informācija Dzimis 1885. gada 13. jūnijā Rīga, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1931. gada 28. oktobrī (46 gadi) Sieksātes pagasts, Aizputes apriņķis, Latvija Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvedis Dienesta laiks 1903 — 1915 1918 — 1920 1920 — 1926 Valsts Krievijas Impērija Krievijas Brīvprātīgo armija Latvija Struktūra sauszemes bruņotie spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš Izglītība Viļņas junkurskola (1903-1906) Nikolaja Ģenerālštāba akadēmija (1912-1914) Cits darbs publicists

Kārlis Voldemārs Ramats (1885—1931) bija Krievijas Impērijas armijas virsnieks, vēlāk Latvijas Bruņoto spēku pulkvedis, Galvenā štāba operatīvās daļas priekšnieks.

Dzīvesgājums

Dzimis 1885. gada 13. jūnijā Rīgā. Mācījās Rīgas pilsētas reālskolā un Viļņas junkurskolā (1903—1906). Pēc junkurskolas absolvēšanas kā podporučiks dienēja Rīgā dislocētajā 116. Malojaroslavecas kājnieku pulkā. 1909. gadā paaugstināts poručika, 1913. gadā — štābkapteiņa pakāpē. 1912. gadā K. Ramats iestājās Ģenerālštāba akadēmijas ģeodēzijas nodaļā Pēterburgā. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gadā viņu paaugstināja kapteiņa pakāpē, viņš kā 116. pulka rotas komandieris piedalījās Mazūru kaujā Austrumprūsijā, kur tika ievainots. 1915. gada februārī apakšpulkveža pakāpē piedalījās Otrajā Mazūrijas ezeru kaujā un kopā ar daudziem XX korpusa latviešu kareivjiem nokļuva vācu gūstā. Atbrīvots pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas, K. Ramats pievienojās ģenerāļa Deņikina vadītajai Brīvprātīgo armijai, 1919. gada sākumā darbojās Odesas Latviešu nacionālajā padomē.

1920. gada sākumā caur Rumāniju, Austriju un Poliju atgriezās dzimtenē, 20. martā Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks Jānis Balodis viņu iecēla par sevišķu uzdevumu virsnieku pulkvežleitnanta dienesta pakāpē, kā eksperts viņš piedalījās Bulduru konferences darbā. Pēc ģenerāļa Pētera Radziņa atvaļināšanās viņš no 1920. gada 29. oktobra bija Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieka štāba priekšnieka vietas izpildītājs. 1921. gada 1. aprīlī K. Ramatu iecēla par Galvenā štāba priekšnieka pirmo palīgu un operatīvās daļas priekšnieku ar divīzijas komandiera tiesībām attiecībā uz Galvenā štāba operatīvo, ģeodēzijas—topogrāfijas un satiksmes nodaļu un drīz vien paaugstināja pulkveža dienesta pakāpē.

1926. gada 22. jūlijā pulkvedi K. Ramatu atvaļināja no armijas pēc paša vēlēšanās. Mūža nogali pavadīja Aizputes apriņķa Sieksātes pagasta Kalnamuižā, kur viņam dzimtsīpašumā bija piešķirta zivsaimniecība.

Miris 1931. gada 28. oktobrī, apglabāts Rīgas Brāļu kapos.

Apbalvojumi

• Francijas Goda Leģiona ordenis,
• Polijas “Vitauti Militari” ordenis,
• Igaunijas Brīvības krusts.

Darbi

• “Deņikins un latvieši Dienvidus — Krievijā”. “Jaunākās Ziņas” 1920. gada 22. martā
• “Kas mums deva uzvaru?”. “Jaunākās Ziņas” 1921. gada 11. novembrī
• “Franču tautai”. “Latvijas kareivis” 1921. gada 16. jūlijā
• “Atbruņošanās konferences sabrukuma iemesli”. “Latvijas kareivis” 1922. gada 19.—21. decembrī par četru Baltijas valstu (arī Somijas), Polijas un PSRS konferenci
• “No Lielupes līdz Rīgai”. No: Militārais rakstu krājums piecās burtnīcās (1924)
• “Kalpaka bataljons neatkarības cīņās”. Rīga: Savienības “Pulkveža Kalpaka bataljons” izdevums (1929)