Bulduru konference

Konferences norises vieta - Bulduru viesnīca Rīgas Jūrmalā.

Bulduru konference bija starptautiska pēc Pirmā pasaules kara izveidoto Baltijas jūras valstu starpvaldību konference, kas notika no 1920. gada 6. augusta līdz 6. septembrim Bulduros, Latvijā un kurā nolēma izveidot Baltijas savienību jeb Baltijas Antanti.

Konferencē piedalījās Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Ukrainas (Ukrainas Tautas Republikas) un Somijas valdību pārstāvji. 1920. gada beigās nodibināja Baltijas biroju, kura uzdevums bija panākt Bulduru konferencē pieņemtā Baltijas savienības līguma īstenošanu. Tomēr Viļņas apgabala piederības domstarpību izraisītā Lietuvas–Polijas militārā konflikta dēļ līgumu neizdevās īstenot. Līdztekus Rīgā 1920. gada 11. augustā starp Latviju un Krievijas PFSR tika parakstīts Latvijas—Krievijas miera līgums.

Bulduru viesnīcas ēka, kurā notika konference, nav saglabājusies, bet pie ēkas, kas uzbūvēta tās atrašanās vietā Bulduru prospektā 33, izvietota piemiņas plāksne.

Priekšvēsture

Bulduru konferences sagatavošanas sēdi vada Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis.

Pēc panākumiem Latvijas brīvības cīņās 1919. gada 11. septembrī Latvijas Pagaidu valdības saņēma Padomju Krievijas valdības piedāvājumu sākt miera sarunas. Līdzīgus piedāvājumus saņēma arī Igaunijas (31. augustā), Somijas (11. septembrī) un Lietuvas (15. septembrī) valdības. Sākotnējā Baltijas valstu (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) nostāja bija tāda, ka sarunām ar Krieviju jānotiek kopīgi. Savukārt Krievija centās panākt sarunu uzsākšanu bilaterāli ar katru no Baltijas valstīm atsevišķi. 14.—15. septembrī Tallinā notika četru Baltijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām. Visiem konferences dalībniekiem bija vienota nostāja, ka ar lieliniekiem iespējams slēgt tikai pamieru. Nākamajā konferencē, kas notika Tartu no 29. septembra līdz 1. oktobrim, nolēma neuzsākt separātas miera sarunas un nenoslēgt separātus miera līgumus. Bermontiādes laikā no 11. līdz 19. novembrim Igaunijas, Latvijas un Lietuvas delegācijas un novērotāji no Polijas un Somijas satikās Tartu.

Pēc lielinieku panākumiem Krievijas pilsoņu karā Igaunijas valdība nolēma tomēr sākt miera sarunas ar Padomju Krieviju, kas sākās 5. decembrī Tartu. Sarunās piedalījās arī Latvijas novērotāju delegācija, kas 8. decembrī saņēma Padomju Krievijas piedāvāto pamiera projektu. Latvijas valdība izvirzīja noteikumus, ka sarunas iespējams uzsākt tikai tad, ja Krievijas valdība būs gatava atstāt Latgali un likvidēt P. Stučkas valdību. 24. decembrī Rīgā tika saņemta telegramma, ka Krievijas puse Latvijas prasības ir pieņēmusi. Tas izraisīja Polijas valdības neapmierinātību, kas bija iesaistīta Poļu-padomju karā (1919–1921). 1920. gada 3. janvārī sākās Polijas un Latvijas armijas kopīgais uzbrukums pie Daugavpils. Pēc Latvijas karaspēka panākumiem Latgales atbrīvošanas cīņās 13. janvārī Padomju Krievija bija spiesta piekrist slepena pamiera noslēgšanai.

1920. gada janvārī Helsinkos notika starpvaldību konference par Baltijas savienības izveides iespējām, kas nolēma nākamo konferenci sasaukt 1920. gada maijā Rīgā. 1920. gada 2. februārī Igaunija un Krievija Tartu parakstīja miera līgumu. 26. martā Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics paziņoja Krievijas pusei, ka Latvija ir gatava miera sarunu uzsākšanai, kas sākās 16. aprīlī Maskavā. 22. jūnijā Z. A. Meierovics ierosināja turpmākās sarunas pārcelt uz Rīgu. Sarunu gaitā Krievija atteicās reevakuēt no Latvijas izvestās iekārtas un citas materiālās vērtības, atteicās atzīt Latvijas tiesības uz Krievijas zelta daļu un atteicās kompensēt kara radītos zaudējumus. Sakarā ar Sarkanās armijas straujo virzīšanos Varšavas virzienā, Krievijas delegācija kļuva aizvien nepiekāpīgāka un pēc Latvijas puses piekāpšanās sarunas noslēdzās tikai pēc Bulduru konferences sākuma 9. augustā.

Konferences sagatavošana

Latvijas valdība 1920. gada 2. februāra sēdē nolēma nodibināt konferences sagatavošanas biroju, ko vadīja V. Zamuels. Birojam bija Rīcības, Politiskā, Nacionālā, Saimnieciskā, Juridiskā, Sociālā, Sanitārā, Kultūras, Propagandas un Militārā nodaļas, kuru vadītāji kopā ar biroja vadītāju sastādīja biroja padomi, kura savukārt ievēlēja biroja prezidiju. Atbilstoši savai tematikai nodaļas izstrādāja konferencei iesniedzamos projektus, cerot, ka konference vēlāk spēs vienoties par daudziem būtiskiem jautājumiem kaimiņvalstu vidū. Konferencei iesniedzamos projektus birojs izstrādāja kopā ar attiecīgiem resoriem, kuri sūtīja biroja nodaļās savus pārstāvjus. Nodaļu izstrādātos projektus, kuri attiecās uz konferences dienas kārtību, prezidijs iesniedza Ārlietu ministrijai un caur to konferencē ieinteresētajām valstīm.

Norise

Latvijas delegācija Bulduru konferencē. No kreisās Kārlis Ramats, Pēteris Radziņš, Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis, Jānis Pliekšāns (Rainis), Kārlis Kasparsons, Voldemārs Zāmuēls, Hermanis Albats.

Konference notika Bulduru viesnīcā Rīgas Jūrmalā. Tajā piedalījās Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas valdību delegācijas, kā arī Ukrainas un Baltkrievijas valdību pārstāvji kā novērotāji. Klāt bija arī Lielbritānijas un Francijas valdību pārstāvji. Konferences priekšsēdētājs bija Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis, viņa vietnieks Latvijas ārlietu ministrs Z. A. Meierovics, ģenerālsekretārs Hermanis Albats. Igaunijas delegācijas priekšstāvis bija ārlietu ministrs Kārlis Roberts Pusta, Lietuvas delegāciju vadīja diplomāts Dr. Jurgis Šaulis (Šaulys), Polijas delegāciju diplomāts prof. Vitolds Kameņeckis (Kamieniecki), Somijas delegāciju diplomāts Leonards Estrems (Åström).

1920. gada 4. augustā publicēja konferences dienas kārtības projektu. Konferences pirmā daļa noslēdzās 16. augustā, kad it kā tika parakstīts slepens "Līgums par kopēju rīcību pret Padomju Krieviju līdz pat bruņotas cīņas atsākšanai saskaņā ar Lielbritānijas un Francijas norādījumiem". 31. augustā parakstīja Baltijas valstu politiskās savienības līguma projektu, kas paredzēja savstarpējās sadarbības attīstīšanu, rūpēšanos par starptautiski neatzīto dalībvalstu de iure neatkarības atzīšanu, teritoriālu strīdu izšķiršanu miera ceļā. Politiskais nolīgums paredzēja arī otrām valstīm naidīgu organizāciju darbības nepieļaušanu dalībvalstu teritorijā, kā arī minoritāšu tiesību aizsardzību. No 1920. gada 3. augusta līdz 5. septembrim iznāca 30 biļetena "Bulletin publié par le Ministerè des Affaires Étrangerés de Latvia" numuri, kuros tika atspoguļota Bulduru konferences norise.

Bulduru konference nevainagojās ar militārās alianses noslēgšanu. Konferencei noslēdzoties 31. augustā valstis apliecināja savstarpēji atzīt savu neatkarību de iure un teritoriālos strīdus atrisināt sarunās. Pārējās valstis arī pieņēma rezolūciju aicinot Lietuvu un Poliju nekavējoties atrisināt Viļņas apgabala konfliktu. 1920. gada oktobrī poļi okupēja Viļņas apgabalu, un cerības uz lielu Baltijas savienību sabruka. Turpmākās sarunas koncentrējās uz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aliansi, kurā varētu piedalīties arī Somija. Igauņi nevēlējās bojāt attiecības ar poļiem, tāpēc bija gatavi aliansei tikai ar Latviju. Lietuvai lielā Baltijas alianse bija ļoti nepieciešama kā pretspēks Polijai. Attiecīgi, Polija darīja visu iespējamo, lai šāda Baltijas alianse neizveidotos.

Slepenais līgums: viltots vai patiess?

Slepenais līgums, kas it kā apliecināja konfidenciālas militāras pretpadomju vienošanās pastāvēšanu starp dalībvalstīm, ir publicēts 1988. gadā V. Bērziņa grāmatā "Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas" un Latvijas PSR vēsturnieku apkopotajā dokumentu krājumā 1989. gadā. Latvijas drošības iestādes dokumentu esot atradušas, izkratot komunistu nelegālistu dzīvokli. Visticamākais tā izcelsmes skaidrojums ir komunistu viltojums ar mērķi kompromitēt konferences dalībvalstis, lai dotu legālu pamatu Padomju Krievijas agresijai.

16. augustā 1920. gadā, mēs, apakšā parakstījušies Baltijas valstu konferences delegāciju priekšstāvji: Latvijas ministru prezidents Ulmanis, Polijas prof. Kameņeckis, Lietavas Dr. Šaulis, Igaunijas Pusta, Somijas Estrems, Ukrainas Dobrilovskis ar šo līguma noslēgšanu apņemamies Anglijas diplomētā kolonela Talentsa un Francijas diplomāta de Sartiša priekšā izpildīt sekojošos punktus šajā līgumā pēc apspriešanas savā starpā: 1) Pieņemam, ka pieļausim slepenu karaspēka vervēšanu pret Padomju Krieviju no aģentiem, kas būtu priekš [tā] sūtīti iekš mūsu teritorijas, un, cik mūsu spēkos stāvēs, dot tiem vajadzīgo palīdzību, bez ko zinātu jeb manītu pārējie valsts priekšstāvji. 2) Pret Padomju Krieviju izturēties ārēji laipni un ar sevis neko nenodot, bet pie tam ar visiem spēkiem turēties pēc Anglijas-Francijas noteikumiem, kuri vajadzības gadījumā varētu pārvērsties par atklātu karu pret Padomju Krieviju. 3) Ja viena no augšā minētajām valstīm uzsāk karu pret Padomju Krieviju, jeb arī pretējā gadījumā, ja Padomju Krievija uzsāk karu pret vienu no augšā minētajām valstīm, tad visām pārējām piederošām pie Baltijas Valstīm jābūt gatavām sniegt vajadzīgo palīdzību arī ar bruņotu spēku valstij, esošai karā pret Padomju Krieviju. 4) Ja karš būtu neizbēgams vienai no Baltijas Valstu Konferences dalībvalstīm, tad turēties visiem spēkiem labi cieši kopā un visiem sabiedroties ar saviem bruņotajiem spēkiem pret apvienoto ienaidniekiem un tā dot tam vajadzīgo triecienu no visām pusēm, no kurienes Padomju Krievija negaidītu. 5) Visos šādos gadījumos vienmēr nogaidīt instrukcijas no mūsu varenajiem aizstāvjiem Anglijas-Francijas, kā arī bez viņu ziņas nekādos konfliktos [neielaisties] un kara operācijas neuzsākt bez viņu aizrādījumiem. 6) Attiecībā pret Želigovska karaspēka virzīšanos Lietavas teritorijā un tālāk, kas ir arī vērsts aizskart Latvijas teritoriju, negriezt lielu vērību, jo tas ir un tiek ar Franciju aizstāvēts, tikai ārēji izrādīt enerģisku sagatavošanos, un, īpaši no Latvijas, lai tiktu galvenie spēki koncentrēti pretim Želigovskim, jo, ja tieši Želigovskim laimētos izlauzties caur Lietavu un Latviju pretim Padomju Krievijas spēkiem un tā dot smagu triecienu Padomju Krievijai, no kurienes viņa nemaz negaidītu, uz Padomju Krievijas teritoriju, tad varētu koncentrēt arī pārējās Baltijas valstis un tā ar apvienotiem spēkiem kā par piemēru aktīvi uzstāties, - pirmām vajadzētu tad Polijai un Latvijai, pēc ko, zināms, ar dažādiem iemesliem varētu arī piebiedroties pārējās Baltijas valstis. 7) Visos šādos gadījumos vienmēr nogaidīt no Anglijas-Francijas instrukcijas, un bez viņiem neko neuzsākt, kas varētu tikai iznīcināt dažus pārējos noslēgtos punktus šajā līgumā, par ko viņi arī vajadzības gadījumā gatavi mums palīdzēt, ne tik materiāli vien, bet arī ar bruņotu spēku uz sauszemes un uz jūras. 8) Par [visiem] augšā [minētajiem] līgumā sagatavošanas pantiem un viņu pilnīgo izpildīšanu Anglijas-Francijas diplomētie priekšstāvji Latvijā, kas piedalās pie šī līguma noslēgšanas un parakstīšanas, gatavi mums izbrīvēt no savām valdībām un apsola mums palīdzību ar …1) ripojošo dzelzceļu materiālu, 2) ar apģērbiem un apaviem, vešu un [zirgiem] karaspēkam, 3) ar visāda veida ieročiem, 4) ar patronām un [munīciju] 5) un ar visiem nepieciešamajiem produktiem, kā arī mums izbrīvēt kādu lielāku aizņēmumu „Amerika”, ka mums dažām no valstīm piekristu dēļ de jure atzīšanu. 9) Vēl apsolāmies šo norakstu tulkojumu no franču valodas latviešu, poļu, somu, lietaviešu, ukraiņu un igauņu valodās katrai no esošām minētām valstīm 1 eksempl. daudzumā turēt stingrā noslēpumā un kā arī ne mazāko iemeslu dot, ka maz šāds līgums būtu, lai tas paliktu starp Baltijas Valstu Konferences valstu priekšstāvjiem kā noslēpums un pēc iespējas kāds kritiskā brīdī šo norakstu iznīcinātu. 10) Vēl apsolāmies šo norakstu no oriģināla, kas paliek pie Baltijas valstu konferences prezidenta Latvijas ministru prezidenta Ulmaņa, turēt slepenībā un nevienam no nepiederošam Baltijas valstu konferences neizpaust, kā arī vienu eksemplāra norakstu angļu-franču valodās nodot Anglijas diplomētajam priekšstāvim kolonelam Talenta kgam un (vienu eksemplāru) Francijas diplomētajam priekšstāvim de Sartišam kā svētu pierādījumu par mūsu padevību valstīm Anglijai-Francijai un ar saviem parakstiem apsola [mums] šā līguma saturošus pantus turēt slepenībā un visus pantus šajā līgumā izpildīt ar prieku un uz pirmo Anglijas-Francijas uzaicinājumu. Baltijas Valsts Konferences prezidents Latvijas Ministru prezidents Ulmanis, vice-prezidents Latvijas ārlietu ministrs Meierovics, Anglijas diplomētais priekšstāvis Talentss, Francijas diplomētais priekšstāvis de Sartišs, Polijas delegācijas priekšsāvis Kameņeckis, Lietavas delegācijas priekšstāvis Ostrens, Igaunijas delegācijas priekšstāvis Pusta, Ukrainas delegācijas priekšstāvis Dobrilovskis. Bulduros 1920. gada 16. augustā.

Baltijas valstu sadarbība pēc konferences

1922. gada 17. martā Baltijas valstu (bez Lietuvas) Varšavas konferences noslēguma protokolā bija paredzēts veidot vienotu nostāju attiecībās ar Padomju Krieviju, sekmēt brīvu preču plūsmu un pilsoņu pārvietošanos bez jebkādiem ierobežojumiem. Politiskā vienošanās apstiprināja visus ar Padomju Krieviju noslēgtos dalībvalstu miera līgumus. Latvija, Somija, Igaunija un Polija apņēmās neslēgt līgumus ar citām valstīm, kuri varētu apdraudēt kādu no dalībvalstīm.

1923. gada 1. novembrī Tallinā noslēdza Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgumu uz 10 gadiem, kurā tās apņēmās sniegt viena otrai palīdzību neprovocēta uzbrukuma gadījumā. 1934. gada 12. septembrī Ženēvā noslēdza saprašanās un sadarbības līgumu starp Latviju, Lietuvu un Igauniju, kas paredzēja visu triju valstu ārpolitiskās sadarbības saskaņošanu un savstarpēju diplomātisko palīdzību, nosakot, ka periodiski sasaucamas regulāras ārlietu ministriju konferences.

Ārējās saites

• Marko Lehti: The Dancing Conference of Bulduri: A Clash of Alternative Regional Futures In: Forgotten Pages in Baltic History: Diversity and Inclusion. Martyn Housden, David J. Smith, 2011
• Ainārs Komarovskis. Bulduru konference un 1920. gada Latvijas-Krievijas miera līgums "Diena" 2012. gada 9. jūlijā