Pēteris Radziņš
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Pēteris Valdemārs Radziņš (1880. gada 2. maijs — 1930. gada 8. oktobris[nepieciešama atsauce]) bija Krievijas armijas virsnieks, Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis un komandieris no 1924. līdz 1928. gadam. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Vairāku vēstures un militāro grāmatu autors, kara zinību pasniedzējs.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Lugažu pagasta Jaunvīndedzēs lauksaimnieka ģimenē. Pirmās skolas gaitas Radziņš uzsāka Lugažu draudzes skolā. Pēc tam mācījās Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā.
1898. gadā kā brīvprātīgais Radziņš iestājās Krievijas impērijas armijas dienestā. Savas dienesta gaitas viņš uzsāka 112. Urālu kājnieku pulkā, kas tobrīd bija dislocēts Kauņā. 1899. gadā komandēts uz Viļņas junkurskolu, kuru viņš pabeidza 1901. gadā, iegūstot podporučika dienesta pakāpi. Dienestu turpināja 24. Simbirskas kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Lomžas guberņā. No 1905. gada marta piedalījās Krievijas—Japānas karā Mandžūrijas armijas sastāvā kā 10. Sibīrijas Omskas strēlnieku pulka rotas komandieris. Ar šo pulku Radziņš piedalījās vairākās kaujās frontē. 1905. gada septembrī paaugstināts par poručiku.
Pēc kara Radziņš atkal dienēja 24. Simbirskas kājnieku pulkā. 1907. gadā iestājās Ģenerālštāba akadēmijā un 1909. gadā tika paaugstināts par štābskapitānu. 1910. gadā Radziņš pabeidza mācības Ģenerālštāba akadēmijā, iegūstot kapitāna dienesta pakāpi. Pēc akadēmijas komandēja rotu 32. Kremenčugas kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Varšavā. 1912. gadā pārcelts uz Krievijas impērijas Ģenerālštābu, kur viņu iecēla par štāba adjutantu 38. kājnieku divīzijas štābā. Vēlāk piekomandēts aviācijas karaspēkam.
Pirmo pasaules karu Radziņš sagaidīja kā 38. kājnieku divīzijas vecākais štāba adjutants. Kaujās piedalījās no 1914. gada augusta. 1914. gadā cīnījās pie Komarovas, Varšavas, Ravkas un Lodzas, bet 1915. gada sākumā pie Prasnišas un Mlavas. No aprīļa līdz maijam cīnījās pie Šauļiem un vēlāk Jelgavas apriņķī. 1915. gada 18. maijā tika iecelts par Novogeorgijevskas cietokšņa ģenerālštāba nodaļas priekšnieku. Piedalījās šī cietokšņa aizstāvēšanā līdz 5. augustam, kad lidmašīnā to atstāja, pārlidojot uz Belostoku. Augustā bija piekomandēts Rietumu frontes virspavēlnieka štābam, kur viņš bija sevišķo uzdevumu virsnieks. Oktobrī tika iecelts par 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītāju. Decembrī paaugstināts par apakšpulkvedi. 1916. gada februārī tika pārcelts uz 61. kājnieku divīzijas štābu, kur arī bija štāba priekšnieka vietas izpildītājs — šeit viņš dienēja līdz kara beigām. 1917. gada maijā paaugstināts par pulkvedi. Dienesta laikā Krievijas impērijas armijā Pēteris Radziņš tika apbalvots ar IV šķiras Sv. Jura ordeni, II un III šķiras Sv. Staņislava ordeņiem, II, III un IV šķiras Sv. Annas ordeņiem. Daži augstākie apbalvojumi netika piešķirti Oktobra revolūcijas dēļ. 1918. gada februārī Besarābijā Radziņš izformēja sev pakļautās vienības un devās uz Rumāniju.
1918. gada martā iestājās Ukrainas Valsts hetmaņa Skoropadska armijā, kur bija Ģenerālštāba Organizācijas-apmācības daļas priekšnieks. Šeit viņš dienēja līdz hetmaņa krišanai 1918. gada decembrī. Tajā pašā mēnesī iestājās Ukrainas Tautas Republikas (Simona Petļuras) armijā, kur bija Ģenerālštāba priekšnieka palīgs. Šeit viņš dienēja līdz 1919. gada septembrim, kad armija tika sakauta. Pēc tam Radziņš devās uz Varšavu, kur oktobrī satika Zigfrīda Annas Meierovica vadīto Latvijas delegāciju. Sarunu rezultātā tajā pašā mēnesī atgriezās dzimtajā Latvijā.
No 1919. gada 27. oktobra Latvijas armijas dienestā pulkveža dienesta pakāpē. Uzreiz iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku. Šajā amatā viņš vadīja visas Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas. 1920. gada 5. februārī tika paaugstināts par ģenerāli. 13. augustā bija starp septiņiem augstākajiem virsniekiem, kuriem pirmajiem pasniedza Lāčplēša Kara ordeni. Viņš tika apbalvots pirmais ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni ar numuru 1. Reizē tika iecelts par Lāčplēša Kara ordeņa domes biedru. Oktobrī pēc paša vēlēšanās atvaļinājies no dienesta. Rakstījis darbus par militāro vēsturi un militārās teorijas jautājumiem. Viens no viņa pazīstamākajiem darbiem ir "Latvijas brīvības karš" (1. daļa "Cīņas pret Bermontu", 2. daļa "Latgales atbrīvošana"). Piedalījās virsnieku sagatavošanā un apmācībā kā Kara skolas, Aviācijas skolas un Virsnieku kursu lektors.
1924. gada februārī tika iecelts par Latvijas armijas komandieri. 1927. gadā apbalvots ar II šķiras Lāčplēša Kara ordeni un ievēlēts par Lāčplēša Kara ordeņa domes sekretāru. 1928. gadā pēc paša vēlēšanās atbrīvots no armijas komandiera pienākumiem un iecelts par Kara akadēmisko kursu priekšnieku. Dienesta laikā Latvijas armijā tika apbalvots, bez jau minētajiem diviem Lāčplēša Kara ordeņiem, arī ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, I šķiras, II pakāpes Igaunijas Brīvības krustu, III šķiras Francijas Goda Leģiona ordeni, Polijas "Virtuti Militari" ordeni, I šķiras Somijas Baltās rozes ordeni un I šķiras Zviedrijas Šķēpa ordeni. Studentu korporācijas Tervetia goda filistrs.
1930. gada 8. oktobrī, 50 gadu vecumā, miris Rīgā, savā dzīvoklī. Zemes klēpī guldīts Rīgas Brāļu kapos.
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2000. gada 14. novembrī Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 23, atklāja piemiņas plāksni Pēterim Radziņam.[1]
2015. gadā tika nodibināta Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība, kas izdevusi ģenerāļa Radziņa rakstu krājumu, publicējusi vairākus rakstus par ģenerāļa atstāto garīgo mantojumu, kā arī organizējusi vairākas izstādes un sabiedriskus pasākumus par ģenerāli Pēteri Radziņu Latvijā un Ukrainā.[2][3] Pēc biedrības iesnieguma 2017. gada septembrī Rīgas dome nolēma pārdēvēt Krasta ielas sākuma posmu no 13. janvāra ielas līdz Jēzusbaznīcas ielai par Ģenerāļa Radziņa krastmalu.[4][5]
Kopš 2018. gada 12. jūnija ģenerāļa Pētera Radziņa vārdā nosaukta Staiceles Sporta profesionālā vidusskola.[6] 2017. gadā Lāčplēša dienā pie Rīgas pils mūra 11. novembra krastmalā tika atklāta Radziņam veltīta piemiņas plāksne.[7]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Latvijas armijas augstākie virsnieki (1918-1940), biogrāfiska vārdnīca (sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Bez pagātnes apzināšanas nebūs ne nākotnes, ne šodienas». Latvijas Vēstnesis. Skatīts: 2022. gada 14. novembrī.
- ↑ «Svētku diena (papildināts 15.11.)». vara bungas (lv-LV). 2017-11-09. Skatīts: 2019-02-22.
- ↑ «Pētera Voldemāra Radziņa rakstu krājums; sast. A.Purviņš. – Valmiera: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība, 2016.». Historia (latviešu). 2016-10-03. Skatīts: 2019-02-22.
- ↑ «Vairākām Rīgas ielām piešķirs jaunus nosaukumus». Rīgas pašvaldības portāls. 2017-09-04. Skatīts: 2019-02-22.[novecojusi saite]
- ↑ «Vairākām Rīgas ielām būs jauni nosaukumi». Jauns.lv (latviešu). 2017-09-04. Skatīts: 2019-02-22.
- ↑ «Vēsture | Staiceles Sporta profesionālā vidusskola» (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-02-04. Skatīts: 2019-02-22.
- ↑ «Pie Rīgas pils atklāj ģenerāļa Pētera Radziņa piemiņas plāksni». LA.lv (latviešu). 2017-11-11. Skatīts: 2019-02-22.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Mārtiņš Peniķis |
Latvijas armijas komandieris 23.02.1924. — 25.04.1928. |
Pēctecis: Mārtiņš Peniķis |
|