Kadastrs Latvijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Valmieras apkaimes pamatkarte – 1681. gads.

Kadastrs Latvijas Republikā, kā to nosaka Nekustamā īpašuma valsts kadastra likums, ir vienota uzskaites sistēma, kas, realizējot administratīvus, organizatoriskus un tehnoloģiskus procesus, nodrošina datu iegūšanu par valsts teritorijā esošajiem nekustamajiem īpašumiem, to objektiem, zemes vienības daļām un to īpašniekiem, tiesiskajiem valdītājiem, lietotājiem, nomniekiem, kā arī minēto datu uzturēšanu un izmantošanu.[1]

Vēstures griežos, mainoties paaudzēm, valdniekiem un notikumiem, ir mainījies un attīstījies kadastrs. Taisnīgi nodokļi, informācija nodevu ievākšanai un īpašumtiesību nostiprināšanai, ienākumi valsts vajadzībām — tāds bijis kadastra uzdevums cauri gadsimtiem. No arklu sarakstiem, lēņu un vaku grāmatām, rokrakstā sastādītiem reģistriem un robežplāniem līdz daudzfunkcionālai Kadastra informācijas sistēmai mūsdienās – kadastrs joprojām turpina pilnveidoties.

Mērniecība ir viens no kadastra datu ieguves veidiem – piedzīvojusi ne mazāk ievērojamas pārmaiņas. Tā attīstījusies no zemes mērīšanas soļos līdz digitāliem un globālās pozicionēšanas instrumentiem mūsdienās. Muižkungu un zemnieku, valsts un zemes valdītāju savstarpējo attiecību sakārtošana pirms gadsimtiem vai īpašnieku savstarpējo attiecību drošība un darījumu ātrums mūsdienās – zemes robežas dabā nav zaudējušas savu nozīmi. Kadastra dati zemes robežu strīdu risināšanai ir bijuši un būs par pamatu visos laikos.

Zemes vērtēšana kā kadastra sastāvdaļa sākās jau 16.gs., kad zemes gabalus novērtēja, zirgā apjājot tiem apkārt. Vēlāk zemi klasificēja, sāka iedalīt labuma šķirās (17.-19.gs.), reģistrēja augsni raksturojošās īpašības, veica augsnes kartēšanu un padomju laikā ieviesa zemes novērtējumu ballēs. Mūsdienās tā ir masveida katras zemes vienības un būves kadastrālās vērtības automātiska aprēķināšana Kadastra informācijas sistēmā.

Tukuma apriņķa Irlavas  un Praviņu  pagastu plāns – 1937. gads.

Visas zemes reformas Latvijas teritorijā, sākot ar 1804. gadu, ir notikušas, pateicoties kadastra atbalstam. Tas ir bijis viens no svarīgākajiem kadastra uzdevumiem.

Šodien Kadastrs ir viena no nozīmīgākajām valsts informācijas sistēmām, kurā uzkrātie dati ir daudzu citu valsts reģistru pamatā. Tie ir svarīgs elements dažādās tautsaimniecības nozarēs, valstiskos procesos un lēmumos: zemes pārvaldībā, mājokļu politikā, telpiskās attīstības plānošanā, vides un īpašumu aizsardzībā. Aktuāls un vienots kadastrs ļauj valstij gudrāk pārvaldīt īpašumus un cilvēkiem – veikt drošākas ar īpašumu saistītās izvēles.

Kadastra aizsākums 1681. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1681. gadā Zviedrijas karalis mērnieku Emerlingu iecēla par Livonijas mērniecības inspektoru. Tika sagatavotas muižu kartes mērogā 1:10 400, ko mērnieki uzmērīja dabā. Lielā mēroga dēļ un rūpīga darba rezultātā šīs kartes ir visai precīzas, kaut gan vērojama arī kontūru neprecizitāte, kas varētu būt triangulācijas trūkuma sekas. Mežu, pļavu un purvu kontūras nav kārtīgi iezīmētas. Upju un ezeru krasti ir attēloti neprecīzi. Taču tā ir tam laikam raksturīga iezīme, jo muižu kartēs attēloja pirmām kārtām tos objektus, kas bija saistīti ar saimniecību,– muižas zemnieku mājas, tīrumus un pļavas. Nosaukumi doti gandrīz visām muižām un mājām.

Otra kartogrāfisko materiālu grupa, ko izveidoja 1681.–1686. gada uzmērīšanas rezultātā, ir t. s. piektdaļas kartes. Tās ieguva, apvienojot 1:10 400 mēroga pamatkartes, lai rastos kopējs priekšstats par lielāku teritoriju (pilstiesu vai draudzi). Piektdaļas kartēs bija attēlotas muižas ar attiecīgo nosaukumu un zemnieku mājas, kas apzīmētas ar numuru, lielākie meži, purvi, ezeri un nozīmīgākās upes. Trešais materiāls, kas veidots 1681.–1686. gada uzmērīšanas rezultātā, ir Lielvidzemes kopkarte, ko veidoja, apvienojot piektdaļas kartes. Šajā kartē parādītas tikai pilsētas un muižas, kā arī lielākie dabas objekti. Arī uz šīm kartēm visi uzraksti ir rokrakstā.

1681.–1683. gadā un pēc 1686. gada mērogā 1:10 400 uzmērītās kartes atrodamas Latvijas Valsts vēstures arhīva 7404. fondā “Vidzemes muižu plāni, kartes un apraksti”. Tur ir gan 1681.–1692. gada oriģināli, gan vēlāku laiku kopijas. Šajā fondā ir arī piektdaļas karšu oriģināli. Šāds unikāls materiāls attiecināms tikai uz Vidzemes teritoriju, un tas ir pirmais zināmais Latvijas teritorijas liela mēroga kartogrāfiskais uzņēmums, kas dod lielisku informāciju ne tikai par Vidzemes izskatu pirms 300 gadiem, bet pirmo reizi ietver visas kadastra sastāvdaļas: zemes kadastrālo uzmērīšanu, zemes īpašumtiesību un valdījuma noskaidrošanu, zemes iedalījumu klasifikācijas vienībās un vērtēšanu, kā arī zemes robežu iezīmēšanu kartēs.

Zemes kadastru sāka ar zemes uzmērīšanu un vērtēšanu, vienlaikus veicot muižu redukciju, atsavinot lielāko daļu muižas zemju, kuras nodeva Zviedrijas valsts pārziņā. Tas bija labi izstrādāts kadastrs, un to izmantoja no 1691. līdz 1911. gadam, t. i., 220 gadus. Tas pasaulē ir samērā mazpazīstams, un tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā tam bija tikai lokāla nozīme.

Īsi par kadastra attīstību cauri gadsimtiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1701. gadā zviedri ieņēma Kurzemi, karalis Kārlis XII pavēlēja Vidzemes mērniekus nosūtīt uz Jelgavu, lai kartētu iekaroto hercogisti. Savukārt 1863. gadā Kurzemes muižnieki atzina, ka tiesības uz zemi ir arī zemniekiem, un piekrita tās pārdošanai. Tā kā Kurzemē īpašumiem trūka noteiktu robežu, zemes pievienošana muižai vai no vienas mājas otrai ieilga. Pirmo kadastru Kurzemē pabeidza 19.gs. 80-to gadu beigās.

Dzimtbūšanas atcelšana Krievijā (1861- 1863) ietekmēja zemnieku noskaņojumu Latgalē. Tika atceltas klaušas un sākās zemes piešķiršana īpašumā. Kadastra izveidi ietekmēja Krievijas 1894. gadā izdotā instrukcija. Tā paredzēja, ka pārmērīšanu var pieprasīt katrs zemes īpašnieks, pats sedzot mērīšanas izdevumus. Diemžēl katra apgabala vērtēšanas komisija darbojās šķirti un vērtēšanas darbam nebija viendabīga rezultāta.

Ar laiku (19.gs. beigās) zemes vērtēšana nodokļiem vairs neatbilda Krievijas Impērijas prasībām. Valsts dome 1901. gadā pieņēma likumu par nekustamā īpašuma vērtēšanu Livonijas guberņā aplikšanai ar zemstes nodevām. Likums noteica jaunu pieeju zemes klasifikācijai un vērtēšanai. Šo pieeju īstenoja Vidzemes kadastrs (1904-1912).

Pirmās Latvijas Republikas kadastra uzdevums bija nodrošināt 1920.-1937. gada agrāro reformu. Pirmo reizi veica vienlaidus zemes kadastrālo uzmērīšanu, izmantojot ģeodēzisko tīklu. Darbus pabeidza 5 no 19 apriņķiem Kurzemē un Zemgalē. Savukārt 1931. gada Kadastra likums paredzēja izmantot kadastra datus īpašumu tiesiskā stāvokļa nostiprināšanai.

Padomju varas gadus (1940.-1990.) raksturo piespiedu kolektivizācija. Zemes uzskaitē un pārvaldībā pakāpeniski pārgāja uz PSRS pastāvošo kadastra sistēmu. Kadastra uzdevums bija nodrošināt informāciju lielražošanas plānošanai. Kartogrāfisko attēlu iegūšanai sāka izmantot fotoplānus. Tika veikta augsnes kartēšana.

Kadastru, ko izmantojam šodien, sāka veidot pēc 1990. gada. Darbs bija jāsāk no jauna, jo īpašuma tiesību noliegums padomju laikā un atšķirīgā pieeja zemei iznīcināja iepriekšējos periodos izveidoto.

Pēc 1990. gada kadastrs ir pamats īpašumtiesību atjaunošanai un zemes privatizācijai. Kopš 90-to gadu sākuma kadastrā reģistrēti 100% zemes vienību un 94% ēku – vairāk nekā 5 miljoni objektu. Tajā uzkrāti dati par visiem nekustamajiem īpašumiem valstī.

Mūsdienās kadastra informāciju uzkrāj vienotā centralizētā sistēmā, integrējot teksta un telpiskos datus. Par to atbildīgā iestāde ir Valsts Zemes dienests. Kadastrs ir unikāls, jo tikai ar kadastra palīdzību ir iespējams jebkuru vietu ģeotelpiskajā vidē – zemi, ēku, adresi – sasaistīt ar personu.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]