Pāriet uz saturu

Karaliskā kobra

Vikipēdijas lapa
Karaliskā kobra
Ophiophagus hannah (Cantor, 1836)
Karaliskā kobra
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseRāpuļi (Reptilia)
KārtaZvīņrāpuļi (Squamata)
ApakškārtaČūskas (Serpentes)
DzimtaKobru dzimta (Elapidae)
ĢintsKaraliskās kobras (Ophiophagus)
SugaKaraliskā kobra (Ophiophagus hannah)
Izplatība
Karaliskā kobra Vikikrātuvē

Karaliskā kobra jeb karaļkobra (Ophiophagus hannah) ir lielākā un viena no indīgākajām kobru dzimtas (Elapidae) čūskām, un tā ir vienīgā suga karalisko kobru ģintī (Ophiophagus). Karaliskā kobra dzīvo biezos tropu un subtropu mežos augstkalnēs, priekšroku dodot reģioniem ar ezeriem un upītēm. Tās izplatības areāls ir liels, sākot ar Indiju areāla rietumos un virzienā uz austrumiem sasniedzot Dienvidaustrumāziju. Lai arī karaliskā kobra cenšas izvairīties no satikšanās ar cilvēkiem, satikšanās gadījumā tā ir bīstama un nāvējoša čūska.[1] Daudzos reģionos, izcērtot mežu masīvus, kritiski samazinājusies karaliskās kobras populācija. Tās ģints zinātniskais nosaukums Ophiophagus cēlies no grieķu valodas un latviski nozīmē - čūsku ēdāja, tādējādi atspoguļojot karaliskās kobras barošanās ieradumus.[2] Karaliskā kobra ir Indijas nacionālais rāpulis.

Izplatības reģiona tautām ir daudz dažādu mītu, leģendu un aizspriedumu par karalisko kobru.[2][3] Indijā tā asociējas ar divām dievībām: Šivu un Višnu. Uz Šivas pleciem guļ aptinusies karaliskā kobra, bet Višnu ienaidniece bija milzīga, piecgalvaina kobra Kalija.[3]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jaunajām karaliskajām kobrām uz melnās muguras ir gaiši dzelteni gredzeni

Karaliskā kobra ir lielākā čūska ne tikai kobru dzimtā, bet tā ir arī lielākā indīgā čūska pasaulē.[2] Tās ķermeņa garums var sasniegt 5,85 m, bet svars 12 kg.[4] Tomēr vidēji karaliskā kobra ir 3 - 4,5 m gara[4] un parasti sver apmēram 6 kg.[5] Kobras lielums un masa ir atkarīgi no tās izplatības reģiona un dažiem citiem faktoriem. Neskatoties uz savu garumu, karaliskā kobra ir ļoti izveicīga un ātra. Salīdzinoši daudzas citas īsākas čūskas, bet ar masīvāku uzbūvi nav tik veiklas kā karaliskā kobra, piemēram, austrumu dimantmuguras klaburčūska (Crotalus adamanteus) vai Gabonas odze (Bitis gabonica).[6] Tēviņi ir lielāki un masīvāki nekā mātītes. Vidējais karaliskās kobras mūža garums savvaļā ir 20 gadi.[4]

Karaliskās kobras āda ir olīvzaļa vai ruda, var būt arī melna. Visā garumā pār muguru tai var būt smalkas, gaiši dzeltenas šķērsjosliņas. Kļūstot vecākai, joslas izbalē un izzūd, lai gan dažiem indivīdiem tās saglabājas visu mūžu.[2] Vēders gaišs, krēmīgi balts vai gaiši dzeltens, bet arī tas ar laiku kļūst tumšāks. Jaunās kobras ir koši melnas ar samērā platām, dzeltenām šķērsjoslām. Tās var viegli sajaukt ar svītrainajām kraitām (Bungarus fasciatus), bet karaliskajai kobrai (arī mazulim) ir spēja izplest kapuci, kāda savukārt nav kraitai.

Pieaugušas čūskas galva ir samērā masīva un plata. Sajutusies apdraudēta, karaliskā kobra uz kakla izpleš nelielu kapuci.[2] Līdzīgi kā visas augstākās čūskas tā spēj plaši atplest muti, lai norītu savu upuri veselu. Augšžoklī pirmais pāris zobu ir asie, ne pārāk garie indes zobi. Caur tiem iet indes kanāls, pa kuru inde nokļūst upurī kodiena brīdī, kad zobi līdzīgi kā injekcijas adatas izduras cauri upura ādai. Zvīņas gludas. Uz muguras centrālās daļas karaliskajai kobrai ir 15 rindas ar zvīņām. Uz vēdera tēviņam ir 235 - 250 vēdera zvīņas, bet mātītei 239 - 265.[7]

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kobrai novecojot, dzeltenās šķērsjoslas ar laiku izzūd
Karaliskā kobra nomedījusi kādu mazāku čūsku
Karaliskā kobra dabīgā vidē

Informāciju par apkārtējo vidi karaliskā kobra līdzīgi kā citas čūskas galvenokārt uztver ar savu šķelto mēli. Tā uztver smaržas daļiņas un informāciju novada uz Jakobsona orgānu, kas atrodas mutes dobuma dziļumā.[8] Kad kobra uztver barības smaržu, tā sāk laizīt mēli, lai noteiktu medījuma atrašanās vietu. Šķeltā mēle ļauj noteikt virzienu, no kurienes nāk smarža. Medījot karaliskā kobra izmanto arī savu izcilo redzi. Tā spēj saskatīt kustīgu upuri gandrīz 100 metru attālumā. Pēc zemes vibrācijas kobra nosaka attālumu līdz medījumam un tā pārvietošanās trajektoriju.

Satvērusi upuri, kobra tajā uzreiz ielaiž indi, bet pēc tam sāk to veselu norīt. Kādu brīdi upuris pretojas, bet drīz vien inde iedarbojas un tā sagremošanas process ir sācies. Karaliskā kobra ir aktīva gaišajā dienas laikā, naktīs medījot to var novērot ļoti reti.[8][9]

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaliskā kobra galvenokārt medī čūskas: zalkšus, mazus pitonus un arī citu sugu indīgās čūskas, piemēram, īsto kobru (Naja) dažādās sugas un ļoti indīgās kraitas.[9][10] Ja medījamo čūsku nav daudz, tad karaliskā kobra medī arī ķirzakas, putnus un grauzējus. Tā kā vielmaiņa ir ļoti lēna, pēc lielāka upura apēšanas karaliskā kobra var iztikt bez ēšanas vairākus mēnešus.[8]

Pašaizsardzība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopumā karaliskā kobra izvairās no apdzīvotām vietām, uzturoties dziļi džungļos. Tā cenšas izvairīties no satikšanās ar lieliem dzīvniekiem, cilvēku ieskaitot. Tā cenšas slēpties un iespējams ātri pazust no iespējamās satikšanās vietas. Ja tomēr čūska tiek izprovocēta, tā var būt ļoti agresīva.[11][12] Sajutusies apdraudēta, karaliskā kobra izslienas stāvus gaisā par apmēram ⅓ no sava garuma, vienlaicīgi izplešot kapuci un skaļi šņācot. Šņākšana ir ar zemāku frekvenci, nekā citām čūskām. Tā vairāk atgādina rūkšanu. Uzbrukumu šajā situācijā var izprovocēt ļoti viegli, pienākot pārāk tuvu vai strauji sakustoties. Karaliskā kobra, lai arī ir izcēlusies par ⅓ uz augšu, spēj joprojām pārvietoties pa zemi uz priekšu. Tādējādi cilvēki bieži nenovērtē pietiekami drošo attālumu līdz čūskai. Vienā uzbrukumā čūska spēj iekost vairākas reizes,[13] tomēr pieaugušie indivīdi parasti iekožas vienu reizi un neatlaiž sakodienu. Pēc statistikas datiem visbiežāk tiek sakosti cilvēki, kas pēta vai fotografē čūskas.[1]

Ir zinātnieki, kas uzskata, ka tautā populārais viedoklis, ka karaliskā kobra ir ļoti agresīva, ir pārspīlēts, jo čūska vienmēr cenšas izvairīties no tiešas satikšanās. Ir svarīgi to nevajāt un tai nesekot. Vislabākais veids, kā izvairīties no nejaušas konfrontācijas ar karalisko kobru, ir ļoti lēni novilkt kreklu vai cepuri un nomest to zemē, bet pašam tajā brīdī atkāpties drošā attālumā.[14] Cilvēki histērijā bieži nevajadzīgi uzbrūk lielajai čūskai un visbiežāk uzvar cilvēks. Indijā kopš 1972. gada karaliskā kobra tiek aizsargāta ar likumu un personai, kas ir nogalinājusi karalisko kobru, draud cietumsods līdz 6 gadiem.[15]

Ienaidnieki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaliskās kobras dabīgie ienaidnieki ir mangusti, kuriem ir neuzņēmība pret kobru neirotoksīniem.[16] Lielā čūska no šiem dzīvniekiem cenšas ļoti laicīgi aizbēgt. Ja tas neizdodas, kobra ieņem aizsardzības pozu. Tā kā karaliskā kobra ir ļoti liela, tad mangusts bieži arī atkāpjas, jo cīņa ar šo čūsku ir daudz smagāka un bīstamāka kā ar citām mazākajām kobrām. Turklāt pieaugusi karaliskā kobra mazajam dzīvnieciņam ir pārāk liels medījums.[17]

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaliskās kobras ir unikālas starp citām čūsku sugām, jo karalisko kobru mātītes ir gādīgas mātes. Vispirms tā ierīko ligzdu, kurā dēt olas. Mātīte sastumj lapas, dažādas meža kritalas pietiekami lielā kaudzē, kurā pēc tam iedēj olas. Atbildīgā māte uzkavējas savas ligzdas tuvumā līdz mazuļu izšķilšanās brīdim (60 - 90 dienas).[18] Ligzda tiek agresīvi aizsargāta no iespējamiem ienaidniekiem. Mātīte izdēj 20 - 40 olas un sastumtā kaudze darbojas kā inkubācijas kamera. Tās iekšienē veidojas pastāvīga temperatūra, 28 °C. Kad mazuļi sāk šķilties, mātes instinkts liek tai pamest ligzdas apkārtni un doties medībās, lai tā izbadējusies nesāktu uzbrukt saviem mazuļiem. Tikko izšķīlušās karaliskās kobras ir 45 – 55 cm garas un tās ir tikpat indīgas kā pieaugušās kobras. Jaunajām kobrām ir koši dzelteni gredzeni, kas izceļas uz melnās muguras, toties vēders ir dzeltens. Jaundzimušās čūskas ir nervozas un ļoti agresīvas, ja tās iztraucē.[1]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 O'Shea, Mark. Venomou snakes of the world. ISBN 978-0-691-15023-9.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «ARKive: King cobra (Ophiophagus hannah)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 3. martā. Skatīts: 2014. gada 26. februārī.
  3. ↑ 3,0 3,1 Taylor, David (1997). King Cobra. National Geographic Magazine. Archived from the original on 20 August 2007. Retrieved 8 September 2007
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 «The king cobra, Ophiophagus hannah». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 15. jūlijā. Skatīts: 2014. gada 26. februārī.
  5. ↑ Snakes Of India
  6. ↑ Wood, The Guinness Book of Animal Facts and Feats. Sterling Pub Co Inc (1983), ISBN 978-0-85112-235-9
  7. ↑ Venomous Land Snakes, Dr.Willott. Cosmos Books Ltd. ISBN 988-211-326-5.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 Mehrtens, John (1987). Living Snakes of the World. New York: Sterling. ISBN 0-8069-6461-8.
  9. ↑ 9,0 9,1 Capula, Massimo; Behler (1989). Simon & Schuster's Guide to Reptiles and Amphibians of the World. New York: Simon & Schuster. ISBN 0-671-69098-1.
  10. ↑ Coborn, John (October 1991). The Atlas of Snakes of the World. TFH Publications. pp. 30, 452. ISBN 978-0-86622-749-0.
  11. ↑ ADW: Ophiophagus hannah
  12. ↑ Nationalgeographic: King Cobra Ophiophagus hannah
  13. ↑ «Immediate First Aid for bites by King Cobra (Ophiophagus hannah)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 2. martā.
  14. ↑ «King Cobras, the largest venomous snakes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 19. februārī. Skatīts: 2014. gada 2. martā.
  15. ↑ King cobra under threat, put on red list
  16. ↑ How the King Cobra Maintains Its Reign
  17. ↑ Cobras
  18. ↑ Piper, Ross (2007). Extraordinary Animals: An Encyclopedia of Curious and Unusual Animals. Westport, Connecticut: Greenwood Press. ISBN 0-313-33922-8.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karaliskā kobra
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Karaliskā_kobra&oldid=4068556"