Kauja pie Mazās Juglas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vācu karaspēks šķērso Daugavu pie Ikšķiles 1917. gada 2. septembrī.

Kauja pie Mazās Juglas bija Krievijas Republikas 12. armijas aizsardzības kauja Pirmā pasaules kara laikā gar otro Rīgas frontes aizsardzības līniju ar mērķi neļaut Daugavu forsējušajai Vācijas 8. armijai apmēram 30 000 vīru sastāvā aplenkt Rīgā esošās Krievijas karaspēka daļas. Kauja notika 1917. gada 1. un 2. septembrī Mazās Juglas upes krastos tagadējā Ikšķiles novada teritorijā un tajā piedalījās ap 6 000 2. latviešu strēlnieku brigādes karavīru.[1] Latviešu strēlniekus kaujā vadīja 2. latviešu strēlnieku brigādes komandieris Ansis Lielgalvis, viņa štāba priekšnieks Aleksandrs Zahariadze un pulku komandieri Jukums Vācietis, Andrejs Krustiņš, Gustavs Mangulis un Pēteris Avens. Kauja pie Mazās Juglas bija daļa no Vācijas uzbrukuma operācijas Rīgas ieņemšanai 1917. gada 1.-5. septembrī, kas militārajā vēsturē pazīstama kā Rīgas operācija jeb Itjē ofensīva (vācu: Schlacht um Riga - kauja par Rīgu, angļu: Hutier's Offensive at Riga).

Aizsardzības būves[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizsardzības pozīcijas Ikšķiles frontes iecirknī uzsāka ierīkot jau 1915. gada rudenī. Visa aizsardzības sistēma šeit tika veidota ar vienu mērķi – lai pēc Daugavas forsēšanas vācu vienības nonāktu t.s. „maisā”.

  • Pirmajā aizsardzības pozīcijā bija 4 ierakumu līnijas – viena Daugavas krastā, divas apmēram 10 m reljefa paaugstinājumā Ikšķiles centrā, ceturtā 2 km no Daugavas.
  • Otrā aizsardzības pozīcija ar 2 ierakumu līnijām mežmalā bija ierīkota līkumotās Mazās Juglas upes labajā krastā. Pirmā un otrā pozīcija bija nodrošināta ar dzeloņdrāšu aizžogojumiem.
  • Trešā aizsardzības līnija ar vienu tranšeju joslu pilnīgi vēl nebija pabeigta un atradās pie Lielās Juglas upes.

Ieslīpi pirmajai un otrajai aizsardzības pozīcijai Stopiņu/Ulbrokas tuvumā un pirms Ogres bija ierīkotas garas traversa jeb uztverošās pozīcijas.[2]

Kaujas gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas armijas uzbrukums pāri Daugavai pie Ikšķiles.

1917. gada 1. septembra rītā pēc trīs stundu ilgas artilērijas apšaudes vācieši uzsāka trīs koka pontonu tiltu būvi pāri Daugavai pie Ikšķiles. Tika izšauti apmēram 560 000 šāviņi no 1159 lielgabaliem un mīnmetējiem, kas pilnīgi nomāca 66 krievu lielgabalus un piespieda atkāpties Daugavas labā krastā novietoto 186. divīziju. Krievijas 12. armijas komandieris ģenerālis Parskis lika 43. korpusam veikt pretuzbrukumu pārrāvuma vietā un nodeva korpusa komandiera rīcībā 33., 136., 138. divīzijas, 116. divīzijas vienu brigādi un 2. latviešu strēlnieku brigādi.

1. septembra pēcpusdienā latviešu strēlnieki saņēma pavēli izvirzīties cīņai pret Daugavu šķērsojošajiem vāciešiem. 2. latviešu strēlnieku brigāde no Ropažiem devās pretī uzbrūkošajām vācu vienībām un 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka karavīri ap pulksten četriem pēcpusdienā sasniedza nocietinātās pozīcijas gar Mazās Juglas upes labo krastu. Pēc artilērijas apšaudes 2. septembra dienas vidū sākās uzbrukums latviešu strēlnieku pozīcijām. Aizsardzības cīņas izvērtās 14 km garā frontē gar Mazās Juglas labo krastu. 2. latviešu strēlnieku brigādes karavīri ar dažiem lielgabaliem stājās pretim skaitliski un tehniski stiprākam vācu karaspēka grupējuma, kas uzbrukumā izmantoja arī aviāciju, ugunsmetējus un ar indi pildītas lielgabalu granātas. Strēlniekiem izdevās 26 stundas varonīgi noturēt fronti līdz 3. septembrim. Izpildījuši savu uzdevumu, dzīvi palikušie latviešu karavīri pēc 12. armijas vadības pavēles atkāpās līdz Siguldas un Cēsu pozīcijām. Zaudējumi bija ļoti smagi – 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā no ierindas izsita vairāk nekā pusi cīnītāju, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks cieta mazāk.

Notikumu hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. un 2. septembrī vācu 11 divīzijas veiksmīgi pārvarēja Daugavu, kopā vairāk kā 120 000 karavīru ar artilēriju, munīciju, zirgiem, vezumiem:

  • 1. septembrī 10:40 Landšturma Tilzītes bataljona rota triecienā ieņēma Ikšķiles (Berkavas) salu, no salas ar flankējošo uguni atbalstīja kājnieku pārcelšanos,
    • 10:55 vācu artilērijas apšaudes sākums,
    • Krievijas 43. armijas korpusa komandieris ģenerālis Boldirevs 186. divīzijas štābā „Skriptē” uzdeva 33. kājnieku divīzijai ieņemt līniju Tīnūžu muiža – Jaunā muiža. 186. divīzijas 130. pulkam uzbrukt no „Priekškāju” puses, bet 33. divīzijai uzbrukt no Tīnūžu muižas puses, 136. divīzijai ieņemt traversa pozīcijas no „Štāliem” līdz Pētera I lauka nometnei pie Salaspils un nepieļaut vāciešiem virzīties uz Rīgu,
    • 11:00 vācieši izveidoja dūmu aizsegu uzbrukuma flangos,
    • 11:10 trīs vācu pirmā viļņa divīzijas ar 234 pontoniem uzsāka pārcelšanos; vienlaicīgi sapieri ķērās pie trīs tiltu būves;
    • 12:00 pie Ikšķiles stacijas vācu 14. Bavārijas divīzijas vienības šķērsoja Rīgas—Krustpils dzelzceļa līniju,
    • 13:00 2. Latviešu strēlnieku brigādes pulku komandieri ieradās Ropažos, kur pulkvedis Lielgalvis pavēlēja ieņemt šādas aizsardzības pozīcijas pie Mazās Juglas upes – 8. pulks no „Štāliem” līdz „Melnmugurei”” , 5. pulks no „Melnmugures” līdz „Vilīškalnam”, 6. pulks no „Vilīškalna” līdz Marijas muižai pie Tīnūžiem, 7. pulks – brigādes rezervē „Stūrīšos” uz ziemeļiem no „Skriptes”.
    • 15:00 vācu sapieri pabeidza trīs tiltu būvi,
    • 15:40 Krievijas armijas 130. Hersonas kājnieku pulks saņēma uzbrukuma pavēli.
    • pirms 16:00 latviešu strēlnieki saņēma pavēli doties uzbrukumā. Tieši šajā laikā 130. pulks uzsāka sekmīgu pretuzbrukumu, kurš uz 2 – 3 stundām aizkavēja vācu virzīšanos uz ziemeļiem. Nesaņemot citu vienību palīdzību, līdz ar tumsu 130. pulks atgāja uz 2. aizsardzības līniju pie Mazās Juglas upes. Kaujā krita 6 pulka virsnieki, 130 apakšvirsnieki un kareivji, bet 14 virsnieki (arī štābkapteinis Jānis Kaļķis), 1113 apakšvirsnieki un kareivji tika ievainoti.
    • līdz 20:00 visi trīs latviešu brigādes pulki ieņēma norādītās aizsardzības pozīcijas pie Mazās Juglas upes.
    • 22:00 pārcelšanos pa 1. un 2. tiltu pabeidza vācu 203. kājnieku divīzijas divi pulki, divi kavalērijas eskadroni un divas artilērijas baterijas. Novēloti pārcelšanos pa 2. tiltu pāri Daugavai uzsāka 42. kājnieku divīzija.

Pirmās dienas laikā Vācijas armija izveidoja Ikšķiles placdarmu, tomēr uzbrūkošās vienības apstājās pirms II Krievijas armijas aizsardzības līnijas pie Mazās Juglas upes.

  • 2. septembrī 4:30 pa 3. tiltu Daugavu uzsāka pāriet Vācijas armijas 1. Gvardes rezerves divīzija, pēc tam viņai sekoja 20. kājnieku divīzija. Pa 2. tiltu upi forsēja 75. Rezerves divīzija, abas kavalērijas divīzijas.
    • 5:00 pēc artilērijas sagatavošanas sākās vācu 19. Rezerves divīzijas uzbrukums krievu 129. Besarābijas kājnieku pulka pozīcijām pie Tīnūžu muižas, kas pirmo triecienu atsita.
    • 11:00 ar artilērijas atbalstu vācu vienības bez panākumiem uzbruka 2. Latviešu brigādes 8. pulka kreisajam flangam,
    • 13:00 pēc artilērijas sagatavošanas uguns notika vācu uzbrukums pret 2. Latviešu brigādes 5. pulka centru un kreiso flangu, pretinieka trieciens tika atsists,
    • 15:00 pēc artilērijas apšaudes notika otrs vācu kājnieku uzbrukums 5. pulka pozīcijām, kas tika atsists,
    • 16:00 vācu artilērija uzsāka 5. pulka pozīcijas apšaudīt ar viesuļuguni,
    • 17:00 vācu kājnieku vienības lēnām sāka atspiest 2. Latviešu brigādes 6. pulka vienības,
    • 18:00 Latviešu brigādes labajā flangā apvidū valdošo pauguru atstāja 5. un 7. pulka strēlnieki, pēc artilērijas sagatavošanas uguns vācieši pie „Dragūnām” uzbruka 6. pulka pozīcijām un pārrāva fronti. Daļa no vācu spēkiem tupmākās 3 - 4 stundas cīnījās ar 129. Besarābijas kājnieku pulku.
    • 19:00 pēc artilērijas sagatavošanas uguns sākās vācu trešais uzbrukums 2. Latviešu brigādes 5. pulkam un piespieda to atkāpties.
    • 21:20 Latviešu brigādes 8. pulks pēc sīvas kaujas atkāpās uz līniju „Tiuļi” – Šmīziņkrogs.

Krievijas 12. armijas vienības, zaudējot tikai apmēram 10% no sava kaujas sastāva, 1. un 2. septembrī paspēja izkļūt no Rīgas "maisa" un atkāpties uz Cēsu pozīcijām.[3]

Pretinieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas Republikas armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frontes sektoru no Bauskas šosejas, Doles salas, Bērzmentes līdz Ogres upes grīvai abos Daugavas krastos sargāja 43. armijas korpuss 32 km garumā. Korpusa sastāvā bija 109,. 110. un 186. divīzija.

  • 43. armijas korpusa 186. kājnieku divīzija ieņēma pirmās aizsardzības līnijas sektoru pie Ikšķiles ar četriem pulkiem. Ikšķiles sektorā pozīcijās atradās 741. Pērnavas un 742. Paņevežas pulku vienības. Divīziju komandēja ģenerālis Vasiļjevs, viņam asistēja 12. armijas kareivju deputātu komitejas atbildīgais par 186. divīziju Haimans. Vienības štābs atradās „Skriptēs” pie Mazās Juglas upes.
  • pārējās aizsardzības līnijās izvietojās vēl 4 kājnieku divīzijas, 2 strēlnieku brigādes ( t.sk. 2. latviešu strēlnieku brigāde) un kavalērijas divīzija. Frontes sektorā Ikšķile – Ogre bija izvietoti 66 lielgabali, no kuriem 12 smagie, pārējie 76 mm vieglie lauka lielgabali.

Pie Cēsīm atradās daļa no Ziemeļu frontes rezervēm – 10. Turkestānas strēlnieku divīzija, kā arī pa vienai kājnieku divīzijai un brigādei. Pie Valmieras bija Latviešu strēlnieku rezerves pulks ar vairāk kā 10 000 karavīriem.[2]

Vācijas impērijas armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas impērijas armija Daugavu forsēja divos viļņos. Pirmajā uzbrukuma vilnī pāri trīs pontontiltiem pārcēlās trīs divīzijas:

  • 2. Gvardes rezerves divīzija. Divīzijas sastāvs – 1., 2. un 4. Grenadieru pulks, 2. Gvardes lauka artilērijas pulks, 6. Dragūnu pulka 1. eskadrons, 102. Sapieru bataljons, 2. un 3. lauku hospitālis, 2. ambulances rota, 2. Gvardes veterinārais hospitālis.
  • 14. Bavārijas kājnieku divīzija. Tās sastāvs – 4., 8. un 25. kājnieku pulks, 23. Bavārijas lauka artilērijas pulks ar 10 baterijām, 14. Bavārijas sapieru bataljons, 1. un 47. Bavārijas lauka hospitālis, 14. ambulances rota, veterinārais hospitālis.
  • 19. Rezerves divīzija. Divīzijas sastāvs – 73., 78. un 92. rezerves pulks, 19. rezerves lauka artilērijas pulks, 6. rezerves dragūnu pulka 1.eskadrons, 319. sapieru bataljons, trīs lauka hospitāļi, ambulances rota, veterinārais hospitālis.

Otrajā un trešajā uzbrukuma vilnī pāri trīs pontontiltiem pārcēlās vēl astoņas divīzijas:

  • 1. Gvardes rezerves divīzija. Divīzijas sastāvs – 1., 2. un 4. Gvardes pulks, 1. Gvardes artilērijas pulks, 1. Gvardes inženieru bataljona 5. rota, 35. ložmetēju/snaiperu bataljona rota, Gvardes huzāru pulka 1. un 3. eskadrons, 6. Dragūnu pulka 2. eskadrons, ambulances rota, lauka un veterinārie hospitāļi,
  • Gvardes rezerves divīzija, izveidota no Prūšu gvardes maršbataljoniem un maršrotām. Divīzijas sastāvs – 6. un 7. Gvardes pulks, 399. kājnieku pulks, 7. Gvardes artilērijas pulks, 301. un 302. sapieru rota, 7. Gvardes mīnmetēju rota, 29. ložmetēju/snaiperu vienība, 2. Gvardes Ulānu pulka 5. eskadrons,
  • 42. Kājnieku divīzija. Divīzijas sastāvs – 17., 131. un 138. kājnieku pulks, 15. lauka artilērijas pulks, Gvardes rezerves jēgeru bataljons, 27. sapieru bataljons, 7. Dragūnu pulka 1. eskadrons, lauka un veterinārie hospitāļi, ambulances rota,
  • 203. Kājnieku divīzija. Tās sastāvs – 406., 409. un 410. kājnieku pulks, 403. lauka artilērijas pulks, 406. lauka artilērijas pulka 2 baterijas, sapieru bataljons, 202. riteņbraucēju rota, 400. lauka hospitālis, ambulances rota, veterinārais hospitālis,
  • 1. Kavalērijas divīzija. Sastāvā 1. Dragūnu pulks, 3. Kirasieru pulks, 8. Ulānu pulks (bez 3. un 5. eskadrona), 9. Kavalērijas Jēgeru pulks, 12. Ulānu pulks, 10. Kavalērijas Jēgeru pulks (bez 2. un 3. eskadrona). Piekomandēto statusā – 3. Huzāru pulka 1., 3., 4. un 6. eskadrons. Ambulances rota, divi veterinārie hospitāļi, 152., 153. un 159. riteņbraucēju rota, 35. kavalērijas artilērijas vienība.
  • Apvienotā kavalērijas divīzija. Sastāvā pastiprinātā Leibhuzāru brigāde un 17. Kavalērijas brigāde. Leibhuzāru brigādē ietilpa 1. un 2. Leibhuzāru pulks, kā arī 1. Rezerves Jēgeru bataljons un 3 riteņbraucēju rotas, kopā 12 eskadroni un 7 kājnieku rotas. 2. septembrī Leibhuzāru brigāde tika piekomandēta 14. Bavārijas kājnieku divīzijai, bet 17. brigāde darbojās uz austrumiem no leibhuzāriem,
  • 20. Kājnieku divīzija. Sastāvs – 77., 79. un 92. kājnieku pulki, 46. lauka artilērijas pulks, 10. sapieru bataljona 2. un 3. rota, 20. sakarnieku vienība, 24. ambulances rota, lauka un veterinārie hospitāļi.
  • 75. Rezerves divīzija. Sastāvs – 249., 250. un 251. pulks, 55. rezerves lauka artilērijas pulks, 75. rezerves sapieru rota, 384. sapieru rota, 275. mīnmetēju rota, 2. Gvardes Dragūnu pulka 3. eskadrons.[2]

Novērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas 12. armijas galvenie spēki netika ielenkti un paspēja no aizsardzības otrās līnijas un Rīgas priekštilta pozīcijām atkāpties uz Vidzemi. Šo vienību sastāvā bija arī 1. latviešu strēlnieku brigāde, latviešu strēlnieki pēc papildinājumu saņemšanas no rezerves pulka saglabāja savus galvenos spēkus. Latvijas Republikas valdība vēlāk ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoja septiņus Mazās Juglas kaujas varoņus - Jāni Kureli, Jāni Sebežu, Kārli Sloku, Pēteri Stērsti, Pēteri Bebrišu, Kārli Jēkabsonu un Eduardu Bruži-Breži.

Piemiņas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Piemineklis latviešu strēlniekiem Tīnūžos
  • Brāļu kapi Mazās Juglas kaujas teritorijā – „Kaparāmuri II”, „Lejastīnūži”, „Luņģi”, „Pikkalni”, „Sili”, „Štāli” un „Auziņi”. Lielākā daļa apbedīto ir vācu karavīri.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]