Ikšķiles baznīcas, skolas un lībiešu kapsētas plāns bīskapa Meinharda laikā (1893. gada rekonstrukcijas mēģinājums).
Ikšķile ir viens no senākajiem apdzīvotajiem Latvijas novadiem. Par to liecina arī pilskalni un senkapi tagadējā Ikšķiles lauku teritorijā. Jau 9.—12. gadsimtā pie Daugavas ūdensceļa te bijis lībiešu ciems.
1185. gadā Gotlandes akmeņkaļi uzmūrēja Ikšķiles pili ar kapelu jeb baznīcu. 1186. gadā Brēmenes virsbīskaps iecēla Zēgebergas klostera (pie Lībekas) mūku Meinardu par pirmo Ikšķiles bīskapu, viņa vadībā Ikšķile kļuva par katoļticības izplatības centru Latvijā. Gan pirmais bīskaps Meinards, gan otrais — Bertolds, tika apglabāti Ikšķiles baznīcas iekšienē (bīskaps Meinards vēlāk tika pārapbedīts Doma baznīcā Rīgā). 1201. gadā trešais Ikšķiles bīskaps Alberts pārcēla Livonijas bīskapijas centru uz Rīgu.
Krusta karu laikā Ikšķiles pilij vairākas reizes uzbruka Daugavas kreisajā krastā dzīvojošo zemgaļu karaspēks, bet 1203. un 1206. gadā pili centās ieņemt Polockas kņazs Vladimirs.
1638. gadā Ikšķiles pilsnovadā ietilpa astoņas muižas, no kurām bagātākās bija Ikšķiles un Tīnūžu muiža. 19. gadsimtā Ikšķiles pagastā bija divas muižas — Ikšķiles un Berkavas muiža. Izveidojoties Ogrei, kas sākotnēji ietilpa Ikšķiles pagastā, Ikšķiles pagasta platība pakāpeniski tika samazināta.
Ikšķiles pils tika nopostīta jau 17. gadsimtā, bet daudzkārt pārbūvēto dievnamu 1916. gadā sagrāva vācu armijas artilērija.
1933. gadā Ikšķilē netālu no stacijas tika uzcelta jauna luterāņu baznīca. 1968. gadā nodibināja Ikšķiles pilsētciematu. Sakarā ar Rīgas HES celtniecību un ūdenskrātuves izveidošanu pirmās mūra baznīcas drupas 1970. gados iekonservēja un salu, uz kuras tās tagad atrodas, paaugstināja un nostiprināja. Zem ūdens atrodas bijušās pils un arī Ikšķiles muižas vieta.
Ikšķiles baznīcas drupas — senākās mūra ēkas drupas Latvijā, kas atrodas uz nelielas saliņas, Sv. Meinarda salas, mākslīgi radītā Rīgas HES ūdenskrātuvē. Ikšķiles baznīca celta 1185. g. bīskapa Meinarda vadībā, pārbūvēta 1879. — 1881. g., sagrauta 1916. g. Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves uzplūdināšanas 20. gadsimta70. gados to apņem HES ūdeņi. Mūsdienās drupas iekonservētas, virs tām uzbūvēta jumts, sala nostiprināta. Reizi gadā, kad Rīgas HES ūdenskrātuvē pazemina ūdens līmeni, uz baznīcas drupām iespējams aiziet sausām kājām pa bijušo ceļa vietu, kam abās pusēs saglabājušies vecās koku alejas celmi.
Ikšķiles luterāņu baznīca — Ikšķilē, Kalēju ielā 1. Celta 1931. — 1933. gadā, pēc arhitekta P. Kundziņa projekta. Padomju varas gados baznīca izmantota par Latvijas valsts bibliotēkas grāmatu glabātavu. Ikšķiles luterāņu baznīcas draudzi atjaunoja 1989. g., bet dievnams tās rīcībā nonāca desmit gadus vēlāk.
piemiņas akmens — pretī vecās Ikšķiles baznīcas drupām. Akmens ar Ikšķiles nosaukumu latviešu, lībiešu un vācu valodā uzstādīts 1988. g.
Ikšķiles Sv. Gara pareizticīgo baznīca — Pareizticīgo kapos. Celta 1936. gadā.
mākslinieka J.Kugas dzīvojamā māja — Ikšķilē, J.Kugas ielā 11. Šajā mājā dzīvojis latviešu mākslinieks scenogrāfs LMA profesors Jānis Kuga (1878. g. Ikšķiles pag. — 1969. gads Toronto, Kanādā). J.Kuga ir skatuves glezniecības pamatlicējs Latvijā. Māja ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, un šeit paredzēts iekārtot muzeju.
Ikšķiles luterāņu kapi — Ikšķilē, Klusajā ielā. Kapos atrodas piemineklis Pirmajā pasaules karā kritušajiem latviešu strēlniekiem, kas uzstādīts 1926. g., un divi kapa pieminekļi, kas ir valsts nozīmes mākslas pieminekļi.
Kapāmuru brāļu kapi — Pirmajā pasaules karā kritušo krievu un vācu karavīru apbedījumu vietā 1968. gadā uzstādīts tēlnieka J.Karlova darinātais piemineklis.
Liepāderu brāļu kapi — šeit apbedīti 1917. gada Juglas kaujā kritušie karavīri
Turbu dižozols — dižkoka stumbra apkārtmērs pārsniedz 7,1 m.
Relziķu ozols — stumbra apkārtmērs 5,3 m.
Kranciema kadiķis — stumbra apkārtmērs 1 m.
Jodakmens (kosu akmens)
Lejaskalnu pilskalns
Ikšķiles estrāde — Kultūrvēsturiski nozīmīga vieta. Pieminekļa statuss no 2008. gada.
Latvija
Ikšķile Vikikrātuvē
_-82-_p603.jpg)
