Konrāds fon FeihtvangensVirsmestra Konrāda amata ģerbonisPolitiskā situācija reģionā. Ordeņa iekarojumi tumši pelēkā krāsā (1290).Sv. Bartolomeja un Jadvigas bazilika
Nav zināms, kad un kur iestājies Teitoņu ordenī. 1258. gadā dokumentos pieminēts frater Conradus de Viuchtban un frater Conradus de Vuchtwang.[2] 1259. gadā pieminēts kā Ordeņa Austrijas provinces komandieris, bet sīkākas detaļas par viņa aktivitātēm šajā laikā nav zināmas.
Pēc Ordeņa sakāves 1279. gada Aizkraukles kaujāMarburgā sapulcējās Teitoņu ordeņa kapituls, kurā "tad daži ņēmās apgalvot, ka vajadzētu apvienot Prūsiju ar Līvzemi, tad visi niknie naidnieki jo vairāk baidītos un palīgs atrastos."[3] 1279. gada aprīlī Konrādu ievēlēja ne tikai par Prūsijas landmestru (pēc Konrāda fon Tīrberga nāves), bet arī par Livonijas landmestru (Aizkraukles kaujā kritušā Ernsta fon Rasburga vietā). Ordeņa karaspēks Konrāda von Tierberga vadībā bija iebrucis Sudavā, kuru smagi izpostīja, simtiem jātvingu nogalinot vai saņemot gūstā.
Kopā ar pavadošajiem Ordeņa bruņiniekiem landmestrs Konrāds ieradās iekarotajā Prūsijā, kur apmeklēja Papovu (poļu: Papowo Biskupie) un Toruņu. Elbingā sasauca Ordeņa brāļu sapulci, kurā uzklausīja Ordeņa brāli Klausu, kurš pavēstīja, kā zemgaļiNameiša vadībā iekaroja Tērvetes pili. Klauss lūdza, "lai zeme būtu droša osta, ko pagāni vairs neizposta, turp brāļus sūtīt vajagot, jo citādi tie saņemšot gan citu vēsti drīzumā".[nepieciešamaatsauce] Konrāds pa jūru un pa Kurzemes zemes ceļu no Prūsijas uz Rīgu nosūtīja papildspēkus. Viņš pats palika Prūsijā, kur centās vairot kristiešu kolonistu skaitu un veicināt zemkopību. Ordenim uzticīgie prūši saņēma privilēģijas un zemju dāvinājumus.[4]
1280. gada vasarā Konrāds sasauca sev pakļauto Ordeņbrāļu sapulci, kurā paskaidroja, ka nepārtrauktie kari un zemgaļu dumpis neļauj viņam vienlaikus pildīt abu provinču landmestra pienākumus un viņš plāno lūgt virsmestram šos amatus uzticēt kādam citam.[4] Ordeņa lielmestrs Hartmanis piekrita atbrīvot Konrādu no Prūsijas landmestra amata, par jauno landmestru Prūsijā ieceļot Mangoldu fon Šternbergu, tomēr Konrādam bija jāpaliek Livonijas landmestra amatā.[4] 1280. gada 13. jūlijā (Svētās Margarētes dienā) viņš kopā ar 34 ordeņbrāliem divos kuģos ieradās Rīgā.
Tikmēr landmestrs Konrāds ar Livonijas bīskapiem un dāņu Rēveles komturu veda sarunas par kopīgu karagājienu uz Zemgali, un "ļoti iepatikās tiem, jo labi uzvesties viņš prata un arī mīlīgs bij no skata."[nepieciešamaatsauce] 1280. - 1281. gada ziemā Konrāds ar karaspēku no Mītavas cietokšņa devās karagājienā uz zemgaļu Dobeles cietoksni, taču to nespēja to ieņemt. 1281. gada augustā landmestrs Konrāds ar 14 tūkstošiem karavīru aplenca Tērvetes pilskalnu, piespiežot zemgaļus slēgt miera līgumu un maksāt nodevas.
Livonijas landmestra amatu Konrāds pildīja līdz 1281. gada beigām, kad atkāpās no amata un atgriezās Vāczemē. Turpmākajos gados viņš bija Ordeņa lielmestra Hartmaņa fon Heldrungena līdgaitnieks. 1282. gadā Konrāds kļuva par Frankonijas provinces komandieri, bet 1284. gadā par Ordeņa vācmestru. 1287. gadā minēts arī kā Bad Mergentheimas komturs. Šajos amatos viņš palika līdz ievēlēšanai par Ordeņa lielmestru 1291. gadā.[5]
1290. gada sākumā Konrāds kopā ar lielmestru Burhardu fon Švandenu devās uz Svēto Zemi, lai glābtu pēdējo krustnešu cietoksni un Teitoņu Ordeņa galveno mītni – Ako cietoksni. Lielmestrs Burhards šajā brīdī negaidīti atkāpās no amata, un Ordeņa kareivju vadība palika Konrāda un Ordeņa Sicīlijas landmestra Heinriha de Bolandijas rokās.[2]
1291. gadā musulmaņi iekaroja Ako un Ordeņa galvenā mītni pārcēla uz Venēciju. Lai arī Ordenis centās saglabāt militāru klātbūtni Vidusjūras austrumu reģionā, Konrāds saprata Prūsijas un Livonijas pieaugošo nozīmi Ordeņa turpmākajā pastāvēšanā. 1291. gada beigās Venēcijā sanāca Ordeņa sapulce un Konrādu ievēlēja par lielmestru. Viņš lika uzcelt Marienburgas pili Prūsijā, kas drīz kļuva par Ordeņa galveno mītni. Atšķirībā no Templiešu ordeņa, ko nākamajos gados likvidēja, Teitoņu ordenis nostiprinājās Baltijas piekrastē.[5]
Konrāds pamatā uzturējās Venēcijā un vēl divas reizes ieradās Prūsijā. 1296. gada jūlija sākumā, atceļā no Prūsijas uz Venēciju, viņš mira Bohēmijā. Mirstīgās atliekas vēlāk ievietoja vienā sarkofāgā ar poļu kņaza Henrika Bārdainā mirstīgajām atliekām, Sv. Bartolomeja un Jadvigas bazilikā Tšebņicā.[5]
"Konrāds Feihtvangs kļuva par mestru 1279. gadā. Viņš bija arī Prūsijas mestrs un abus amatus ieņēma vienā un tajā pašā laikā. Viņa laikā bija pastāvīgs karš starp ordeni, zemgaļiem un žemaišiem. Pēc trīs valdīšanas gadiem viņš aizceļoja uz Prūsiju, kur viņš tapa par lielmestru. Tā viņš pārvaldīja trīs augstākos Vācu ordeņa amatus".
