Konstitūcija

Pīlārs, kurā attēlots, kā Babilonijas valdnieks Hammurapi saņem likumus no Saules dieva

Konstitūcija (no latīņu: constituere — ‘iedibināt’, ‘izveidot’) jeb satversme ir valsts pamatlikums ar augstāko juridisko spēku, kas reglamentē cilvēka, sabiedrības, valsts dzīves tiesiskos principus. Konstitūcija nosaka valsts iekārtu (ieskaitot likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas institūcijas), svarīgākās pilsoņu tiesības, vēlēšanu un referendumu sistēmu un tā tālāk. Konstitūcija ir tiesību normas, kas reglamentē valsts dzīves principus. Konstitūcijas pamatā klasificē kodificētajās un nekodificētajās konstitūcijās.^[1] Kodificētā konstitūcija ir tā, kas sarakstīta vienā specifiskā dokumentā, piemēram, ASV Konstitūcija, bet nekodificētā konstitūcija ir vairāku dokumentu un statūtu krājums, piemēram, Apvienotās Karalistes Konstitūcija. Šādas nekodificētās konstitūcijas ir vēl vismaz Izraēlas konstitūcija un Jaunzēlandes Konstitūcija.

Konstitūcijas pārkāpumus izskata konstitucionālā tiesa (Latvijā — Satversmes tiesa). Dažām valstīm, īpaši tām, kurām ir nekodificētās konstitūcijas, nav speciālās konstitucionālās tiesas.

Garākā konstitūcija pasaulē ir Indijas Konstitūcija. Tās angļu valodas versijā ir 117 369 vārdi.

Vēsture

Vispārīgi konstitūcijas un konstitucionālisma idejas radās Senajā Grieķijā. Sengrieķu filozofa Aristoteļa "valdības formu" klasifikācija var uzskatīt kā konstitūciju klasifikāciju. Viņš tās dalīja labajās un sliktajās. Zem labajām konstitūcijām — monarhijas, aristokrātijas un abu veidu sajaukuma, kuru Aristotelis apzīmēja ar terminu politeía — viena persona, daži indivīdi vai daudzi likumi ir par labu visai polisai, grieķu pilsētvalstij. Savukārt zem sliktajām konstitūcijām — tirānijas, oligarhijas un demokrātijas — tirāni, bagātie oligarhi un nabagā tauta veido likumus savu interešu labā. Aristotelis uzskatīja sajaukto konstitūciju politeía kā vislabāko pārvaldes kārtību polisā. Viņaprāt valsts iekārtai politeía bija jāapvieno gan monarhijas, gan aristokrātijas, gan demokrātijas elementi.

Pirmās konstitūcijas mūsdienu izpratnē radās Apgaismības laikmetā 17. un 18. gadsimtā, kuru izveidi ietekmēja tādi domātāji kā Šarls de Monteskjē (Charles de Montesquieu), Tomass Hobss, Džons Loks un Žans Žaks Ruso. Šie cilvēki iestājās pret tradicionālo karaļu varu un reliģijas autoritāti. Viņu domāšana un uzskati spēcīgi ietekmēja ASV Konstitūcijas un Francijas Konstitūcijas izveidi 18. gadsimta beigās.