Krievijas Pareizticīgā vecticībnieku baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dievmātes aizmigšanas katedrāle Belajakriņicā (Ukraina)

Krievijas Pareizticīgā vecticībnieku baznīca (krievu: Русская Православная Старообрядческая Церковь) ir lielākā vecticībnieku-popiešu (vecticībnieki, kas atzīst priesterus) Krievijā un pasaulē. Uzskata sevi par senās Krievu Baznīcas turpinājumu. Viena no divām baznīcām, kas atzīst Belajakriņicas hierarhiju. Literatūrā šī baznīca bieži tiek saukta par Belajakriņicas hierarhiju (krievu: Белокриницкая иерархия).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc patriarha Nikona reformām valsts sāka vajāt vecticībniekus, kas neatzina jaunpieņemtos rituālus. Vajāšanu gaitā vecticībnieki palika bez bīskapiem (tikai bīskaps drīkst iesvētīt priesterus), jo vienīgais bīskaps, kas bija stājies pret Nikona reformām - Kolomnas Pāvels - gāja bojā trimdā. Vecie garīdznieki, kas nepieņēma reformas, izmira. Vecticībnieki palika bez priesteriem. Daži vecticībnieki sāka uzskatīt, ka priesteri vairs nav vajadzīgi, jo pasaulē valda antikrists. Šos vecticībniekus sāka saukt par bezpopiešiem. Vēlāk šie bezpopieši bija sadalījušies dažādās kopienās, kuru mācību statūti ļoti atšķīrās savā starpā. Otra vecticībnieku daļa - popieši, kas atzina priesterus - pieņēma savā baznīcā priesterus no valdošās baznīcas, kas atteicās no "nikoniāņu ķecerībām". 18. gadsimta gaitā vecticībnieki bija mēģinājuši pieņemt kādu bīskapu, tomēr šie mēģinājumi neizdevās.

Cara Nikolaja I valdīšanas laikā veco rituālu piekrītēji tika vairāk vajāti, tāpēc vecticībnieki izlēma dibināt bīskapa katedru aiz Krievijas robežām. 1846. gadā Belajakriņicas klosterī (toreizējā Austrijas, pēc tam Austroungārijas, pēc tam Rumānijas, bet vēlāk Ukrainas PSR, bet šobrīd Ukrainas teritorijā), Konstantinopoles baznīcas Sarajevas metropolīts Ambrozijs (Pappa-Georgopoli)[1], pēc pārrunām ar vecticībnieku mūkiem Pāvelu un Alimpiju, caur Konfirmāciju pieņēma vecticību, iesvētīja bīskapus un priesterus un dibināja Belajakriņicas hierarhiju.

1853. gadā tika dibināta Vladimiras arhibīskapa katedra, kas vēlāk tika pārdēvēta par Maskavas un visas Krievzemes arhibīskapa katedru. No šī katedras arī radās Krievijas Pareizticīgā vecticībnieku baznīca. Tagad vecticībnieku baznīcai ir divi centri - Maskavā (Krievijas Pareizticīgā vecticībnieku baznīca) un Brailā, Rumānijā (Krievijas Pareizticīgā vecticībnieku baznīca Rumānijā). Starp abām baznīcām ir euharistiskā sadraudzība, taču tās ir neatkarīgas viena no otras un katra tiek vadīta atsevišķi. Krievijas baznīcu pārvalda Maskavas un visas Krievzemes metropolīts, bet Rumānijas baznīcu pārvalda Belajakriņicas metropolīts. No 18. gadsimta līdz 1988. gadam tās oficiālais nosaukums bija Kristus Senpareizticīgā Baznīca (krievu: Древлеправославная Церковь Христова), taču šo nosaukumu bieži jauc ar Krievijas Senpareizticīgo baznīcu (krievu: Русская Древлеправославная Церковь), tāpēc 1988. gadā tika pieņemts lēmums mainīt oficiālo nosaukumu.

Mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 2017. gada datiem, Krievijas Pareizticīgajai vecticībnieku baznīcai pieder 367 dievnami un 5 klosteri. Ticīgo skaits ir ap 1 miljonu. Tagadējais baznīcas vadītājs (kopš 2005. gada) ir metropolīts Kornīlijs (Titovs). Baznīcas administrācija atrodas Maskavā Rogožskas slobodā.

Latvijā pastāv viena Belajakriņicas hierarhijas draudze ar svētā svētmocekļa protopopa Abakuma dievnamu, kas atrodas Jēkabpilī. Tā ir vienīgā popiešu draudze visā Baltijā (taču tā pieder pie Belajakriņicas metropolijas (Rumānija), nevis Maskavas).

Baznīcas vadītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds
Tituls
Portrets Periods
Antonijs (Šutovs)[2]
Maskavas un visas Krievzemes arhibīskaps
Antoniy Shutov 1870.jpg 1863. gada 18. februāris 1881. gada 8. novembris
Savatijs (Ļovšins)[3]
Maskavas arhibīskaps
Savvatiy.jpg 1882. gada 10. oktobris 1898. gada 19. marts
Arsēnijs (Švecovs)[4][5]
Aizvietotājs. Uraļskas bīskaps
Arseniy Uralskiy.jpg 1898. gada 19. marts 16. oktobris
Jānis (Kartušins)[6][7]
Maskavas un visas Krievzemes arhibīskaps
Ioann.jpg 1898. gada 16. oktobris 1915. gada 24. aprīlis
Aleksandrs (Bogatenko)[8]
Aizvietotājs. Rjazaņas bīskaps
Alexandr Bogatenko bishop.jpg 1915. gada 28. aprīlis 30. augusts
Meletijs (Kartušins)[9]
Maskavas un visas Krievzemes arhibīskaps
Мелетий (Картушин).jpg 1915. gada 30. augusts 1934. gada 4. jūnijs
Vikentijs (Ņikitins)[10]
Aizvietotājs. Kaukāzas bīskaps
1935. gada februāris 1938. gada 13. aprīlis
Sava (Anaņjevs)[11]
Aizvietotājs. Kalugas un Smoļenskas bīskaps
1938 1940
Irinarhs (Parfjonovs)[11]
Maskavas un visas Krievzemes arhibīskaps
Irinarh.jpg 1941 1952. gada 7. marts
Flaviāns (Sļesarevs)[12]
Maskavas un visas Krievzemes arhibīskaps
Archbishop Flavian.jpg 1952. gada 16. marts 1960. gada 25. decembris
Jāzeps (Moržakovs)[13]
Maskavas un visas Krievzemes arhibīskaps
Iosif.jpg 1961. gada 19. februāris 1970. gada 3. novembris
Nikodims (Latiševs)[14]
Maskavas un visas Krievzemes arhibīskaps
1971. gada 24. oktobris 1986. gada 11. februāris
Anastasijs (Kononovs)[15]
Aizvietotājs. Rostovas pie Donas bīskaps
1986. gada 14. februāris 9. aprīlis
Alimpijs (Gusevs)[16]
Maskavas un visas Krievzemes metropolīts
1986. gada 6. jūlijs 2003. gada 31. decembris
Jānis (Vituškins)[17]
Aizvietotājs. Jaroslavļas un Kostromas arhibīskaps
2004. gada 3. janvāris 12. februāris
Andriāns (Četvergovs)[18]
Maskavas un visas Krievzemes metropolīts
2004. gada 9. februāris 2005. gada 10. augusts
Jānis (Vituškins)
Aizvietotājs. Jaroslavļas un Kostromas arhibīskaps
2005. gada 23. oktobris 11. augusts
Kornīlijs (Titovs) Владыка Корнилий 8620-1.jpg 2005. gada 18. oktobrī

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Амвросий, митрополит Белокриницкий». rpsc.ru.
  2. «Шутов Антоний (в миру Андрей Иларионов)». www.rulex.ru.
  3. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 5. augustā. Skatīts: 2017. gada 1. augustā.
  4. «Арсений епископ Уральский». rpsc.ru.
  5. «Епископ Арсений Уральский. Деяния Соборов. Продолжение». ruvera.ru.
  6. «Иоанн (Картушин) - И - Словарь с иллюстрациями - Самарское староверие». samstar.ucoz.ru.
  7. «Иоанн, архиепископ Московский и всея Руси». ruvera.ru.
  8. «Бичехвост Николай Федорович. Александр, епископ старообрядческий». samlib.ru.
  9. «1910 г., август, Москва». rpsc.ru.
  10. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 27. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 1. augustā.
  11. 11,0 11,1 «Вятское старообрядчество Киров — Официальный сайт». kirovold43.ru.
  12. «Флавиан (Слесарев) - Ф - Словарь с иллюстрациями - Самарское староверие». samstar.ucoz.ru.
  13. «Памяти архиепископа Иосифа (Моржакова) - 12 Сентября 2011 - Самарское староверие». samstar.ucoz.ru.
  14. «О. Иоанн Севастьянов. После владыки Никодима. Часть вторая». ruvera.ru.
  15. «АНАСТАСИЙ». www.pravenc.ru.
  16. http://starove.ru/anons/pamyat-mitropolita-alimpiya-guseva/?instance_id=180
  17. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 11. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 11. jūnijā.
  18. «На кафедру предстоятеля Русской Православной Старообрядческой Церкви возведен новый митрополит Московский и всея Руси Андриан (Четвергов) : Русская Православная Церковь». mospat.ru.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]