Kultūras revolūcija

Kultūras revolūcija (ķīniešu: 文化大革命, piņjiņs: Wénhuà Dàgémìng) bija radikāla Ķīnas Komunistiskās partijas, armijas un sabiedrības "tīrīšanas" kampaņa, ko 1966. gada pavasarī iesāka Ķīnas Tautas Republikas diktators Mao Dzeduns, lai atbrīvotos no citādāk domājošajiem partijas vadītājiem. Ap 1969. gadu revolūcijas radikālākais posms beidzās, izveidojot jaunu varas struktūru, kuru atkal pārveidoja pēc armijas augstākās vadības tīrīšanas 1971. gada rudenī. Par Kultūras revolūcijas perioda beigām uzskata Mao nāvi un viņa radikālāko sekotāju arestu 1976. gada rudenī. Kultūras revolūcijas pirmajos divos gados Mao sekotāji no studentu "Sarkano gvardu" un Revolucionāro dumpinieku vienībām represēja lielu daļu vecās partijas, valsts, armijas, inteliģences, un kultūras darbinieku, apsūdzot tos kontrrevolucionārā darbībā un noskaņojumā. Kā arhaiski un nevienam nevajadzīgi tika iznīcināti vēstures pieminekļi, bibliotēkas, daoistu un budistu klosteri utt. Tiek uzskatīts, ka revolūcijas laikā bojā gāja vairāk nekā 7,7 miljoni cilvēku.^[1] Kustība politiski paralizēja valsti, kā arī negatīvi ietekmēja valsts sociālo un ekonomisko stāvokli. Pirmajam radikālajam posmam sekoja pakāpeniska partijas ietekmes atjaunošana, kurā ietekmi atkal ieguva mērenie politiķi. Par vienu no Kultūras revolūcijas simboliem kļuva Mao citātu Mazā sarkanā grāmatiņa, ko demonstrācijās turēja rokās.

Iemesli

Skatīt arī: Lielais lēciens uz priekšu

Kultūras revolūciju izraisīja Mao vēlme atbrīvoties no citādi domājošajiem partijas vadītājiem, un iegūt pilnīgu kontroli pār valsts vadību. Viņa iepriekšējo gadu neveiksmīgās radikālās politikas rezultātā, liela daļa partijas bija zaudējusi ticību Mao idejām. Saprotot šo problēmu, Mao izlēma veikt plašu partijas tīrīšanu. Gan Lielo lēcienu uz priekšu, gan Kultūras revolūciju ietekmēja arī Ķīnas—PSRS ideoloģiskās nesaskaņas, Mao cenšoties īstenot savu neatkarīgo kursu. 1964. gada oktobrī veiktā PSRS līdera Hruščova atcelšana no amatiem arī kalpoja par biedējošu piemēru.

Mao galvenā ideoloģiskā ideja bija "masu līnija", par to, ka partijai ir ideoloģiski jāiedvesmo plašas tautas masas enerģiskā partijas uzdevumu īstenošanā, dodot iespēju pilnībā izpausties masu radošajam spēkam. "Masu līnija" bija palīdzējusi Mao zemnieku armijai uzvarēt Ķīnas pilsoņu karā un sagrābt varu, taču to bija daudz grūtāk īstenot valsts industrializācijas un modernizācijas laikā, kā to pierādīja Mao pirmais mēģinājums 1955. gadā uzsākt Lielo lēcienu uz priekšu.

1956. gada 8. partijas kongresa pirmajā sesijā Mao izlēma daļu savu partijas vadības un varas funkciju uzticēt sev lojālajiem Lju Šaoči un Denam Sjaopinam. Tā viņš samazināja savu ikdienas slodzi, kā arī izveidoja stabilu mantošanas sistēmu, lai viņa nāves gadījumā valsts izvairītos no tām cīņām, kas destaļinizācijas laikā notika PSRS.

Problēmas sākās pēc "masu līnijas" iedvesmotā Lielā lēciena uz priekšu izgāšanās un Lielā Ķīnas bada sākšanās. Mao reputācija partijā samazinājās. 1959. gada vasaras Centrālkomitejas plēnumā Lušanā viņu atklāti kritizēja sens līdzgaitnieks, Aizsardzības ministrs Pens Dehuajs. Viņu atbrīvoja no amatiem, un par armijas ministru iecēla Mao paklausīgo Liņ Bjao. Lai arī Mao kritiku pārvarēja, šis notikums viņam norādīja uz opozīcijas esamību partijas vadībā. Turpmākās neveiksmes ekonomikā noveda pie tā, ka 1960. gada beigās ekonomikas glābšanu uzņēmās mazāk ideoloģiskais mērenais grupējums, kuru Mao vēlāk kritizēja kā "revizionistus" un "labējos". Politbirojs bija sašķelts radikālā un mērenā kursa aizstāvjos. Arī sabiedrībā un intelektuāļu vidū izvērtās neapmierinātība ar režīma kļūdaini politiku. Lugu par uzticamu ierēdni, ko no amata atlaiž negodīgs imperators, uztvēra par slēptu Mao kritiku un Pena Dehuaja aizstāvību.

Lielā lēciena problēmu izvērtēšanai 1962. gada janvārī notika Centrālkomitejas konference, kurā otrs ietekmīgākais cilvēks valstī Lju Šaoči, lai arī tieši nekritizējot Mao, apšaubīja visas Lielā lēciena laikā īstenotās radikālās "masu līnijas" idejas, kļūdās vainojot partijas vadību, tā norādot uz Mao pieņemto lēmumu izgāšanos. Lju Šaoči aicināja partijas augstākos vadītājus uzņemties vainu, tā atjaunojot uzticību pārējā partijā un iedzīvotājos, kas ir nepieciešama, lai turpinātu revolucionāros pārkārtojumus Ķīnā. Tikmēr Mao uzstāja uz savu ideju pareizību, turpmāku masu mobilizācijas nepieciešamību, un visu vainu par neveiksmēm novēla uz zemāka līmeņa partijas darbiniekiem, kas nav pareizi īstenojuši viņa norādījumus. Viņš ierosināja partijas darbiniekiem veikt publisku paškritiku, un atzīt pieļautās kļūdas masu priekša. Kamēr Lju ierosinājumi būtu vecinājuši iekšējo demokrātiju un pieņemto lēmumu kritiku partijā, Mao ierosināja, lai masas izdara spiedienu uz partiju, kurā esot kapitālisma atbalstītāji, kas traucē revolūcijai. Tā arī bija viņa programma, ko izdevās īstenot dažus gadus vēlāk uzsāktajā Kultūras revolūcijā.^[2]

1962. gada septembra partijas plēnumā Mao uzstājās ar runu, kurā iepriekšējo gadu neveiksmes izskaidroja ar ārējo un iekšējo šķiras ienaidnieku darbību, kuru "revizionisma" ietekmes mazināšanai sabiedrībā un partijā jāveic izglītošanas kampaņa. Viņš īpaši pieminēja, ka pārizglītošana jāveic arī vadošajiem partijas biedriem. No 1962. gada rudens līdz 1964. gada vidum Mao izvērsa savu sociālistiskās izglītošanas kampaņu, primāri koncentrējoties uz zemniekiem un provinču partijas darbiniekiem, kas bada krīzes gados bija ļāvuši atgriezties pie privātās saimniekošanas.

Lju Šaoči ar saviem līdzgaitniekiem šajos gados vairāk uzmanības pievērsa ekonomikas atjaunošanai nevis ideoloģijai. Viņi atjaunoja ekonomikas centralizēto vadību, ideoloģiskās motivācijas vietā liekot uzsvaru uz materiālajiem labumiem, masu entuziasma vietā izvēloties profesionālo pieredzi. Tas noveda pie tā, ka Mao noraidīja 1963. gadā radīto 3. piecgades plānu, kas vairāk sekoja PSRS attīstības modelim, un sāka partijas vadītāju kritiku. Par viņa favorītu šajā laikā bija kļuvis Aizsardzības ministrs Liņ Bjao. 1963. gada decembrī Mao sāka jaunu kampaņu, aicinot partijas un valdības organizācijas mācīties no armijas praktiskā un ideoloģiskā piemēra. Partijas propagandas funkcijas pakāpeniski pārņēma armija, valsts iestādēs ieviesa politiskos komisārus. Šī paralēlās sistēmas veidošana signalizēja, ka Mao ir zaudējis uzticību esošajiem partijas kadriem.

1964. gada 14. jūlijā Mao uzstājās ar plašu Hruščova revizionisma kritiku. Viņš izvirzīja 15 punktu programmu, lai Ķīnā izskaustu revizionismu un novērstu atgriešanos pie kapitālisma. Viņš pauda bažas par revolucionāro mantinieku (jaunās paaudzes) trūkumu partijā, kā arī neuzticamu elementu klātbūtni partijas organizācijās.

1964. gada decembrī premjerministrs Džou Eņlajs 3. Nacionālajā Tautas kongresā vainoja šķiras ienaidniekus par ekonomikas glābšanai iepriekš pieņemtajiem lēmumiem. 1965. gada janvāra Centrālkomitejas konferencē Mao pirmo reizi atklāti kritizēja vārdā neminētus augstākā līmeņa partijas vadītājus, kas ejot pa kapitālisma atjaunošanas ceļu un neievērojot "masu līniju". Partijas veterāni esot ideoloģiski bankrotējuši un zaudējuši jaunības entuziasmu. Mao vēlējās visa partijas vadošā aparāta tīrīšanu, lai atbrīvotos no ietekmīgajiem partijas veterāniem. 1965. gada janvārī Mao galīgi izlēma par Lju Šaoči aizvietošanu ar Liņ Bjao.^[3]

Kultūras revolūcija aizsākās 1965. gada septembra Centrālkomitejas konferencē, kurā Mao jau aicināja sākt kritizēt partijas vadītājus un veterānus. Galvenais viņa iecerētās partijas tīrīšanas mērķis bija valsts prezidents un Mao vietnieks partijā Lju Šaoči, kā arī partijas ģenerālsekretārs un premjerministra vietnieks Dens Sjaopins. Mao arī aicināja izmeklēt jau iepriekš minēto lugu, kuru viņš uztvēra kā savu kritiku.

Pirmais upuris bija Pekinas partijas vadītājs Pen Čens, ko Mao vainoja par to, ka kopš 1964. gada vidus viņš nav atbalstījis partijas tīrīšanas ideju. 1965. gada 10. novembrī Šanhajas presē sākās Pekinas partijas organizācijas kritika. Otrs mērķis bija armijas ģenerālštāba priekšnieks, partijas sekretārs un vicepremjers Lo Žuičins, kurš pretojās Mao mēģinājumiem armiju iesaistīt politikā. Viņu atcēla no militārā amata, taču vēl ļāva saglabāt vicepremjera amatu. Gada beigās arestēja Centrālkomitejas darbinieku Jaņu Šaņkuņu (vēlāko Ķīnas prezidentu).^[4]

Sākums (1966)

1966. gada sākumā Mao izveidoja īpašu Kultūras revolūcijas grupu, kurai uzticēja veikt tīrīšanu partijā un armijā. Grupu veidoja Čens Boda, Kan Šens un Czjan Ciņa (Mao sieva). Februārī Lju Šaoči un Dens Sjaopins apstiprināja Pen Čena sagatavotu ziņojumu, kas atšķīrās no Mao ideoloģiskā kursa. Pen Čenu arestēja marta beigās. Mao nosūtīja vēstuli Liņ Bjao (publiskotu 7. maijā), kurā aicināja armiju kļūt par revolucionāru skolu, kas rūpētos ne tikai par militāro sagatavošanu, bet arī veiktu ideoloģisko darbu un iesaistītos tautsaimniecības projektos. Armija drīz kļuva par galveno varas instrumentu valstī, kamēr partiju pakļāva tīrīšanai. Vēlāk arī armijā izveidoja atsevišķu Kultūras revolūcijas grupu Czjan Ciņas vadībā. Maija Centrālkomitejas sesijā Mao paziņoja, ka revizionisti ieņem partijas augstākos amatus, un 16. maijā Centrālkomiteja pieņēma lēmumu, ko oficiāli uzskata par Kultūras revolūcijas sākuma dienu.

Jūnija sākumā vadošie laikraksti sāka rakstīt par Kultūras revolūciju, kurai esot jāceļ iedzīvotāju entuziasms un jāveicina nešaubīga sekošana Mao Dzeduna ideoloģijai. Lai to panāktu, ir "jālikvidē visi monstri un kropļi". 3. jūnijā paziņoja par Pen Čena arestu.^[5] Kampaņas sākums bija vērsts pret intelektuāļiem un augstākās izglītības sistēmu. Visiem studentiem piešķīra sešus mēnešus ilgas brīvdienas, lai viņi varētu iesaistīties Kultūras revolūcijā. Pēc tam, kad Kultūras revolūcijas grupas radikalizētie studenti vasaras sākumā sāka kritizēt un fiziski uzbrukt partijas darbiniekiem, partijas vadība uz universitātēm nosūtīja darba grupas, kuru mērķis bija atjaunot partijas kontroli. Jūlija vidū Mao sāka šīs darba grupas kritizēt par kreiso proletāriešu apspiešanu.

No 1. līdz 12. augustam Pekinā notika Centrālkomitejas 11. plēnums, kas pilnībā apstiprināja Mao iepriekš veikto politisko kursu, un 16 punktu Kultūras revolūcijas programmu. Ar galveno runu uzstājās Liņ Bjao, kurš situāciju partijā raksturoja kā strupceļu, kas jāpārvar. Viņš iedalīja partijas kadrus trīs grupās:

No amatiem padzenamie labējie, kas pretojas Mao ideoloģijai un ir zaudējuši revolucionāro dedzību.
Kļūdas pieļāvušie centristi, kam jāiziet pārizglītošana un jāveic paškritika, lai saglabātu amatus.
Kreisie Mao sekotāji, kas ir pilni ar revolucionālo degsmi un pelnījuši ieņemt amatus.

Plēnums atļāva studentu radikāļiem kritizēt partijas vadītājus, iecēla Liņu Bjao par vienīgo Mao vietnieku partijā, un nostiprināja premjerministru Džou Eņlaju, kā trešo ietekmīgāko valstī. Lju Šaoči un Denu Sjaopiņu atbrīvoja no amatiem Politbirojā, viņu vietā ieceļot Čenu Bodu un Kan Šenu.

5. augustā Mao personīgi aicināja studentu radikāļus "bombardēt (partijas) štābus". 8. augustā partijas Centrālkomiteja aicināja studentus sākt sabiedrības izmaiņu, cīnoties pret "četriem vecajiem": vecām idejām, veco kultūru, vecajām tradīcijām un vecajiem paradumiem, motivējot cits kreisos iesaistīties, lai pilnībā atklātu un iznīcinātu labējos. Sekojot šiem lēmumiem, 18. augustā milzīgā mītiņā Pekinā oficiāli izveidojās studentu Sarkano gvardi, kas sekojot Mao norādēm "bombardēja" partijas iestādēs un visu, kas viņiem nepatika. Sarkanie gvardi formāli pakļāvās Kultūras revolūcijas grupai un Džou Eņlajam, taču gvardi drīz sāka uzbrukt arī Džou Eņlaja atbalstītājiem partijā. 1966. gada rudenī Sarkano gvardu grupas izklīda pa visu valsti, "izmeklējot" pārkāpumus un piespiežot partijas darbiniekus publiski pazemoties un atzīt savas kļūdas.

Kritikas sesijas no publiskiem fiziskiem pazemojumiem un piekaušanām drīz izvērtās sadursmēs starp dažādām gvardu grupām un vietējo iedzīvotāju grupām, kas prasīja upurus. Vietējie partijas vadītāji ar strādnieku, zemnieku un drošības dienestu atbalstu daudzviet ar varu pretojās studentu grupām. Pēc tam, kad augustā un septembrī šādi izdevās atsist pirmo Sarkano gvardu uzbrukumu vilni, oktobrī partijas provinču vadītājus sasauca uz konferenci, kurā Lju Šaoči un Dens Sjaopins uzstājās ar paškritiku, ko atzina par nepietiekošu. Provinču vadītājiem paziņoja, ka tiem arī būs jāveic paškritika, jālabo savas kļūdas un jācenšas atgūt Mao un Liņ Bjao labvēlība. Rūpniecības uzņēmumos, partijas un valsts iestādēs izveidoja "revolucionāro dumpinieku" grupas, kas no iekšienes nodarbojās ar tīrīšanām, atbalstot Sarkanos gvardus.

18. decembrī Czjan Ciņa uzstājās ar runu, kurā kritizēja armiju, partiju un valsts drošības ministriju, vainojot tās asiņainās sadursmēs ar Sarkanajiem gvardiem. Viņa aicināja Sarkanos gvardus sagrābt iestādes Pekinā. Sākās "varas sagrābšana no apakšas". 26. janvārī Czjan Ciņa apsveica Sarkanos gvardus ar Darba ministrijas sagrābšanu, un mudināja sagrābt Arodbiedrību federāciju. Lai arī armijā tika veiktas tīrīšanas, tai tagad uzticēja kontroli pār valsts drošības aparātu.

Anarhija (1967)

Pēc Czjan Ciņas runas partijas aparāts jau vairs netika tīrīts, bet vienkārši sagrauts. Šanhajā viņas sekotāji sāka "Janvāra revolūciju", sagrābjot varas iestādes. Vienlaikus, pilsētā izvērsās strādnieku streiks, kas paralizēja Ķīnas komerciālo centru. Streiku kustību nepārdomāti bija iedvesmojusi Czjan Ciņa, savā 26. decembra runā aicinot slikti apmaksātos pagaidu līgumu darbiniekus sacelties pret revizionisko ekspluatāciju. Kad viņi sāka streikot, pieprasot lielākas algas, viņus nosodīja par to, ka viņi sekojot savām īstermiņa interesēm. Strādniekiem daudzviet izmaksāja gada prēmijas un vairāk nekā miljons strādnieku ieradās Pekinā, kur masu mītiņos tiem iedvesa revolucionāru garu.^[6]

Izvirzot saukli par "varas sagrābšanu no apakšas" Mao bija iedomājies, ka vecās partijas un valsts birokrātijas vietā kreisie radikāļi izveidos tautas komūnas pēc Parīzes komūnas parauga. Problēmas radīja daudzās radikāļu grupas, kas cīnījās ne tikai pret veco birokrātiju, bet arī savā starpā, un tās nespēja varu noturēt. Sarkano gvardu kustība ātri pārvērtās anarhijā, nevis nostiprinot, bet pavājinot Mao varu. Pretestība Sarkano gvardu mēģinājumiem sagrābt varu notika daudzviet Ķīnā, un parasti to īstenoja Mao lojālie iedzīvotāji, kam nebija pieņemama gvardu vardarbība. Jau 15. janvārī varas sagrābšanu Šanhajā nosodīja kā sliktu piemēru. Radikāļiem tagad ieteica nevis pašiem sagrābt varu, bet turpināt novērot un kritizēt esošos vadītājus.

23. janvārī Mao lika armijai aktīvi iesaistīties Kultūras revolūcijā, lai atbalstītu slikti organizētos kreisos radikāļus, taču īstenībā ierobežojot radikāļu vardarbību un daļēji pārņemot valsts administrācijas funkcijas. Tagad radikāliem bija nevis jāsagrābj vara, bet sagrauto partijas iestāžu vietā janvāra beigās jāsāk veidot revolucionārās komitejas, kuras veidoja armijas virsnieki, partijas biedri un radikālo organizāciju pārstāvji. Parasti tas nozīmēja, ka revolucionārajās komitejās dominēja armijas, kā vienīgās nesagrautās varas institūcijas, pārstāvji. Sarkanos gvardus sāka kritizēt kā nepieredzējušus jauniešus, kas tikai nodarbojas ar mītiņiem un kritiku. Presē atkal pozitīvi aprakstīja tos partijas darbiniekus, kas spēj sekot Kultūras revolūcijai. Pekinā radušos trīs Sarkano gvardu štābus apvienoja vienā kongresā. Studentiem un skolēniem paziņoja, ka viņiem no Sarkano gvardu vienībām atgriežoties mācībās, nāksies iziet ideoloģiskās kritikas kursu, ko kontrolēs armija.

Martā Mao izlēma, ka armija ir pārāk konservatīva, traucē Kultūras revolūcijas attīstībai un ierobežoja tās tiesības iejaukties radikāļu darbībā. Aprīlī viņš paziņoja, ka revolucionārajās komitejās lielāka vara jādod radikālajiem jauniešiem, kuri joprojām ir Kultūras revolūcijas pamatspēks. Aprīlī atsākās Lju Šaoči kritika, viņu pakļāva publiskai pazemošanai. Armijas ierobežošana noveda radikāļu vardarbības atjaunošanās. Sarkano gvardu vienības sāka savstarpējas sadursmes, kā arī uzbruka armijas vienībām. Kultūras revolūcijas grupa izsauca Sarkano gvardu frakciju vadītājus uz tikšanos, pakļāva viņus kritikai un aizliedza turpmākus uzbrukumus armijai.^[6]

12. maija publikācija partijas laikrakstā atkal pasludināja armiju par galveno vadošo spēku rūpniecībā, lauksaimniecībā un ideoloģiskajā apmācībā. Armija nebija piemērota ideoloģiskajam darbam, tāpēc Mao pavēlēja veikt virsnieku politisko izglītošanu, lai tie spētu labāk identificēt un atbalstīt ideoloģiski pareizās kreisos radikāļu grupas. Viņiem bija jāveic publiska paškritika, tā iegūstot "revolucionāro proletāriešu" piedošana un uzticība. Pēc maija vardarbības, 6. jūnijā Centrālkomiteja, Valsts Padome, Militāro lietu komiteja un Kultūras revolūcijas grupa kopīgā paziņojumā aizliedza īpašuma demolēšanu, laupīšanas un nesankcionētus arestus, taču Mao neatļāva armijai lietot spēku kārtības ieviešanā, tādēļ vardarbība turpinājās.

Mao radikālās idejas par jaunu pārvaldes sistēmu, ko radītu "varas sagrābšana no apakšas" nebija piepildījušās. Nedisciplinētie Sarkanie gvardi nebija spējuši sagrābt un noturēt varu. Radikāļu grupas veidoja konfliktējošas "frakcijas", kas cīnījās par varu. Sākās vainīgo meklēšana. Daļa vadītāju vainoja radikāļu anarhismu un sašķeltību, kamēr citi vainoja armiju, un tās nespēju atbalstīt ideoloģiski pareizās radikāļu grupas.

Iesākto kursu uz vardarbības samazināšanu jūlijā pārtrauca "Uhaņas incidents". Konflikta iemesls bija mēģinājumi pārtraukt Sarkano gvardu, strādnieku un partijas darbinieku grupu savstarpējās cīņas Uhaņā. Vietējie armijas komandieri sākotnēji bija devuši priekšroku vienai no grupām (katrā no tām bija ap 500 000 cilvēku), kuru no Pekinas atsūtītā delegācija tagad atzina par nepareizu. Vuhaņas militārā apgabala komandieriem lika mainīt savu lēmumu un veikt paškritiku masu priekšā, ko viņi atteicās darīt, izraisot satraukumu Pekinā par armijas lojalitāti. Kultūras revolūcijas grupa šo "dumpi" izmantoja, lai 21. jūlijā sāktu armijas kritikas kampaņu, un aicinātu Sarkanos gvardus sagrābt ieročus un pilnībā likvidēt partijas un armijas vadītāju grupu, kas turpinot iet pa "kapitālisma ceļu". 9. augustā Pekinā Liņ Bjao uzrunāja armijas vadītājus, aicinot tos respektēt revolucionāro haosu, un pakļauties Sarkano gvardu prasībām pēc paškritikas, neatkārtojot Uhaņas incidentu. Mao un Czjan Ciņas iedrošināti bruņoti radikāļi tagad vērsās pret armiju un jaunajām revolucionārajām komitejām, lai attīrītu tās un sagrābtu kontroli.

Radikāļi pārņēma Ārlietu ministrijas un Ķīnas vēstniecību darbu, pārvēršot tās par Maoisma propagandas centriem, kurus vietējās varasiestādes parasti izolēja, novedot pie Ķīnas starptautiskā stāvokļa pasliktināšanās. Atriebjoties par Ķīnas diplomātu izraidīšanas no Indonēzijas, radikāļi iebruka un nodedzināja Indonēzijas vēstniecību Pekinā. Viņi nodedzināja Mongolijas vēstnieka mašīnu un iebruka PSRS vēstniecībā. Pēc tam, kad britu koloniālās varas iestādes Honkongā ierobežoja komunistu propagandu, 22. augusta vakarā radikāļi iebruka Lielbritānijas vēstniecības teritorijā, aizdedzināja vēstniecības ēku un piekāva diplomātus.

Pieaugošā vardarbība starp dažādiem radikāļu grupējumiem, visu varas orgānu sabrukums, un risks, ka tūlīt sašķelsies arī armija, piespieda Mao, Liņ Bjao un Džou Eņlaju sākt atjaunot minimālu kārtību un ekonomisko aktivitāti valstī, un meklēt zemāka līmeņa grēkāžus, uz kuriem novelt atbildību par haosu. Pagrieziens bija 5. septembra Czjan Ciņas runa, ko izplatīja visās radikāļu grupās un revolucionārajās komitejās. Viņa aizstāvēja valdošo grupu, revolucionārās komitejas un armiju no turpmākiem ultra radikāļu uzbrukumiem, kas cenšoties sagraut Kultūras revolūciju. Īpašai kritikai pakļāva 16. maija grupu, ko pasludināja par kontrrevolucionāru par mēģinājumiem graut Centrālkomitejas un Džou Eņlaja varu. Galvenais runas uzsvars bija uz bruņotas cīņas izbeigšanu pret armijas vienībām. Sarkanajiem gvardiem turpmāk aizliedza ceļot pa valsti, lai piedalītos revolucionāros nemieros, un lika atgriezties savās pilsētās. Jau 1. septembrī pieņēma lēmumu nemaksāt algas rūpnīcu strādniekiem, kas bija pametuši darbavietas, lai iesaistītos radikāļu vienībās.

Lai personīgi palīdzētu atjaunot kārtību, septembrī Mao apceļoja valsti, apstiprinot jauno kursu uz kārtības atjaunošanu, izskaidrojot, ka radikāļi ir pārpratuši viņa norādījumus. Septembra beigās vairākus zemāka līmeņa Kultūras revolūcijas grupas darbiniekus par pārāk negatīvu nostāju pret armiju, Ārlietu ministriju un Džou Eņlaju pakļāva tīrīšanām.^[3] Sākās milzīgo radikāļu grupu pakāpeniska sadalīšana to sastāvdaļās — Sarkano gvardu studentos, rūpnīcu strādniekos, iestāžu darbiniekos, lai tos varētu vieglāk kontrolēt. 17. septembrī armijai aizliedza iesaistīties radikālu frakciju cīņās. 20. septembrī konfliktējošo Pekina Sarkano gvardu vadītāji kopīgi veica paškritikas sesiju, un apņēmās turpmāk strādāt kopā. 1. oktobra runā Liņ Bjao paziņoja, ka kļūdas pieļāvušajiem (gan radikāļiem, gan armijai) vajadzēs laboties un iziet ideoloģisko izglītošanu. Lai arī armijai bija uzdota kārtības kontrole, tai joprojām aizliedza izmantot spēku, kā arī ierobežot radikāļu aktivitātes, tādēļ radikāļu grupu izformēšana ieilga. Partijas darbiniekiem joprojām bija jāiziet ideoloģiskie kursi, kur tiem nācās atzīt savas iepriekšējās kļūdas, taču tas vairs neizvērsās publiskos fiziskos pazemojumos un piekaušanās. Presē parādījās raksti, ka partijas kadri tagad ir attīrīti un var kļūt par revolucionāro komiteju mugurkaulu. Revolucionāro komiteju izveidošanu visās Ķīnas pilsētās un 29 provincēs vajadzēja pabeigt līdz 1968. gada janvārim. Tikai 7 provincēs tādas jau bija izveidotas. Varu vairs "nesagrāba no apakšas", bet komiteju veidošanu, lai novērstu frakciju cīņas, kontrolēja un apstiprināja Pekina. Tā kā trīspusējo revolucionāro komiteju veidošanās sarunas ieilga, līdz 1968. gada sākumam bija izveidotas tikai vēl septiņas komitejas.

Gada beigās Mao bija panācis savu mērķi par partijas attīrīšanu. 1966. gada 8. augustā nelielas grupas pasludināšana par ienaidniekiem noveda pie vairāku tūkstošu partijas vadītāju atstādināšanas. Amatus zaudēja 2/3 Politbiroja, puse Centrālkomitejas un 3/4 provinču pirmie sekretāri.^[6] 1968. gadā bija paredzēts sasaukt 9. partijas kongresu, kas amatos apstiprinātu Mao lojālistus.

Konstruktīvā fāze (1968)

Gada sākumā sāka ierobežot Kultūras revolūcijas komitejas varu, to vainojot par 1967. gadā notikušo vardarbību, bet armijas komiteju vispār likvidēja. Komitejas ietekme negaidīti atjaunojās martā, kad pēc konflikta ar Czjan Ciņu, arestēja armijas virsnieku grupu. Lielākas tīrīšanas armijā izdevās novērst, lai arī Mao iesāka jaunu kampaņu radikālo organizāciju atbalstam revolucionārajās komitejās.

Radikāļu grupas pavasarī sāka sadursmes savā starpā, un jūlija beigās Mao un Liņ Bjao sāka aktīvi ierobežot šo grupu darbību. Mao sūdzējās par radikāļu organizāciju slikto uzvedību Kultūras revolūcijas konstruktīvajā fāzē un pasludināja bruņoto sadursmju aizliegumu. 28. jūlijā viņš pavēlēja armijai pielikt punktu frakciju bruņotām sadursmēm un atjaunot kārtību. Revolucionāro komiteju vadībā partijas pārstāvju vietā aizvien biežāk iecēla armijas virsniekus, un par revolūcijas virzītājspēku jauniešu grupu vietā pasludināja armiju un strādniekus. Sākās partijas aparāta atjaunošana, ko kontrolēja revolucionārās komitejas. Desmitiem miljoniem studentu, pasniedzēju un inteliģentu nosūtīja strādāt uz rūpnīcām un lauku reģioniem. Augusta beigās PSRS militāri apspieda Prāgas pavasari, un Ķīnas vadītāji sāka uztraukties, ka varētu sekot padomju uzbrukums Ķīnai. Pēc tam, kad ātri izveidoja pēdējās piecas provinču revolucionārās komitejas, 7. septembrī Džou Eņlajs paziņoja, ka 20 mēnešu cīņas laikā vara ir atņemta kapitālisma sekotājiem un Ķīna ir pilnībā "sarkana".

Jaunās "trīs vienā" revolucionārās komitejas un atjaunotā partija joprojām iekļāva partijas veterānus un pragmatiskus armijas virsniekus, kas, lai arī pilnībā lojāli Mao, ne vienmēr spēja saprast viņa radikālās idejas. Viņa cerība, ka revolucionārās masas sagrābs varu, nebija piepildījusies. Jauno partijas struktūru veidot uzdeva revolucionārajām padomēm, kurām diskusiju un pārrunu rezultātā vajadzēja izvirzīt kandidātus.

Oktobrī notika pirmais Centrālkomitejas plēnums kopš 1966. gada, kurā paziņoja par 9. partijas kongresa sasaukšanu 1969. gadā. Šajā laikā iezīmējās atšķirības starp Pekinā iznākošo centrālo presi, un revolūcijas radikāļu kontrolēto Šanhajas presi, kas aizstāvēja galēji kreisā kursa un partijas tālāku tīrīšanu turpināšanu.

Stabilizācija (1969)

Miljoniem Sarkano gvardu un studentu, ko nosūtīja strādāt uz provincēm, pievienojās pilsētu inteliģenti un profesionāļi, kas bija zaudējuši darbu samazinātajā valsts un partijas aparātā. Šādi viņiem bija jānokļūst tuvāk masām. Zemnieku protestu dēļ, ātri izbeidza mēģinājumus atjaunot komūnu ēdnīcas un visa privātā īpašuma aizliegšanu.

Martā notika bruņotas sadursmes uz Ķīnas-PSRS robežas, un kara draudi piespieda Mao vairāk uzmanības veltīt stabilitātes atjaunošanai. Aprīlī notika 9. partijas kongress, kas apstiprināja Liņu Bjao par Mao pēcteci un ievēlēja jaunu Politbiroju un Centrālkomiteju, kuros lielāko grupu (ap 40%) veidoja Liņ Bjao atbalstītāji. Kongresa tēma bija "vienotība", tā signalizējot stabilitātes atjaunošanos. Radikālās Kultūras revolūcijas komitejas varai samazinoties, pieauga premjera Džou Eņlaja ietekme, kam uzticēja partijas kontroli. Augstāko partijas varu veidoja nestabila Mao, Liņ Bjao un Czjan Ciņas atbalstītāju koalīcija.

Pakāpeniski sākās armijas ietekmes samazināšana, to pakļaujot un sapludinot ar atjaunoto partiju. Pretēji Mao cerībām, Sarkanie gvardi un citas jauniešu radikāļu grupas nespēja uzņemties lielu lomu revolucionārajās komitejās un atjaunotajās partijas komitejās. Pastiprinoties kara riskam ar PSRS, par partijas komiteju vadītājiem kļuva galvenokārt armijas pārstāvji. Augustā sākās kampaņa aizsardzības karam pret PSRS, iedzīvotājiem rokot bumbu patversmes un prettanku grāvjus. 1969. gada decembrī Ķīna signalizēja, ka vēlas sākt sarunas ar ASV.

Radikāļu beigas (1970)

Nepieciešamība nostiprināt armiju, atjaunot sabiedrisko kārtību un partiju, neizbēgami noveda pie Kultūras revolūcijas komitejas varas beigām. Jau 1969. gada beigās sākās vardarbīgo radikāļu grupu darbības izmeklēšana. Daudzus tūkstošus bijušo radikāļu nosūtīja uz darba nometnēm. Kultūras revolūcijas komiteja un tās vadītāji Čens Boda un Kan Šens pazuda no preses.^[3] Jau 1970. gada sākumā Mao mainīja viedokli par Liņ Bjao, un sāka plānot viņa gāšanu. Vasarā par Pekinas garnizona komandieri iecēla no Liņ Bjao neatkarīgu virsnieku. Partijas plēnumā 1970. gada vasaras beigās, pretēji Mao vēlmēm Liņ Bjao un Čens Boda mēģināja atjaunot likvidēto Valsts priekšsēdētāja (prezidenta) amatu.

Apvērsuma mēģinājums (1971)

Partijas atjaunošana notika Liņ Bjao kontrolētās armijas vadībā, kamēr valdības darbu un ārpolitiku vadīja Džou Eņlajs. Radikālisma vietā atjaunojās konservatīva sistēma, kas koncentrējās uz masu revolucionāro entuziasmu un smagu darbu. Aprīlī Džou Eņlajs ielūdza ASV galda tenisa komandu apmeklēt Ķīnu. Komunistiskā Ķīna beidzot ieņēma vietu ANO, ko līdz tam ieņēma Taivānas nacionālistu trimdas valdība.

Lai arī ārēji armijas dominētā sistēma nostiprinājās, 1971. gada sākumā bija skaidrs, ka Liņ Bjao varas laiks tuvojas beigām. Mao nebija pieņemams armijas dominētās partijas modelis, un lai kontroli partijā un valstī atgūtu civilpersonas, viņam vajadzēja atbrīvoties no Liņ Bjao. Armijas nostiprināšanās bija neplānots Kultūras revolūcijas iznākums, kas neapmierināja Mao. Jau 1969. gada pavasarī viņš bija kritizējis armijas pārstāvjus revolucionārajās komitejās par augstprātību un kļūdainu darbu. 9. partijas kongress bija pieņēmis lēmumu, ka atjaunotajā partijā vadībā jāuzņemas nevis revolucionārajiem aktīvistiem, bet vecajiem partijas biedriem, kas esot pietiekami labojušies. Tas nozīmēja arī armijas vadošo pozīciju zaudēšanu. Lai samazinātu armijas pašpārliecību, Mao lika tajā sākt paškritikas kampaņu.

1970. gada martā Mao izlēma no jaunās konstitūcijas projekta likvidēt Valsts priekšsēdētāja (prezidenta) amatu. Liņ Bjao, kopā ar Čen Bodu šim lēmumam nepiekrita, rudenī cenošoties amatu atjaunot, cerot, ka to ieņems Liņ Bjao. Mao panāca nesen ietekmīgā Čen Bodas atbrīvošanu no amatiem, publisku kritiku, kam 1971. gada martā sekoja arests.

Mao un Liņ Bjao starpā pastāvēja vairāki nesaskaņu punkti. Armija kontrolēja partijas skolu, kurā nežēlastībā kritušos partijas darbiniekus pakļāva Mao kultam un smagam darbam. Armija aizkavēja viņu atbrīvošanu, lai traucētu viņiem atgūt amatus partijā. Ārpolitikā Mao un Džou Eņlajs atbalstīja attiecību uzsākšanu ar ASV, kamēr Liņ Bjao tam pretojās no kreisi revolucionārās ideoloģijas pozīcijām.^[7] 1971. gada sākumā Liņ Bjao dēls, augsts kara aviācijas virsnieks, esot sācis plānot Mao gāšanu un valsts apvērsumu.

Pavasarī Mao veica tīrīšanu partijas un tātad arī armijas otrā līmeņa vadītāju vidū, norādot, ka armijai būtu laks pamest politiku. Vasaru Mao pavadīja provincēs, kur jau atklāti runāja par nodomu atlaist Liņ Bjao, Pekinas kontroli atstājot Džou Eņlajam un saviem lojālistiem.

Septembra sākumā Liņ Bjao lojālisti esot mēģinājuši nogalināt Mao, kad tas ar vilcienu atgriezās Pekinā. 12. septembrī Mao atgriezās Pekinā un paziņoja par lēmumu atbrīvoties no Liņ Bjao, kurš 13. septembra rītausmā ar lidmašīnu, kurā bija viņa ģimene, mēģināja bēgt uz PSRS. Lidmašīna degvielas trūkuma dēļ, tā dažas stundas vēlāk nokrita Mongolijas Tautas Republikas teritorijā, Liņ Bjao ar ģimeni gāja bojā.

Mao mantinieka sazvērestību un bēgšanu apkaunotais režīms noklusēja un noliedza pāris mēnešus. Vismaz 1000 armijas virsnieku atbrīvoja no amatiem, armiju aizvien vairāk pakļāva partijas kontrolei, samazinot tās ietekmi. Vecās partijas un tagad arī armijas tīrīšanas ierobežoja Mao un Džo Eņlaja izvēles jaunu kadru piesaistē, kas noveda pie iepriekš represēto partijas un valsts darbinieku pakāpeniskas atjaunošanas amatos.

Pēdējā kampaņa (1974)

Agresīvāko radikāļu vara savu maksimumu bija sasniegusi Kultūras revolūcijas sākumā, un pie varas atkal nostiprinājām mērenā kursa pārstāvji, daudzi no kuriem bija cietuši Kultūras revolūcijas pirmajos gados. Pret mērenajiem partijas un armijas kadriem 1974. gadā sākās jauna anti-Konfūcija kampaņa, kuras laikā revolucionārajām masām bija jākritizē partijas aparāts. Valstī atkal ātri iestājās haoss, streiku un mītiņu dēļ samazinājās ražošanas apjomi, uzplauka melnais tirgus, parādījās valsts budžeta deficīts. Iedzīvotāji pieprasīja lielākas algas un labāku dzīvi. Oktobrī Mao nācās paziņot par kampaņas beigām.

Mantinieki (1975—1976)

1975. gada janvārī sanāca Nacionālais Tautas kongress, kas apstiprināja jauno valsts konstitūciju. Kongresa galvenā tēma bija "vienotība un stabilitāte". Sākās politiskās reabilitācijas, no ieslodzījuma un trimdas atbrīvojot gan Kultūras revolūcijā cietušos partijas un armijas darbiniekus, gan Liņ Bjao apvērsumam sekojošajā tīrīšanā cietušos virsniekus. Zemniekiem atļāva apstrādāt privātos laukus. Kārtības atjaunošanai valstī atkal izmantoja armiju. Džou Eņlajs paziņoja, ka atjaunos izglītības sistēmu un rūpniecības izaugsmi. Mao neizdevās izvēlēties savu pēcteci. Viņš iznīcināja Lju Šaoči un bija sagatavojies iznīcināt Liņ Bjao, pēc kura par mantinieku izvirzījās politiski vājais Hua Gofens. Viņa dzīves beigās kreisā spārna pārstāvji partijas vadībā bija mazākumā. Vecajiem līderiem acīmredzami tuvojoties nāvei, par aktīvāko režīma pārstāvi izvirzījās Dens Sjaopins.^[8] Lai arī Mao bija akceptējis Dena Sjaopina atjaunošanu amatos, viņš nevēlējās, lai pie varas nāk tie paši "revizionisti" pret kuriem bija vērsta visa Kultūras revolūcija. 1975. gada beigās sākās kritikas kampaņa pret Denu Sjaopinu. 1976. gada 8. janvārī mira Džou Eņlajs, 9. septembrī Mao.