Kursas zemiene

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kursas zemiene ir zemiene Latvijas rietumdaļā, Kurzemes centrālajā daļā, pamatiežu ieliecē starp Rietumkursas un Austrumkursas augstieni. Tās reljefu veido smilšainu un mālainu materiālu līdzenumi vai sīku pauguru grupas. Kursas zemiene sastāv no Pieventas un Ugāles līdzenuma apvidiem.

Ģeoloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kursas zemiene ir neliela pamatiežu ielieces josla starp Rietumkursas augstieni un Austrumkursas augstieni, tās virskārtas litoloģiskajā sastāvā pārsvarā smilts un smilšmāla nogulumi. Ieplakā iegrauzta Ventas ieleja ar plašām terasēm. Ieleja dala ieplaku divās asimetriskās daļās. Ieplakas daļa, kas robežojas ar Rietumkursas augstieni, ir šaura, un atsevišķos posmos robežu iezīmē stāvas nogāzes (kāpas, lokālo baseinu veidojumi). Austrumdaļa ir platāka, jo ielejas veidojumiem atsevišķos posmos tur pieguļ viļņoti līdzenumi, kas pakāpeniski pāriet Austrumkursas augstienē. Ieplakas virsas absolūtais augstums ir 30 - 60 m. Uz ziemeļiem no Kursas zemienes smiltāji turpinās Usmas līdzenumā. Usmas smiltāji izvietoti ieplakās. Kursas zemienes centrālā daļā atrodas Usmas ezers, kura līmenis ir apmēram 20 m vjl., no ezera uz smiltāju perifēriju virsa pakāpeniski paceļas līdz apmēram 60 m. Austrumos smiltāji robežojas ar Ziemeļkursas augstieni. Rietumu robeža ir neizteikta tajos posmos, kur Usmas smiltāji robežojas ar Piejūras zemienes smiltājiem, bet izteiktāka tur, kur starp tiem atrodas abradētās morēnas, limnoglaciāla vai fluvioglaciāla cilmieža līdzenumi virs pamatiežu pacēlumiem (Baltijas ledus ezera salas ap Popi, Ameļiem, Puzi, Puzeniekiem, Ugāli).

Kursas zemienes smiltāju rajonā pamatiežu virsa ir zemāka, vienmērīgāka, mazāk saposmota nekā Rietumlatvijas augstienēs. Piemēram, Usmas smiltājos tā vietām ir tikai 10 m vjl. Dolomīti (Pļaviņu svītas) atsedzas tikai Ventas ielejā pie Kuldīgas. Kvartāra sega ir vidēji 10 - 20 m bieza.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemienes līdzenumi gadā saņem 600 - 650 mm nokrišņu, t.i., par 50 - 100 mm mazāk nekā pieguļošās augstienes. Vissausākā ir Ventas ieleja (apmēram 550 mm nokrišņu gadā), jo to no mitrajiem vējiem aizsargā Rietumkursas augstiene. Rajona vidējā temperatūra janvārī ir -4°, bet jūlijā - 17,5°.

Ūdeņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rajona dienviddaļā tek Venta, kas sākas Lietuvā. Augštecē Ventas ieleja ir vāji izveidota, bet starp Skrundu un Zlēkām (Piejūras zemienes rajonā) atsevišķos posmos jau saskatāma paliene un divas virspalu terases. Ventas labā krasta pietekas - Abava, Ciecere, Panākste, Ēda un Liekne - sākas Austrukursas augstienē, bet ieplakas smiltājus šķērso tikai to lejteces, veidojot neizteiktas lēzenas ielejas. Usmas smiltājos lielākās upes ir Engure un Stende. Saplūstot Stendei un Rindai (Piejūras zemienē), rodas Irbe. Engure iztek no Usmas ezera un ietek Puzes ezerā. Stende tek cauri Usmas smiltāju ziemeļdaļai. Tā plūst pa lēzeni viļņotu līdzenumu, tās kritums mazs, tecējums lēns, dabiskā drenāža vāja, tāpēc plašos ūdensšķirtņu rajonos radušies purvi un pārpurvotas vietas.

Lielākais ezers aplūkojamā rajonā ir Usmas ezers. Tā baseina platība - 429 km2, ezera platība ar salām - 42,3 km2, garums - 13,5 km, lielākais platums - 6,2 km, vidējais dziļums - 5,4 m, lielākais - 27 m. Morfoloģiskā ziņā Usmas ezers līdzīgs glaciālajiem ezeriem pamatmorēnu līdzenumu un pauguraiņu apvidos. Ezera tvertni veidojusi arī ledāja eskarācija. Ezera perifērijā labi izteiktas senās krasta līnijas. Tagadējā krasta līnija ir stipri izrobota - ezerā iestiepjas daudzas pussalas un sauszemes ragi. Ezerā ir vairākas salas, no kurām lielākā - Viskūžu sala, tad Lielalksnīte, Moricsala, Mazalksnīte. Moricsalā, kas ir visvecākais rezervāts Latvijā, konstatēts vairāk nekā 850 dažādu sūnu, lakstaugu, sēņu un ķērpju sugu. Ezers un ezera apkārtne ir iecienīts tūrisma objekts. Usmas ezera apkārtnē ir arī vairāki nelieli ezeri - Spāres ezers, Gulbju ezers, Sūnu ezers u.c. Spāres ezers atrodas morēnu pauguraines starppauguru ieplakā. Ezeriņi savienoti savā starpā ar mazām upītēm. Tālāk no Kursas zemienes centrālās daļas Usmas smiltājos atrodas Mordangas subglaciālo vagu ezeri un nelieli ezeri ar pārpurvotiem krastiem - Lakšu, Āburgas, Zutene, Lielais, Seklene, Plunču u.c. ezeri.

Mazāk drenētās vietās un ūdensšķirtnēs izveidojušies purvi. Pēc purvu un pārpurvoto vietu platības Usmas un Piejūras smiltāji ierindojas pirmajā vietā Rietumlatvijā. Lielākie purvi ir Sēmes purvs Lonastes baseinā, Vanagu purvs un Dižpurvs Stendes baseinā.

Meži[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kursas zemienes smiltāji ir vāji iekultivēti. Lielākās platības irdenās un saistīgās smilts līdzenumos un iekškontinentālo kāpu sīkpaugurainēs (dienvidaustrumos no Mordangas ezeriem, dienvidos un ziemeļaustrumos no Usmas ezera) aizņem skuju koku mežu masīvi. Uz smilts cilmiežiem, kur aug meži, izveidojušās tipiskās velēnu stipri podzolētās augsnes. Visizplatītākais meža tips ir priežu damaksnis ar lielu egles piejaukumu. Irdenās smilts pacēlumos, kur ļoti maz mitruma, sastopams arī sils un mētrājs. Salikta litoloģiskā sastāva apvidos, kur zem plānas smilts kārtas atrodas mālaini cilmieži, līdzenumu perifērijā vai salveida pacēlumos vērojamas reģeneratīvas ainavas, kur vāji iekultivēti tīrumi ar velēnu vidēji vai vāji podzolētajām augsnēm mijas ar priežu un egļu damakšņiem.

Lauksaimniecības zemes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mālaināki cilmieži un māls nelielās platībās atrodams ap Popi, Ameļiem, Puzi, Puzeniekiem un Ugāli. Ventas ieplakā, starp Nīgrandi un Lielezeri, māls veidojies slēgtā baseinā. Šai teritorijai ir labi noteces apstākļi, jo to šķērso Venta, tāpēc tā jau ļoti sen izmantota zemkopībā un tur ir labi iekultivētas ainavas. Tīrumi ierīkoti arī mālainu cilmiežu paugurainēs (Spāres morēnu paugurainē un paugurainēs Ventas ieplakas perifērijā). Tīrumos velēnu vāji vai vidēji podzolētās augsnes labi iekultivētas. Nelielas egļu vēra platības sastopamas velēnu vidēji podzolētajās augsnēs. Zālāji izplatīti mazo upīšu ielejās, ezeru perifērijā un ieplakās gleja un glejotās augsnēs.

Kursas zemienes smiltāju rajonu iedala divos apakšrajonos: Usmas smiltāju apakšrajonā un Ventas ieplakas apakšrajonā. Robeža starp abiem apakšrajoniem - Abavas lejtece. Dabas apstākļu komplekss pirmajā apakšrajonā ir skopāks un lauksaimniecībai mazāk labvēlīgs nekā otrajā apakšrajonā. Ventas ieplakā sevišķi labi apstākļi lauksaimniecības kultūru audzēšanai ir Ventas ielejā un tās perifērijā. Plašākās virspalu terasēs uz karbonātiskām aluviālām augsnēm ierīkoti labi iekultivēti tīrumi, kur audzē kviešus, cukurbietes u.c. kultūras, kam nepieciešami labi augšanas apstākļi. Otrajā virspalu terasē alūviju bieži vien sedz smilts vai mālsmilts, tāpēc ainavas tur līdzīgas apkārtējās ieplakas ainavām. Palienēs ir labas kvalitātes zālāji. Palienes centrālajā daļā zelmeni veido graudzāles, platlapji, tauriņzieži, bet piegultnes joslā - grīšļi. Apvidos, kas atrodas tālāk no Ventas ielejas, samazinās iekultivēto ainavu vienlaidu platības.[1]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. A. Rudovics, T. Rudovica. Latvijas fiziskā ģeogrāfija. Rīga: 1995. - 136 lpp.