Alūksnes augstiene

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Alūksnes augstiene
Alūksnes augstiene
Alūksnes augstienes ainava no Drusku pilskalna
Kontinents Eiropa
Valstis Karogs: Latvija Latvija
Garums 80 km
Platums 8—30 km
Platība 1548 km2
Augstākais kalns Dēliņkalns
Augstums 272 m
Pilsētas Alūksne
Koordinātas 57°30′N 27°0′E / 57.500°N 27.000°E / 57.500; 27.000Koordinātas: 57°30′N 27°0′E / 57.500°N 27.000°E / 57.500; 27.000
Alūksnes augstiene (Latvija)
Alūksnes augstiene
Alūksnes augstiene

Alūksnes augstiene (agrāk arī Ziemeļaustrumu Vidzemes augstiene) ir dabas apgabals Latvijas ziemeļaustrumos. Alūksnes augstiene veido Gaujas un Daugavas (Pededzes) baseinu ūdenšķirtni, rietumos robežojas ar Tālavas zemieni, austrumos — ar Austrumlatvijas zemieni. Dienvidos Gulbenes paugurvalnis to savieno ar Vidzemes augstieni, bet ziemeļos šaura paugurgrēdu josla Alūksnes augstieni savieno ar Hānjas augstieni Igaunijā. Alūksnes augstiene iedalās četros galvenajos apvidos: Veclaicenes pauguraine, Vaidavas pazeminājums, Malienas pauguraine un Gulbenes paugurvalnis. Augstākais punkts ir Dēliņkalns (271 m vjl).[1]

Ģeoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alūksnes augstiene balstās uz pamatiežu (augšdevona dolomītu, dolomītmerģeļu, mālu) virsas pacēluma 100-150 metrus virs jūras līmeņa, ko pārsedz 40—100 metrus biezu kvartāra nogulumu sega, veidojot paugurainu reljefu 120——271 metrus virs jūras līmeņa. Pauguri (relatīvais augstums 10—35 m) sastāv no ledus kušanas ūdeņu un ledāja nogulumiem — māla, smilšmāla, smilts, grants.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alūksnes augstienes klimatam raksturīgs liels nokrišņu daudzums — apmēram 650 mm gadā (par 50—100 mm vairāk nekā apkārtējās zemienēs). Arī nokrišņu daudzums siltajā gadalaikā (apmēram 550 mm) ir viens no lielākajiem Latvijā (tāpat kā Vidzemes augstienē un Ziemeļrietumu Vidzemes pacēlumā). Sniega ūdens krājumi Alūksnes augstienē pavasarī sasniedz 100 mm — no pārējiem Latvijas rajoniem tie ir lielāki vienīgi Vidzemes augstienē. Augstienes mitruma režīms veicina erozijas procesus pauguru nogāzēs. Gaisa temperatūra Alūksnes augstienē ziemā un vasarā ir aptuveni par 0,5° zemāka nekā tuvējās zemienēs. Aktīvo temperatūru summa, tāpat kā pārējā Ziemeļlatvijā, nesasniedz 1800°.

Hidrogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alūksnes augstiene ir ūdensšķirtne starp Gaujas un Daugavas baseiniem. Augstienes ziemeļu un rietumdaļā ūdeņus savāc Gaujas pietekas Vaidava un Melnupe, bet austrumu nogāzē tek Pededzes pietekas. Dziļāki posmi ielejām ir vienīgi augstienes nogāzēs vai arī tajās vietās, kur upes laužas cauri sašaurinājumiem starp pauguriem, bet augstienes virsas daļā ielejas ir vāji izveidotas.

Alūksnes augstienes virsā upes vēl nav paguvušas iegrauzties līdz dziļo starppauguru ieplaku dibenam, tāpēc ieplakās saglabājušies vairāki ezeri. Lielākais augstienē ir Alūksnes ezers (15,9 km2). Mazāki ezeri aizņēmuši dziļākās ieplakas starp pauguriem uz ziemeļiem un dienvidiem no Alūksnes ezera. Skaistākais no tiem ir līčainais Indzera ezers (5 - 6 km uz dienvidiem no Alūksnes), ko iekļauj apkārtējie pauguri un grēdas. Ezerā paceļas ar mežu apaugušas salas un gara, šaura pussala. Augstienes ziemeļdaļā, Veclaicenes paugurainē, ir Kornetu ezeru virkne — viena no izcilākajām subglaciālajām ezeru virknēm Latvijas teritorijā. Tās apkārtnē izkaisīti arī vairāki sīki ieplaku ezeriņi. Alūksnes augstienē, īpaši tās malās, vietām atrodas arī aizauguši ezeri, kas pārvēršas zāļu purvos vai slapjās pļavās. Stāvajās pauguru nogāzēs intensīvi noskalojas augsne, tāpēc dažkārt attīstās nelielas vagas un gravas. Starppauguru ieplakas turpretī ir stipri pārpurvotas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 47. lpp.